zāli, bet izpalīdzīgā Meisija bija nokārtojusi šo formalitāti.
Peldbaseinā viņa atbrīvosies no noguruma paliekām, stresa un satraukuma un dienas nobeigumā kopā ar savu labāko draudzeni iedzers vīnu.
Rīt viņa atgriezīsies ikdienā. Dzīve turpinājās. Nāve katram atgādināja, ka dzīvei jāturpinās.
Eštons ņēma no somas laukā “mantas”, kā sacīja policijā. Personiskās mantas. Pulkstenis, gredzens, maks ar pārāk lielu skaidras naudas summu, maks vizītkartēm – arī ar pārāk daudzām. Sudraba atslēgu piekariņš no Tiffany’s. Pulkstenis un gredzens, visticamāk, arī bija no tā paša veikala – vai Cartier’s, vai citas vietas, kuru Olivers bija uzskatījis par pietiekami ievērojamu. Tāpat kā vieglās sudraba šķiltavas.
Tie visi bija spīdīgi nieciņi, kas brālim bijuši klāt viņa dzīves pēdējā dienā.
Tāds bija Olivers – vienmēr gatavs kaut kam jaunam, kārtējam lielajam mērķim, kārtējam kaut kam. Tāds bija burvīgais, bezrūpīgais Olivers.
Bet nu brālis bija miris.
– Viņam bija iPhone, bet to mēs vēl apstrādājam.
– Kā jūs teicāt? – Eštons pacēla skatienu uz detektīvi. Faina, viņš atcerējās uzvārdu. Detektīve Faina ar maigi zilām, noslēpumu pilnām acīm. – Atvainojiet, nesapratu.
– Mēs joprojām apstrādājam informāciju, kas ir jūsu brāļa telefonā, un, kad atbrīvosim dzīvokli, jums jāatnāk identificēt viņam piederošās mantas. Kā jau sacīju, viņa braukšanas apliecībā norādīta adrese Vestvilidžā, bet, pēc mūsu ziņām, viņš no turienes izvācies pirms trim mēnešiem.
– Jā, jūs to jau minējāt. Man tas nebija zināms.
– Cik ilgi neesat viņu saticis?
Eštons jau visu bija izstāstījis gan detektīvei Fainai, gan viņas skarbā izskata kolēģim, kad abi ieradās pie viņa. Paziņošana par nāvi – tā policisti to nosauca. Personisko mantu atdošana. Tie bija apzīmējumi no romāniem un televīzijas seriāliem. Tā nebija īstā dzīve.
– Pāris mēnešu. Kādus trīs četrus.
– Bet jūs ar viņu esat runājis pirms dažām dienām.
– Viņš piezvanīja, sacīja, ka jāsatiekas, lai iedzertu, apspriestos. Es biju aizņemts, atliku tikšanos uz nākamo nedēļu. Ak jēziņ! – Eštons piespieda pirkstus pie acīm.
– Saprotu, ka tas ir grūti. Jūs teicāt, ka neesat redzējis sievieti, ar kuru viņš dzīvoja pēdējos trīs… nu jau četrus mēnešus.
– Jā. Telefona sarunā Olivers viņu pieminēja. Lielījās, ka viņa esot pazīstama modele. Es nepievērsu tam lielu uzmanību. Oliveram patīk lielīties, tāds ir viņa trūkums.
– Vai viņš nepieminēja nesaskaņas starp viņu un pazīstamo modeli?
– Gluži otrādi. Viņa esot lieliska, viņiem kopā esot lieliski, viss bija lieliski. – Eštons nolaida skatienu uz savām rokām un pamanīja zilas krāsas traipu uz īkšķa gala.
Viņš bija gleznojis brīdī, kad ieradās policija. Viņu aizkaitināja traucējums, bet tad pasaule pārvērtās.
Pēc pāris vārdiem pasaule mainījās.
– Mister Ārčer?
– Jā. Jā. Viss bija lieliski. Oliveram tā ir vienmēr. Viss ir lieliski, līdz…
– Līdz?
Eštons pārlaida plaukstas pār melno matu ērkuli.
– Olivers ir manas ģimenes loceklis, viņš ir miris, un es cenšos apjēgt notikušo. Es negrasos viņu nomelnot.
– Tā nav nomelnošana, mister Ārčer. Jo vairāk par viņu uzzināšu, jo vieglāk būs noskaidrot patiesību.
Iespējams, ka tā tas tiešām bija. Ne jau viņam par to spriest.
– Vārdu sakot, Olivers deva priekšroku dārgam dzīvesveidam. Lieli darījumi, seksīgas sievietes, stilīgi klubi – tā viņš dzīvoja. Viņam patika izklaidēties.
– Tātad viņš dzīvoja ar plašu vērienu.
– Jā, tā varētu teikt. Viņam patika sevi uzskatīt par spēlmani, kaut arī viņš tāds nebija. Olivers vienmēr noteica augstas likmes, bet, ja uzvarēja – azartspēlēs, biznesa darījumā, iekarojot sievieti, – nākamajā raundā viņš to visu zaudēja. Tātad viss ritēja lieliski, līdz tam pienāca gals, un tad viņam vajadzēja kādu, kurš vilktu viņu laukā no ķibeles. Olivers bija apburošs, gudrs… bija.
Šis viens īsais vārds viņu satrieca. Olivers nekad vairs nebūs apburošs un gudrs.
– Savai mātei viņš bija jaunākais, vienīgais dēls. Un ko tas nozīmē? Ka viņš bija izlutināts.
– Jūs minējāt, ka viņam nav raksturīga vardarbīga izturēšanās.
– Nē. – Eštons saņēmās, izraujot sevi no bēdām, tās atstājot vēlākam laikam, toties ļāvās nelielam dusmu uzliesmojumam. – Es neteicu, ka Oliveram tas nebija raksturīgi, es sacīju, ka viņš nepavisam nebija uz to spējīgs. – Eštonam kā ar nazi iedūra apsūdzība, ka brālis būtu slepkava. – Olivers atrunātos vai bēgtu no bīstamas situācijas. Ja nespētu izlocīties – tas notika reti – vai aizmukt, tad paslēptos.
– Mūsu rīcībā ir liecība, ka viņš draudzenei vairākkārt iesitis, tad izgrūdis viņu pa četrpadsmitā stāva logu.
– Liecinieks kļūdās, – Eštons savaldīgi paziņoja. – Oliveram bija muļķību un aplamību pilna galva, bet viņš nekad nesistu sievietei. Un viņš noteikti nevienu nenogalinātu. Vēl es varu apgalvot to, ka viņš nekad nenogalinātu pats sevi.
– Dzīvoklī atrada daudz alkohola un narkotiku. Kokaīnu, marihuānu, vikodīnu.
Detektīvei Fainai runājot policistiem raksturīgajā lietišķajā manierē, Eštons viņu iztēlojās kā valkīru – bezkaislīgu savā varas apziņā. Viņš uzgleznotu detektīvi Fainu uz zirga, ar nolaistiem spārniem, lūkojoties uz kaujas lauku, seju kā akmenī cirstu, kad viņa izlemj, kuram dzīvot un kuram mirt.
– Toksikoloģijas pārbaude vēl jāgaida, bet uz galda pie jūsu brāļa līķa atradām pustukšu pudeli Maker’s Mark un glāzi ar pirkstu nospiedumiem.
Narkotikas, alkohols, slepkavība, pašnāvība. Ģimenei tādas ziņas būs pārdzīvojums, Ešs nosprieda. Viņš juta, ka jāpārvar aizvainojums un jāsniedz policistiem skaidrojums.
– Par narkotikām un alkoholu es nebrīnos. – Olivers nebija nekāds zēnu skautu klubiņa biedrs. Bet pārējais nav iespējams. Es tam neticu. Liecinieks vai nu melo, vai kļūdās.
– Lieciniekam nav pamata melot. – Tiklīdz
