auklā pakarinātu bumbiņu, līdz izdevās pievērst kaķa uzmanību kustīgajām rotaļlietām, tad apkopa nelielo terases dārziņu, noņēma pāris tomātu un nogrieza sev asteru pušķi.
Esmu pietiekami ilgi atlikusi sarunu, Lila sev sacīja. Paņēmusi telefonu, viņa sameklēja Eštona numuru. Līdz ar to acu priekšā atkal nostājās realitāte. Kā skaistā blondīne lūdzās žēlastību. Kā viņas kājas vicinājās gaisā baismīgajā kritienā, ķermeņa varmācīgais būkšķis pret betonu lejā uz zemes.
Tā bija īstenība, Lila domāja. Tā vienmēr paliks īstenība. Ainas atvirzīšana tālākā smadzeņu stūrī to nemainīs, tāpēc viņai neatlika nekas cits kā rīkoties.
* * *
Eštons strādāja, mūzikai skaļi dārdot. Vispirms viņš bija izvēlējies Čaikovski, pārliecināts, ka tas atbilst noskaņojumam, bet augstās notis nomāca vēl vairāk, tāpēc viņš pārslēdza uz smago roku. Griezīgās, dunošās skaņas iedarbojās – viņam radās enerģija. Arī gleznas toņi mainījās.
Sākumā viņš bija iztēlojies nāriņu klints pakājē vētras sabangotas jūras krastā kā seksuālu būtni, bet tagad viņas seksualitāte ieguva plēsīgu noskaņu.
Nu bija jāizvēlas iespējas. Vai viņai glābt jūrniekus, kas iekrituši viļņos pēc tam, kad viņu kuģis uzskrējis uz klintīm, vai pavilkt viņus zem ūdens?
Mēness gaisma vairs nebija romantiska, nē, bet draudīgi izgaismoja klinšu radzes. Domīgs spīdums vīdēja nāras dūmakainajās acīs.
Viņš nebija gaidījis vardarbību, kad zīmēja sākotnējās skices, neparedzēja iespējamo varmācību, kad pirmajā darba stadijā skatījās uz modeli ar ogļmelnajiem viļņainajiem matiem. Tagad vienatnē ar dunošo mūziku, neganto vētru jūrā un paša domu spēku glezna pārvērtās nedaudz ļaunprātīgi draudīga.
Viņa gaida, Eštons nolēma.
Iezvanoties telefonam, viņa pirmā reakcija bija neapmierinātība. Strādājot Eštons vienmēr izslēdza telefonu. Ja bija tik liela ģimene kā viņam, uzmanību nemitīgi – gan pa dienu, gan daļēji arī naktīs – novirzītu zvani, īsziņas, elektroniskās vēstules, tāpēc bija nepieciešams noteikt kaut kādas robežas.
Tomēr šodien viņš juta pienākumu atstāt telefonu ieslēgtu. Pat tagad viņš ignorēja pirmos divus zvanus, līdz atcerējās, kāpēc nav to izslēdzis.
Viņš nolika otu un, paņēmis otru, kuru bija sakampis zobos, nometa arī to malā, tad pasniedzās pēc klausules.
– Ārčers.
– Ak, te runā Lila. Lila Emersone. Es… vai jūs esat viesībās?
– Nē. Kāpēc tā jautājat?
– Es dzirdu troksni. Skaļu mūziku.
Eštons skatījās pēc tālvadības pults un, pastūmis tālāk dažus krāsu podus, izslēdza mūziku.
– Atvainojiet!
– Nekas, nekas. Ja Iron Maiden neskan skaļi, nav jēgas to klausīties. Tā kā jūs droši vien strādājat, atvainojos, ka traucēju. Gribēju tikai pateikt, ja neesat pārdomājis un joprojām vēlaties atnākt šurp paskatīties uz… nu, no vietas, kur es tonakt atrados, tad – lūdzu.
Eštonu vispirms pārsteidza tas, ka Lila atpazinusi seno dziesmu Aces High kā grupas Iron Maiden skaņdarbu, un tad viņas pareizais pieņēmums, ka mūzika dārd tik skaļi, kamēr viņš strādā.
Tomēr šīs pārdomas viņš atlika uz vēlāku laiku.
– Vai drīkstu ierasties tūlīt?
– Ak…
Nesteidzini, Eštons sevi brīdināja. Tā bija nepareiza taktika.
– Tad sakiet, kad, – viņš turpināja. – Kad jums ir ērtāk.
– Varat nākt kaut vai tūlīt. Es tikai negaidīju, ka vēlēsieties to darīt tik drīz. Lūdzu. Nosaukšu jums adresi.
Eštons satvēra skiču zīmuli, lai to pierakstītu. – Skaidrs. Pēc pusstundas būšu klāt. Paldies!
– Lūdzu… – Lila vēlreiz atkārtoja. – Es savukārt gribētu apskatīt arī jūsu mājokli. Tātad gaidu pēc minūtēm trīsdesmit.
Tas nu bija nokārtots, viņa nosprieda.
– Ko šajā situācijā pieprasa etiķete, Tomas? Vai man uzlikt uz šķīvja pāris siera Gouda šķēļu un sezama cepumus? Nē, tev taisnība. Tas būtu muļķīgi. Vai uzkrāsoties? Jau atkal tu esi gudrāks par gudru, mans jaunais mācekli. Tas noteikti ir apstiprinājums. Nav jēgas izskatīties pēc nabaga bēgles.
Lila izlēma nomainīt mājas šortus un nonēsāto plāno T kreklu rozā košļājamās gumijas krāsā ar retro supervaroņu brīnumdvīņu bildi uz vēdera.
Tā viņa arī vairāk izskatītos pēc pieauguša cilvēka.
Lila nožēloja, ka iepriekš nav uzvārījusi tēju, kas arī būtu atbildīga pieaugušā cienīga rīcība, bet, tā kā trūka laika, viņa nosprieda, ka pietiks ar kafiju, ja Eštons kaut ko vēlēsies iedzert.
Kad viņa tikko bija paspējusi apsvērt iespējas, atskanēja zvans.
Cik savādi, Lila nosprieda. Situācija bija neveikli savāda. Viņa palūkojās actiņā – šodien Eštons bija ģērbies zilā T kreklā, un viņa bārdas rugāji izskatījās nedaudz garāki. Tumšie mati bija izspūruši, acis zaļas kā viltīgam kaķim, skatiens nedaudz nepacietīgs.
Lila minēja, vai justos mazāk neveikli, ja Eštons būtu tukls plikpauris un divdesmit gadus vecāks. Vai arī jebkāds, tikai ne šis vīrietis, kurš atbilda visām Lilas garšas kārpiņām.
Taču patlaban nebija piemērots brīdis, lai domātu par garšas kārpiņām, Lila sev atgādināja un atvēra durvis.
– Sveicināts! Nāciet iekšā. – Viņa iedomājās, vai nevajadzētu sarokoties, bet tāds žests šķita stīvs un oficiāls. Tā nu viņa tikai pacēla un nolaida lejā rokas. – Es pat nezinu, kā šajā situācijā rīkoties. Jūtos ļoti dīvaini.
– Jūs piezvanījāt. Es ierados. Tas jau ir sākums.
Tā kā Tomasam jēdzieni “neveiklība” un “dīvainība” bija sveši, viņš taisnā ceļā devās sasveicināties ar Eštonu.
– Vai tas ir jūsu vai saimnieku kaķis?
– Ak, viņu. Tomass ir lieliska kompānija. Kad man beigsies šeit darbs, es pēc viņa ilgošos.
Eštons rūpīgi ar vienu vēzienu noglaudīja kaķi no galvas līdz astei, kā Lila pati to bieži darīja.
– Vai jūs kādreiz, rītos pamostoties, nemulstat? Vai nav jābrīnās: kur es tagad atrodos?
– Nē, sen tā nav bijis. Šķērsojot
