kaut kur dzirdēts, bet es nospriedu, tas ir tāpēc, ka prātā viņa brālis. Viņam ir glezna – sieviete pļavā spēlē vijoli, fonā pilsdrupas, pilnmēness. Tā, par kuru es teicu, ka to nopirktu, ja man būtu siena, pie kuras to piekārt.
– Tev taisnība, tā pati. Tieši to nopirka Seidža.
– Vai viņam ir sievas, kuras gājušas bojā noslēpumainos apstākļos?
– Cik man zināms, tad nav. Ārčers nav precējies, kādu brīdi viņam bija attiecības ar Kelsiju Nannu – amerikāņu baleta primabalerīnu. Iespējams, ka ir vēl tagad, es varu to noskaidrot. Ārčeram ir pamatīga profesionālā reputācija, viņš neesot neirotisks kā vairākums mākslinieku. Viņš mīl savu darbu. Gan no tēva, gan mātes puses ģimene ir bagāta. Jāapskatās Google, ko vēl par viņu var noskaidrot. Tēvam pieder nekustamie īpašumi un attīstības kompānijas, mātei – kuģniecības kompānija. Un tā tālāk, un tā joprojām. Vai vēlies vēl kaut ko uzzināt?
Lilai Eštons Ārčers nebija atgādinājis bagātnieku. Viņa brālis gan, Lila nodomāja. Vīrietis, kas sēdēja viņai iepretim kafejnīcā pie galdiņa, izskatījās tikai noskumis un nomākts.
– Es pati to varu pārbaudīt. Vārdu sakot, tu apgalvo, ka viņš nemetīs mani laukā pa logu.
– Es teiktu, ka tāda iespēja ir apšaubāma. Man viņš patīk gan kā mākslinieks, gan kā cilvēks, un tagad es jūtu viņam līdzi brāļa dēļ. Kaut arī viņa brālis nogalināja vienu no mūsu klientēm.
– Tad es viņam ļaušu atnākt pie manis. Džūlija Braianta tam devusi savu piekrišanu.
– Nesasteidz, Lila.
– Šodien ne, rīt. Esmu pārgurusi. Gribēju lūgt, lai tu atnāc pie manis, bet nogurums ņem virsroku.
– Kārtīgi izmērcējies tajā smalkajā vannā. Iededz sveces, palasi grāmatu. Tad uzvelc pidžamu, pasūti picu, noskaties televīzijā romantisku komēdiju, ieritinies zem segas blakus kaķim un guli.
– Izklausās pēc burvīgi pavadīta vakara.
– Pareizi, bet, ja maini domas un vēlies sabiedrību, piezvani man. Citādi es rūpīgāk pārbaudīšu Eštonu Ārčeru. Man ir plašs paziņu loks. Ja visas ziņas būs apmierinošas, Džūlijai Braiantai nebūs pret viņu nekādu iebildumu. Aprunāsimies rīt.
– Sarunāts.
Pirms iešanas vannā Lila izgāja laukā uz terases. Stāvēdama vēlās pēcpusdienas karstumā, viņa lūkojās uz logu, kas, reiz atklājis kāda privāto dzīvi, tagad bija cieši noslēgts.
* * *
Džeja Medoka noskatījās, kā ēkā ieiet kalsnā brunete, pirms tam apstājusies un īsi aprunājusies ar durvju sargu.
Viņa bija rīkojusies pareizi, sekodama šai sievietei, uzticēdamās savam instinktam un Ivanu norīkodama uzmanīt tā nejēgas brāli.
Tā nevarēja būt sagadīšanās, ka brunete un nejēgas brālis iznāca no policijas iecirkņa kopā un ilgi pastaigājās, bet ne jau tur, kur brunete dzīvoja – kā varēja saprast, tajā pašā bagātnieku dzīvokļu kompleksā, kurā mita nejēga un viņa piegulētāja.
Policijai bija aculiecinieks – tāda informācija bija Džejas rīcībā. Tātad šai sievietei vajadzēja būt tai pašai lieciniecei.
Bet ko viņa bija redzējusi?
Informācija norādīja, ka policija izmeklē slepkavību un pašnāvību. Lai cik zemu Džeja vērtētu policijas darbu, viņa zināja, ka patiesība atklāsies. Vienalga, vai būs liecinieks vai nebūs, un nebija nekāda pamata cerēt uz pretējo. Bija jārīkojas ātri un viltīgi, lai izlabotu Ivana pārcenšanos ar palaistuvi.
Džejas darba devējs bija neapmierināts, ka nejēga likvidēts, pirms viņš atklājis atrašanās vietu. Kad viņas darba devējs bija neapmierināts, notika ļoti nepatīkami gadījumi. Džeja pati bija tādu gadījumu izraisītāja, tāpēc nevēlējās nokļūt upura lomā.
Tātad viņai jāatrisina problēma. Īsta mīkla, Džeja nosprieda, un viņai patika atminēt mīklas. Par nejēgu, palaistuvi, kalsno bruneti un nejēgas brāli.
Kā viņi sader kopā, kā viņa visus izmantos, lai iegūtu balvu darba devējam.
Viņai nāksies palauzīt galvu, pētīt, izlemt.
Tā prātojot, Džeja devās prom pa ielu. Viņai patika mitrais karstums, ļaužu pilnā pilsēta. Vīrieši lūkojās uz viņu, skatieni pakavējās visai ilgi. Džejai tas likās pašsaprotami. Viņa bija pelnījusi vairāk par paviršu acu uzmetienu. Tomēr tveicē ļaužu pārpildītajās ielās pat viņa nespēja noturēt ilgstošu uzmanību.
Kaisles brīžos darba devējs viņu nosauca par ķīniešu rausīti, bet viņš bija… neparasts vīrietis.
Džeju viņš uzskatīja par ieroci, reizēm apgājās ar viņu kā ar mīļdzīvnieku vai izlutinātu bērneli. Džeja bija pateicīga, ka netiek uztverta kā viņa mīļākā, kaut arī bija spiesta ar viņu gulēt. Tāda doma aizvainotu pat Džejas ierobežoto emociju pasauli.
Viņa apstājās, lai apbrīnotu skatlogā kurpes – ar augstiem, zeltītiem papēžiem, šaurām leoparda ādas siksniņām. Reiz bija laiki, kad viņai veicās, ja vispār varēja atļauties kurpju pāri. Nu viņai to bija tik daudz, cik vien kārojās. Atmiņā atausa seni pārdzīvojumi par noberztām pēdām, izsalkumu – tik lielu un skaudru kā nāve.
Tagad, biznesa darīšanās aizbraucot uz Ķīnu, viņa apmetās labākajās viesnīcās, tomēr joprojām viņu vajāja atmiņas par netīrību un badu, briesmīgu aukstumu vai karstumu. Taču nauda, asinis, vara un skaistas kurpes aizdzina prom pagātnes rēgus.
Acumirklī Džeja atkal gribēja kurpes, turklāt nekavējoties. Tāpēc viņa iegāja veikalā.
Pēc desmit minūtēm Džeja iznāca, jau tās apāvusi, un priecājās, kā kurpes izceļ ikru muskuļus un potītes.
Bezrūpīgi pārmetusi pār plecu iepirkumu somu, viņa turpināja ceļu – satriecoši skaista aziātu izcelsmes sieviete, ģērbusies viscaur melnā – šaurās biksēs, pieguļošā krekliņā – un eksotiskām kurpēm kājās. Garie ogļmelnie mati, saņemti augstu pakausī zirgastē, slīga uz muguras, atklājot seju ar mānīgi maigiem vaibstiem, pilnīgas sarkanas lūpas un lielas, ogļmelnas mandeļveida acis.
Jā, vīrieši viņu uzlūkoja, sievietes arī. Vīrieši viņu iekāroja, sievietes apskauda. Kāda arī iekāroja.
Bet neviens no viņiem nepazina Džeju. Viņa bija kā bulta tumsā, nazis, kas mēmi pāršķeļ kaklu.
Džeja nogalināja ne tikai tāpēc, ka spēja to izdarīt un ka par to viņai labi samaksāja, pat ļoti labi, bet tāpēc, ka viņai tas sagādāja patiku. Vairāk par skaistām jaunām kurpēm, seksu, ēdienu, dzērienu un elpošanu.
Domās viņa minēja, vai nogalinās kalsno bruneti un nejēgas brāli. Tas bija atkarīgs no tā, vai viņi iederēsies mīklas risinājumā, taču nepieciešamības gadījumā tas viņai sagādātu īstu baudu.
Ietinkšķējās
