style="font-size:15px;"> Tā kā viņas dzīvoja sabiedrībā, kur valdīja pāru kultūra, šķiršanās lika justies mazvērtīgākai.
– Man tā nav, – Lila pārliecināja kaķi, kas bija ieritinājies pats savā gultiņā kaut kad starplaikā pēc pēdējā gaļas gabaliņa un pirms pirmā kēksiņa. – Es neiebilstu, ka esmu viena. Tas nozīmē, ka varu doties, kur gribu, darīt to, ko vēlos. Es apskatu pasauli, Tomas, un, jā, sarunājos ar kaķiem, bet arī pret to man nav iebildumu.
Tomēr viņa vēlējās, kaut būtu pierunājusi Džūliju palikt pa nakti. Ne tikai, tādēļ, lai būtu sabiedrība, bet arī lai palīdzētu draudzenei tikt galā ar paģirām, kas viņu noteikti sagaidīs nākamajā rītā.
Mini kēksiņi bija sasodīti viltīgi saldumi, Lila secināja, gatavojoties iet gulēt. Tik jauki un mazi, katrs no tiem it kā nekas, tā viņai gribējās sev iestāstīt, līdz nemanot bija apēsts pusducis.
Tagad organisms bija alkohola un cukura uzlādēts. Viņa saprata, ka neizdosies aizmigt.
Lila paņēma binokli. Šur tur joprojām dega gaisma, kā viņa redzēja. Tātad ne jau viņa viena vēl negulēja… jēziņ, pulksten vienos četrdesmit naktī!
Sviedrainais kailais puisis joprojām bija augšā vienlīdz seksīga izskata drauga kompānijā. Lila apmierināta domās atzīmēja, ka jāizstāsta Džūlijai – viņas gejs patiešām atgādina Supermenu.
Ballīšu pāris arī vēl nebija devies pie miera; šķiet, viņi tikai tagad bija pārnākuši mājās. Kā varēja spriest pēc apģērba, viņi bija apmeklējuši kārtējo švītīgo pasākumu. Lila apbrīnoja sievietes spīguļojošo oranžo kleitu, labprāt vēlēdamās redzēt arī kurpes. Viņas vēlēšanās piepildījās, kad sieviete noliecās un, lai saglabātu līdzsvaru, pieturoties ar roku pie vīrieša pleca, noāva zeltītu siksniņkurpi ar ļoti augstu papēdi un sarkanu pazoli.
Oho, Louboutins apavi!
Lila nolaida binokli zemāk.
Blondīne arī bija tikai nesen atgriezusies. Viņai atkal mugurā bija melna kleita, pieguļoša un īsa, un augšup saņemtie mati vietām atrisuši vaļā. Lila secināja, ka viņa bijusi pilsētā izklaidēties, bet neveiksmīgi.
Viņa raudāja. Lila pamanīja, ka sieviete runājot norauš asaras no sejas. Viņa runāja steidzīgi. Satraukti. Viņa asi strīdējās ar draugu.
Kur viņš bija?
Taču, arī mainot leņķi, Lila nespēja saskatīt vīrieti.
Pamet viņu, Lila domās deva sievietei padomu. Neviens nedrīkst pieļaut, ka viņu padara tik nelaimīgu. Blondīne bija apburoša, droši vien gudra un noteikti pelnījusi vairāk nekā…
Lila satrūkās, kad sievietes galva parāvās atpakaļ no sitiena.
– Ak kungs! Viņš iesita… Nelietis. Nē…
Lila klusu iekliedzās. Sieviete aizklāja seju ar plaukstām un saliecās, saņēmusi otru sitienu.
Nu jau sieviete raudāja, lūdzās.
Vienā lēcienā Lila atradās pie naktsgaldiņa, pakampa telefonu un metās atpakaļ.
Lila neredzēja vīrieti, nevarēja viņu saskatīt blāvajā gaismā, bet tagad blondīne bija piespiesta pret logu.
– Pietiek, pietiek, – Lila murmināja, gatavodamās zvanīt 911.
Tad viss sastinga.
Stikls sašķīda. Sieviete izlidoja laukā. Plati atplestām rokām, kājām gaisā, matiem plīvojot kā zeltītiem spārniem, viņa nokrita četrpadsmit stāvus lejā uz nežēlīgās ietves.
– Ak kungs, ak vai, ak vai! – Trīsošām rokām Lila piespieda telefona taustiņus.
– Deviņi-viens-viens, kas noticis?
– Viņš pagrūda viņu! Viņš grūda viņu, un viņa izkrita pa logu…
– Kundze…
– Pagaidiet. Pagaidiet! – Lila uz mirkli aizvēra acis, likdama sev trīs reizes ieelpot un izelpot. Savaldies, viņa sev pavēlēja, ziņo skaidri un saprotami, kas noticis.
– Te Lila Emersone. Es nupat biju lieciniece slepkavībai. Pa četrpadsmitā stāva logu tikko izgrūda sievieti. Es atrodos… – Īsu brīdi Lilai bija jāpadomā, pirms viņa atcerējās Kilderbrandu adresi. – Tas notika ēkā iepretim manējai. Nē, uz rietumiem no manis. Tā šķiet. Atvainojiet, es nespēju precīzi izteikties. Viņa ir mirusi. Noteikti gājusi bojā.
– Es nosūtu vienību. Vai pagaidīsiet pie telefona?
– Jā, jā! Pagaidīšu.
Drebēdama Lila vēlreiz palūkojās laukā, bet tagad istaba aiz saplēstā stikla slīga tumsā.
Otrā nodaļa
Lila ģērbās, domās apsverot, vai vilkt džinsus vai pusgarās bikses. Tas bija šoks, Lila sev teica. Viņa bija satriekta, bet gan jau atgūsies. Viņa saņemsies.
Viņa bija sveika un vesela.
Uzvilkusi džinsus un T kreklu, Lila staigāja šurpu turpu pa dzīvokli, rokās turot apjukušo, taču apmierināto Tomasu.
Viņa bija redzējusi ierodamies policiju un pūlīti, kas saradās, kaut arī pulkstenis rādīja gandrīz divi naktī. Lila nespēja to noskatīties.
Tas nebija nekāds CSI, SVU vai NCIS šovs televīzijā. Tā bija realitāte. Skaista blonda sieviete, kas deva priekšroku īsām melnām kleitiņām, gulēja uz ietves ar salauztiem locekļiem asinīm noplūdusi. Vīrietis ar kupliem brūniem matiem, – cilvēks, ar kuru viņa dzīvoja, ar kuru viņai bija sekss, ar kuru viņa smējās, strīdējās – bija izgrūdis viņu pa četrpadsmitā stāva logu.
Tātad Lilai bija jāsaglabā miers. Viņai jābūt savaldīgai, lai spētu izstāstīt policijai, ko redzējusi. Sakarīgi un precīzi. Lai cik briesmīgi bija atcerēties notikušo, viņa ar piespiešanos atsauca to atmiņā. Blondās sievietes asarām notraipīto seju, atrisušos matus, sitienus. Vīrieti, kuru bija novērojusi pa logu – kā viņš smējās, izvairījās no draudzenes mestajiem priekšmetiem, strīdējās. Prātā Lila uzzīmēja šo seju, lai spētu vīrieša vaibstus aprakstīt izmeklētājiem.
Lila sev atgādināja, ka pie viņas tūlīt ieradīsies policija. Tomēr, atskanot zvanam, viņa satrūkās.
– Viss kārtībā, – viņa klusu sacīja Tomasam. – Viss ir kārtībā.
Pārbaudījusi drošības sistēmas lodziņu, viņa ieraudzīja divus virsniekus formastērpos un rūpīgi izlasīja vārdus uz plāksnītēm.
Fichjū un Morelli, viņa pie sevis atkārtoja un atvēra durvis.
– Vai mis Emersone?
– Jā. Jā. Nāciet iekšā! – Lila atkāpās,
