Vai noskaidrojāt, kas īsti notika?
– Izmeklēšana turpinās. Mēs gaidām atskaites, izdarām citas nopratināšanas. Tas prasa laiku.
– Skaidrs. Atvainojiet. Vai pateiksiet man, kad viss būs galā?
– Es par to parūpēšos. Jūs mums ļoti izpalīdzējāt.
– Pagaidām es laikam tikai traucēju. Jāiet prom. Es jūs aizkavēju. – Lila pārlaida skatienu telpai. Rakstāmgaldi, telefoni, datori, kaudzes ar mapēm un grupiņa darbā aizņemtu vīriešu un sieviešu. Vīrietis melnā T kreklā un džinsos uzmanīgi ielika somā pulksteni. – Visi strādā.
– Mēs novērtējam jūsu sniegto palīdzību, – detektīve Faina noteica un, pagaidījusi, līdz Lila aiziet, piegāja atpakaļ pie rakstāmgalda, kur sēdēja Eštons.
– Es pateicu visu, ko spēju atsaukt prātā, – viņš sacīja, ceļoties kājās. Mēs jau vairākkārt esam atkārtojuši vienu un to pašu. Tagad man jāzvana Olivera mātei, manai ģimenei. Pašam arī jāaprod ar notikušo.
– Saprotu. Iespējams, ka mums nāksies atkal aprunāties, un mēs jums paziņosim, kad drīkstēsiet ieiet dzīvoklī. Izsaku līdzjūtību par jūsu brāli, mister Ārčer.
Eštons tikai pamāja un devās prom.
Izgājis laukā, viņš nekavējoties ar acīm meklēja bruneti, kura bija ienākusi pie detektīves Fainas, un paspēja viņu ieraudzīt ejam lejā pa kāpnēm – zāles zaļā plānā vasaras kleitā, ar gariem, taisniem matiem spilgtā mokas kafijas krāsā. Eštons nebija skaidri saklausījis jaunās sievietes sarunu ar detektīvi, bet gandrīz neapšaubāmi uztvēra, ka viņa ir saistīta ar Olivera nāvi.
Kaut arī kāpnes bija gandrīz tikpat ļaužu pilnas kā koridori un dežūrtelpa, Eštons steidzās brunetei pakaļ un satvēra viņu aiz rokas.
– Atvainojiet, mis… Piedodiet, es tur, augšā, īsti nesaklausīju jūsu vārdu.
– Ak… Lila. Lila Emersone.
– Pareizi. Es vēlētos aprunāties, ja jums ir dažas minūtes laika.
– Labi. Vai strādājat ar detektīviem Fainu un Voterstounu?
– Zināmā mērā.
Pirmajā stāvā, kur policisti nāca un gāja un apsardze pārbaudīja apmeklētājus, Lila noņēma kartīti un uzlika uz letes, pie kuras dežurēja seržants. Mirkli vilcinājies, Eštons arī izņēma no kabatas savējo un atdeva policistam.
– Esmu Olivera brālis.
– Olivera? – Apjukuma mirklis pateica Eštonam priekšā, ka viņa nav personiski pazīstama ar brāli. Lilas acis iepletās. – Ak… Ak vai! Man žēl. Ļoti žēl.
– Paldies! Ja varam aprunāties, tas…
– Šaubos, vai es to drīkstu. – Lila vērtējoši palūkojās apkārt un tad ieskatījās Eštonam sejā, kas pauda bēdas. – Nezinu.
– Tikai tasi kafijas. Izmaksāšu jums kafiju. Sabiedriskā vietā. Tuvumā jābūt kādai kafejnīcai, droši vien tā ir pilna ar policistiem. Lūdzu!
Eštona acis bija kā Tomasam – vērīgas, zaļā krāsā. Bet Lila tajās saskatīja skumjas. Vaibsti bija asi, gluži kā izkalti ar prasmīgas, gudras rokas vadītu asmeni. Īsie rugāji piedeva aizraujoši bīstamu iespaidu, un acis…
Viņš tikko bija zaudējis brāli, kurš laupījis divas dzīvības. Nāve vien jau izraisīja smagas emocijas, bet slepkavība un pašnāvība kopā noteikti bija biedējošs trieciens visai ģimenei.
– Protams. Tepat pāri ielai ir kafejnīca.
– Paldies! Mani sauc Ešs, – viņš piebilda, sniedzot roku. – Eštons Ārčers.
Lilas prātā kaut kas sarosījās, viņam nosaucot savu vārdu, un viņa pastiepa roku pretim. – Lila.
Eštons pavadīja viņu laukā un pamāja, kad viņa norādīja uz kafejnīcu pāri ielai.
– Man tiešām žēl, – Lila sacīja, kamēr viņi gaidīja zaļo gaismu uz ietves blakus sievietei, kura dusmīgi strīdējās, runājot pa mobilo tālruni. – Tas ir briesmīgi – tā zaudēt brāli. Man nav brāļa, bet grūti iedomāties, kā būtu, ja ar mani notiktu kaut kas līdzīgs. Vai jums ir vēl citi ģimenes locekļi?
– Vai brāļi un māsas?
– Jā.
Eštons palūkojās uz Lilu, un viņi devās pāri ielai kopējā gājēju straumē.
– Mēs esam četrpadsmit. Nu jau trīspadsmit, – viņš izlaboja. – Tagad jau trīspadsmit. Nelaimīgs skaitlis, – viņš piemetināja it kā pats sev.
Sieviete ar telefonu rokā soļoja līdzās Lilai, viņas balss skanēja augsta un spalga. Divas pusaudzes meitenes tipināja turpat pa priekšu, čivinot un ķiķinot par kādu, vārdā Breds. Gaismai mainoties, vairāki autovadītāji signalizēja.
Lila nodomāja, ka noteikti ir pārklausījusies.
– Atvainojiet, kā jūs teicāt?
– Trīspadsmit ir nelaimīgs skaitlis.
– Nē, es sapratu… vai jūs teicāt – trīspadsmit brāļi un māsas?
– Divpadsmit. Es esmu trīspadsmitais. – Eštons atvēra kafejnīcas durvis, un viņus sveicināja kafijas un saldu gardumu smarža un apmeklētāju kņada.
– Jūsu mātei jābūt… – Lilai prātā ienāca apzīmējums “trakai”. – Apbrīnojamai.
– Man arī patīk tā domāt. Taču viņi ir mani pusbrāļi un pusmāsas, – Eštons paskaidroja, piesteidzoties pie tukša galdiņa divām personām. – Tēvs ir precējies piecas reizes. Mātei ir trešā laulība.
– Oho, vareni!
– Jā, tāda mums tā modernā amerikāņu ģimene.
– Ziemassvētkos jums noteikti ir skaļi. Vai viņi visi dzīvo Ņujorkā?
– Ne gluži. Vai kafiju? – Eštons jautāja, pienākot oficiantei.
– Vai drīkstu palūgt limonādi? Kafiju es jau paspēju sadzerties.
– Man kafiju. Melnu.
Apsēdies Eštons mirkli uzlūkoja Lilu. Patīkama seja, viņš nosprieda, svaiga, atklāta, kaut arī tajā varēja manīt satraukuma un noguruma pēdas, īpaši acīs – dziļās, tumši brūnā krāsā, tikpat sulīgā kā mati, ar šauru zeltainu maliņu ap varavīksneni. Čigānietes acis, viņš vēl nodomāja un, lai gan Lilas izskats nebija eksotisks, iztēlojās viņu sarkanā tērpā – ar sarkanu ņieburu, kupliem svārkiem, raibiem volāniem. Iztēlē viņa dejoja, griezās, matiem plīvojot. Viņa smējās tabora ugunskura atblāzmā.
