logu un ieraudzīju…
– Ko jūs redzējāt? – Eštons uzlika plaukstu uz viņas rokas, bet ātri to noņēma, jo sajuta, ka tā saspringst. – Vai pastāstīsiet, ko redzējāt?
– Es redzēju sievieti. Satrauktu, raudošu, un viņai kāds iesita.
– Kāds?
– Es viņu nesaskatīju. Toties pirms tam esmu redzējusi jūsu brāli. Vēroju abus kopā tajā dzīvoklī. Viņi bieži strīdējās, sarunājās, salaba. Jūs jau saprotat.
– Nē, nesaprotu. Vai jūsu dzīvoklis atrodas tieši pretim viņas? Viņu, – Eštons precizēja. – Policija teica, ka brālis tur dzīvojis.
– Jā, bet šis dzīvoklis nepieder man. Esmu tikai tur apmetusies. – Lila pagaidīja, līdz oficiante atnes limonādi un kafiju. – Paldies, – viņa sacīja, viegli uzsmaidot oficiantei. – Es palikšu tur dažas nedēļas, kamēr īstie saimnieki ir atvaļinājumā, un… Tas izklausās uzmācīgi, bet man patīk vērot cilvēkus. Es apmetos dažādās interesantās vietās, kur ar binokli noskatos…
– Kā Džeimss Stjuarts.
– Jā! – Lilas balss pauda priecīgi atvieglojumu. – Jā, kā filmā “Logs uz pagalmu”. Taču es negaidu, kad Reimonds Bērs saliks lādē sievas līķa daļas, lai nestu tās prom. Vai arī viņš izmantoja somas? Jebkurā gadījumā es savu nodarbi neuztveru kā spiegošanu, vismaz ne līdz šim. Man tā ir kā teātra izrāde. Pasaule ir kā skatuve, un man patīk būt par skatītāju.
Eštons klausījās, vēlēdamies uzzināt galveno.
– Bet jūs neredzējāt Oliveru. Jūs neredzējāt, ka viņš iesit sievietei? Vai to, ka pagrūž viņu?
– Nē. Es policijai paskaidroju. Es redzēju, ka viņai kāds iesit, bet no tā leņķa pašu uzbrucēju saskatīt nebija iespējams. Viņa raudāja, bija nobijusies, lūdzās – to visu es secināju pēc viņas sejas. Gāju pēc telefona, lai zvanītu deviņiviens-viens, un tad… Viņa gluži vai izlidoja pa logu. Stikls sašķīda, viņa lidoja un nokrita.
Eštons uzlika plaukstu uz Lilas rokas un tur atstāja, jo tā drebēja.
– Neuztraucieties.
– Tas skats man nebeidz rādīties acu priekšā. Kā plīsa stikli, kā viņa izlidoja, rokas plati iepletusi. Ausīs skan viņas kliedziens, bet tas ir tikai manā galvā. Es to nedzirdēju. Man žēl jūsu brāļa, taču…
– Viņš to neizdarīja.
Mirkli Lila klusēja, tikai, pacēlusi glāzi, iedzēra limonādi. – Viņš nav spējīgs uz kaut ko tamlīdzīgu, – Eštons uzstāja. Lila palūkojās uz viņu, un skatiens pauda līdzjūtību un izpratni.
Eštons atskārta, ka šī sieviete nelīdzinās valkīrai. Viņai piemita spēja uztvert otra cilvēka emocijas.
– Tas, kas notika, bija briesmīgi.
– Jums šķiet, es nespēju pieņemt faktu, ka mans brālis nogalinājis cilvēku un pēc tam izdarījis pašnāvību. Tā nav. Taču es zinu, ka viņš to nevarēja izdarīt. Mums nebija tuvu attiecību. Neesmu redzējis viņu mēnešiem ilgi, pirms tam arī tikai retumis. Ar Žizeli viņam bija mazāka vecuma starpība. Bet viņai jāpaziņo…
Kā smagi akmeņi par jaunu uzgūla bēdas.
– Es neesmu drošs, kur viņa patlaban ir. Laikam Parīzē. Man tas jānoskaidro. Olivers mūžam izraisīja nepatikšanas, – Eštons turpināja. – Īsts mahinators. Viņam netrūka personības valdzinājuma, taču bija muļķību pilna galva, varenas idejas bez praktiska pamatojuma, kā tās īstenot. Tomēr viņš nekad nesistu sievietei.
Eštons atcerējās, ka Lila bija novērojusi brāli.
– Jūs teicāt, ka viņi daudz strīdējās. Vai kādreiz redzējāt Oliveru iesitam draudzenei, pagrūžam viņu?
– Nē, bet…
– Vienalga, vai viņš būtu apreibinājies vai piedzēries, bet viņš nesistu sievietei. Olivers nenogalinātu sievieti. Viņš neizdarītu pašnāvību. Olivers vienmēr paļāvās, ka viņu kāds izvilks no kārtējās bedres, kurā pats iekūlies. Mūžīgais optimists, tāds bija Olivers.
Lila piesardzīgi un saudzīgi mēģināja izteikt savas domas. – Reizēm mēs cilvēkus nepazīstam tik labi, kā mums šķiet. – Jums taisnība. Viņš bija iemīlējies. Olivers vienmēr bija vai nu aizrāvies, vai meklēja mīlestību. Tāda bija viņa daba. Gatavodamies pārtraukt attiecības, viņš veikli nozuda, kādu laiku pagaidīja un tad aizsūtīja sievietei dārgu dāvanu kopā ar nožēlas pilnu zīmīti: “Vainīga neesi tu, tikai es.” Un tamlīdzīgi. Dramatiskas šķiršanās nebija Olivera garā, tāpēc viņš izmanījās ar tām tikt galā viegli, aukstasinīgi. Turklāt es zinu, ka viņš bija pārāk iedomīgs un gļēvs, lai bāztu mutē revolveri un nospiestu gaili. Pat ja viņš gribētu izdarīt pašnāvību (kaut gan nekad nenonāktu tādā izmisumā), viņš izvēlētos tabletes.
– Manuprāt, tas bija nelaimes gadījums. Viņas kritiens. Tas varēja notikt strīda karstumā. Tūlīt pēc nelaimes viņš nobijās līdz nāvei un apjukumā nezināja, ko darīt.
Eštons papurināja galvu.
– Viņš piezvanītu man vai bēgtu prom. Vienīgais dēliņš, jaunākais bērns, tāpēc māte viņu izlutināja. Tiklīdz nokļuva nepatikšanās, tūlīt zvanīja radiniekiem, lai viņu glābj. Tāda bija viņa instinktīvā reakcija. “Eš, man ir zināmas grūtības. Tev tās jānokārto.”
– Tātad parasti viņš zvanīja jums?
– Lielu nepatikšanu gadījumā, jā. Un viņš nekad nejauktu burbonu ar narkotikām, – Eštons piemetināja. – Olivera bijusī draudzene tā aizgāja bojā, un kopš tā laika viņš baidījās. Vai nu vienu, vai otru, turklāt diezgan daudz, taču viņš nelietotu kopā abas apreibinošās vielas. Nē, tas nav īstais izskaidrojums, nav! – Eštons uzstājīgi noteica. – Jūs sacījāt, ka redzējāt viņus kopā, novērojāt, ko viņi dara.
Juzdamās neveikli, ka tā rīkojusies, Lila sagrozījās.
– Novēroju, nu jā. Un atzīstos, ka tas ir briesmīgs ieradums. Nāksies to izbeigt.
– Un jūs redzējāt, ka viņi strīdas, bet Olivers nekad sievietei fiziski nedarīja pāri.
– Jā… Īstenībā viņa pati tā uzvedās. Mētāja priekšmetus, galvenokārt tādus, kas plīst. Reiz viņa svieda Oliveram ar kurpi.
– Un kā viņš reaģēja?
– Pieliecās. – Lila viegli pasmaidīja, un Eštons pamanīja viņas vaigā mazu bedrīti – tādu laimīgu, jauku bedrīti mutes labajā pusē. – Viņam bija laba reakcija. Es pieņemu, ka viņa klaigāja. Un reiz tieši viņa bija tā, kas sāka grūstīties. Viņš tikai ātri runāja, žestikulēja un veikli izvairījās. Tāpēc es viņu iesaucu par misteru Veiklo.
Tajā
