style="font-size:15px;"> – Tikai kārtīgi izgulēties. Es varu iekārtoties uz dīvāna.
– Gulta ir liela, pietiks vietas tev, man un Tomasam.
– Paldies! Vai neiebilsti, ja ātri ieiešu dušā? Pēc darba un salsas neesmu paspējusi nomazgāties.
– Protams, kā gan citādi, ej. Es atstāšu naktslampiņu iedegtu tavā gultas pusē.
– Ak jā, gandrīz aizmirsu, – Džūlija piebilda, ceļoties kājās, lai paņemtu pidžamu no somas. – Eštons ir izturējis pārbaudi. Es parunāju ar vairākiem cilvēkiem. Neuzkrītoši. Vārdu sakot, viņš spēj pilnībā iegrimt darbā, reizēm sadusmojas, kad viņu aizkaitina nepiemērotā vietā un laikā, viņš neiet tik bieži sabiedrībā, kā viņa aģentei un dažām dāmām labpatiktu, bet tas arī ir viss. Nav ziņu par starpgadījumiem, varmācīgu uzvedību, vienīgi tas, ka iesitis piedzērušam apmeklētājam izstādes atklāšanas laikā.
– Viņš iesitis piedzērušajam?
– Tā esot noticis. Es dzirdēju, ka puisis sācis grābstīties gar vienu no gleznotāja modelēm, pret ko viņai radušies iebildumi. Mans informācijas avots teica, ka sitiens bijis pelnīts, tas noticis Londonas galerijā. Tātad es dodu savu piekrišanu, ja tu nolemsi viņu ielaist pie sevis novērtēt pa logu redzamo skatu.
– Tad es viņu laikam pieņemšu.
Lila atlaidās atpakaļ gultā, domājot gan par nozagto lūpukrāsu un dizainera kurpēm, gan par slepkavību un pašnāvību, un seksīga izskata māksliniekiem, kuri iedunkā dzērājus.
Galvā drūzmējās filmas ainiņas, pārvēršoties atsevišķos sapņu fragmentos. Viņa tā arī nedzirdēja, kad Džūlija apgūlās, ne Tomasa priekpilno ņaudienu, kaķim ieritinoties viņām pa vidu.
* * *
Lila pamodās no kafijas smaržas – tas vienmēr bija patīkami – un izgāja virtuvē, kur Džūlija grauzdēja beigeļus un Tomass mielojās ar savām brokastīm.
– Tu pabaroji kaķi un pagatavoji kafiju? Vai gribi mani apprecēt?
– Man prātā bija iegādāties kaķi, bet varbūt labāk apprecēšu tevi.
– Tu varētu darīt gan to, gan to.
– Tas man vēl jāapsver. – Džūlija pasniedza Lilai divus skaistus stikla trauciņus ar ogām.
– Oho, tu dabūji ogas!
– Te tās jau bija, un vēl ļoti skaistas bļodiņas, kas paredzētas tieši ogām. Šajā dzīvoklī netrūkst jauku priekšmetu. Kā tu spēj noturēties, neieskatījusies atvilktnēs un skapjos? Es to saku kā cietusī, kurai tikko nekrietna pusaudze pārmeklējusi mājokli.
Ar atriebības pilnu dzirksti acīs Džūlija atmeta atpakaļ krāšņos matus.
– Es ceru, ka viņai uz sejas ir sametušās pūtītes.
– Meisijai?
– Kam? Ak nē, tai pusaudzei.
– Pareizi. Kamēr neesmu iedzērusi kafiju, man grūti domāt. Viņai noteikti ir pūtītes, zobu breketes un apsēstībai līdzīga aizraušanās ar slavenu futbola uzbrucēju, kurš par viņu pat nenojauš.
– Īpaši atbilstoša ir apsēstībai līdzīgā iemīlēšanās futbola zvaigznē, – Džūlija nosprieda. – Iesim brokastot uz terases, kā es iztēlojos to darām ar labu gaumi apveltītu pāri. Pēc tam man jāapģērbjas un jādodas atpakaļ realitātē.
– Tavs dzīvoklis ir ļoti labs.
– Šeit ietilptu divi manējie, un terase ir liela papildu priekšrocība. Tepat ēkā ir baseins un vingrošanas zāle. Es pārdomāju, – Džūlija jokoja, saliekot šķīvjus uz paplātes. – Es tevi pametīšu bagāta puiša dēļ. Aptīšu viņu ap pirkstu, apprecēšos un pārvākšos uz šejieni.
– Tu esi laimes meklētāja.
– Šis mājoklis ir mans nākamais mērķis. Neviena pūtaina padsmitniece te netiktu garām apsardzei.
– Droši vien netiktu.
Izgājusi uz terases, Lila palūkojās uz aizklāto logu.
– Tikt garām apsardzei būtu sarežģīti. Bet ja viņu tur ielaida kopā ar kādu citu mājas iedzīvotāju… Vai arī to izplānoja ļoti pieredzējis laupītājs. Policija gan neko neminēja par laupīšanu.
– Viņš izgrūda sievieti pa logu un tad nošāvās pats. Man žēl Eštona, bet tā nu ir patiesība par to, kas noticis.
– Eštons ir pilnīgi pārliecināts, ka tas nebija iespējams. Es vairs nelauzīšu par to galvu! – Lila apņēmās, pavēcinot rokas. – Paēdīsim kopā brokastis, lai gan tu paspēji mani pamest kāda bagātnieka dēļ.
– Turklāt viņš būs skaistulis. Iespējams, ka amerikānis.
– Jocīgi. Es viņu iztēlojos kā tuklu plikpauri. – Lila iemeta mutē pāris ogu. – Tik un tā šobrīd man padomā pavisam kas cits. Man jāstrādā. Šodien cītīgi parakstīšu un tad piezvanīšu bagātajam un skaistajam Eštonam Ārčeram. Ja viņš grib nākt šurp skatīties, lai viņam tiek. Ko citu man iesākt, vai ne?
– Tev taisnība. Policija paveiks savu darbu, un Eštonam nāksies samierināties ar notikušo. Tas ir smagi. Man reiz draudzene – pareizāk sakot, paziņa – koledžā izdarīja pašnāvību.
– Tu man neesi par viņu stāstījusi.
– Es viņu tik labi nepazinu, bet mums bija draudzīgas attiecības. Ne tik tuvas, lai es zinātu, cik grūtā psiholoģiskā stāvoklī viņa atradās. Viņu pameta puisis. Es pieņemu, ka tas nebija galvenais motīvs, taču rosinājums uz pašnāvību. Viņa iedzēra miegazāles. Viņai bija tikai deviņpadsmit gadu.
– Briesmīgi. – Uz mirkli Lila izjuta to drausmīgo izmisumu. – Es vairs negribu, lai pūtainā būtu arī iemīlējusies. Pietiks ar pumpām uz sejas.
– Jā. Mīlestība, pat ja tā nav īsta, spēj nogalināt. To daļu mēs izlaidīsim. Vai vēlies, lai atnāku, kad ieradīsies Eštons?
– Nē, nevajag. Bet, ja tu vēl negribi atgriezties savā dzīvoklī, paliec šeit tik ilgi, cik tev nepieciešams.
– Iešu mājās. Gan jau tikšu galā ar vienu tīni. Cerēsim, ka viņa dabūjusi, ko gribēja, un turpmāk tēlos kramplauzi citā vietā. – Džūlija tomēr smagi nopūtās. – Kurpes man ļoti patika. Kaut viņa ar tām pakluptu un salauztu potīti!
– Tas skan diezgan skarbi.
– Tikpat skarbi, kā nozagt citai sievietei Manolo.
Lilai bija grūti atspēkot kaut ko tādu, tāpēc viņa iedzēra kafiju.
Ceturtā nodaļa
