Lilai.
Viņa labprāt vēroja logos redzamos šovus, ik rītu radot jaunus stāstus. Rakstījusi līdz pēcpusdienai, viņa pārtrauca darbu, lai izklaidētu kaķi, tad saģērbās un devās laukā nopirkt kaut ko vakariņām, apskatīt apkārtni.
Kilderbrandiem viņa aizsūtīja fotogrāfijas ar laimīgo Tomasu, nolasīja tomātus, izšķiroja pastu, sacerēja baisu vilkaču kauju, pārskatīja blogu. Turklāt pieliekamajā izsaiņoja un salika divus grozus.
Otrās nedēļas pirmajā dienā viņa nopirka pudeli Barolo un smalkus sierus, papildinot galdu ar mini kūciņām no brīnišķīgas tuvējās maiznīcas.
Tūlīt pēc pulksten septiņiem vakarā viņa atvēra durvis viesiem, pareizāk sakot, savai labākajai draudzenei.
– Sveika! – Džūlija ar vīna pudeli vienā rokā un smaržīgu liliju pušķi otrā tomēr pamanījās viņu apskaut.
Sešas pēdas gara, apaļīga, kupliem rudiem matiem, Džūlija Braianta izskatījās kā pilnīgs pretstats Lilai ar viņas vidusmēra garumu, slaiko augumu, taisnajiem brūnajiem matiem.
– Tu esi atvedusi no Romas iedegumu. Jēziņ, es varētu ziest 500 SPF un tik un tā Itālijas saulē kļūtu sarkana kā vēzis. Tu izskaties lieliski.
– Kurš gan tāds nebūtu, pavadījis divas nedēļas Romā? Turklāt visu laiku varēja ēst makaronus. Es taču tev teicu, ka nopirkšu vīnu, – Lila piemetināja, kad Džūlija pavicināja rokā pudeli.
– Tad mums būs divi. Esi sveicināta mājās!
– Paldies! – Lila paņēma ziedus.
– Oho, cik skaists dzīvoklis! Liels, un satriecošs skats pa logiem. Ar ko saimnieki nodarbojas?
– Būtībā tas esot ģimenes mantojums.
– Ak, kaut man tāds būtu!
– Nāc apskatīties virtuvi, es ielikšu vāzē ziedus un tad izrādīšu pārējo. Vīrs strādā finanšu jomā, no kuras es neko nesaprotu. Viņam patīkot savs darbs, un priekšroku viņš dodot tenisam, nevis golfam. Viņa savukārt aizraujas ar iekštelpu dizainu, un pēc tā, kāds izskatās dzīvoklis, var spriest par viņas labo gaumi. Viņa pieļauj, ka varētu kļūt par īstu profesionāli, taču viņi vēlas bērnus, tāpēc šaubās, vai šis ir īstais brīdis sākt personisko biznesu.
– Viņi tev ir jauni klienti, vai ne? Tomēr viņi tev stāsta tik personiskus sīkumus?
– Ko man iesākt? Man ir tāda seja, kas aicināt aicina uzticēties. Sasveicinies ar Tomasu.
Džūlija noliecās, lai aprunātos ar kaķi.
– Kāds viņam jauks purniņš!
– Viņš ir mīļš. – Lilas brūnās acis atvilga maigumā, redzot, kā Džūlija un Tomass nodibina draudzību. – Ne vienmēr dzīvniekus manā darbā var uzskatīt par plusu, bet Tomass tāds ir.
Viņa izņēma no Tomasa rotaļlietu groza motorizētu peli un priecīgi noklausījās Džūlija jautrajos smieklos, kad kaķis palēcās.
– Ak, viņš ir burvīgs! – Iztaisnojusies Džūlija atbalstījās pret pelēko akmens leti, kamēr Lila kārtoja lilijas dzidra stikla vāzē.
– Vai Roma bija brīnišķīga?
– Jāatzīst, ka bija gan.
– Un vai tu atradi kādu skaistu itālieti, ar kuru kaislīgi pamīlēties?
– Diemžēl neizdevās, tomēr šķiet, ka vietējā tirdziņa īpašnieks manī ieskatījās. Viņam bija apmēram astoņdesmit gadu. Viņš mani uzrunāja par bella donna un dāvināja pašus garšīgākos persikus.
– Nav tik labi kā sekss, tomēr vismaz kaut kas. Priecājos, ka esi atpakaļ, man tevis pietrūka.
– Paldies, ka ļāvi man diennakti palikt pie tevis starplaikā, kamēr pārvācos uz šo darbavietu.
– Nāc, kad vēlies, tu taču zini. Žēl, ka manis tad nebija.
– Kā nosvinēji māsīcas kāzas?
– Man noteikti jāiedzer vīns, pirms sāku stāstīt par Melijas Hemptonas velnišķo kāzu nedēļu un iemeslu, kāpēc atsakos turpmāk būt līgavas māsas lomā.
– Es krietni izsmējos par tavām īsziņām. Īpaši man patika tā: “Trakā Līgava paziņo, ka rožu ziedlapiņām ir nepareizs rozā tonis. Histērija turpinās. Sieviešu dzimuma nākotnes vārdā vajag iznīcināt visas TR.”
– Gandrīz tik tālu arī nonāca. Ak nē! Kā viņa elsoja, trīcēja, krita izmisumā… Ziedlapiņas esot rozā – rozā? Tām vajagot būt rožu rozā krāsā. Džūlija! Tev tas jānokārto, Džūlij! Daudz netrūka, un es jau gribēju sadot viņai pa pieri.
– Vai tiešām viņai atveda pusi tonnas ziedlapiņu?
– Tikpat kā.
– Tev vajadzēja viņu tajās iebāzt ar galvu iekšā. Tad būtu līgava, kura nosmakusi rožu ziedlapiņās. Kāds ironisks, kaut arī traģisks negadījums.
– Kaut man tas būtu ienācis prātā. Man tiešām tevis pietrūka. Labāk strādā Ņujorkā, lai varu tevi apciemot un kopā pavadīt laiku.
Lila uzlūkoja draudzeni, taisot vaļā vīna pudeli.
– Tev kādreiz vajadzētu atbraukt man līdzi uz kādu skaistu vietu.
– Jā, tu bieži tā saki. – Džūlija atteica, apstaigājot telpu. – Bet es šaubos, vai justos ērti, apmetoties kopā ar tevi… Debestiņ, paskaties uz šo porcelānu! Tas ir antīks, tiešām skaists.
– To Meisija esot mantojusi no savas vecvecmāmiņas. Ja tev nav iebildumu apciemot mani un pavadīt vakaru kopā ar mani, lai kur arī tas būtu, gan jau tu nejustos neērti, palikdama ilgāk. Tu taču dzīvo arī viesnīcās.
– Cilvēki tur nedzīvo.
– Daži to dara. Kaut vai Eloīsa un vecmāmiņa.
Džūlija paraustīja Lilas garos, zirgastē saņemtos matus.
– Eloīsa un vecmāmiņa ir grāmatas tēli.
– Tēli arī ir cilvēki, vai citādi mums būtu interesanti par viņiem lasīt? Iziesim uz terases iedzert vīnu. Parādīšu tev Meisijas dārzu podiņos. Viņas ģimene esot no Francijas, viņiem piederot vīnogulāju audzētavas.
Lila pacēla paplāti, nodemonstrēdama īstenas viesmīles iemaņas, kuras bija ieguvusi, reiz strādājot šo darbu.
– Abi iepazinušies pirms pieciem gadiem, kad Meisija aizbraukusi apciemot vecvecākus, kas tur dzīvo arī šobrīd, un Džeisons brīvdienās bija devies apskatīt vīna dārzus. Tā esot mīlestība no pirmā acu skatiena, tā viņi abi apgalvo.
– Tas
