ka šīs Lilas Emersones oficiālajā dzīvesvietā viņa atradīs kaut ko interesantu un noderīgu.
* * *
Pulkstenis bija tikko pāri deviņiem, kad Džūlija atslēdza dzīvokļa durvis. Viņa nekavējoties nometa kurpes, kurās bija cauru dienu staigājusi. Nevajadzēja ļaut kolēģiem pierunāt viņu apmeklēt salsas klubu. Jā, tas bija jautri, bet, apžēliņ, kājas dega un gribējās pažēloties kā mazam bērnam, kam sāp vēderiņš.
Viņa nolēma pamērcēt pēdas siltā, smaržīgā vanniņā, izdzert dažus galonus ūdens, lai izfiltrētu pārāk daudzās nobaudītās Margaritas, un tad doties pie miera.
Vai tā būtu vecuma tuvošanās, Džūlija prātoja, aizslēdzot durvis. Vai viņa būtu iesīkstējusi? Vai garlaicīga?
Protams, nē. Viņa bija tikai nogurusi. Mazliet noraizējusies par Lilu, joprojām nemiera mākta par šķiršanos no Deivida, un zaudējusi spēkus pēc četrpadsmit stundu garas darba un izklaides piepildītas dienas.
Tas, ka viņai bija trīsdesmit divi gadi, nebija ne vīra, ne bērnu un viņa varēja gulēt viena, nekādā veidā nesaistījās ar viņas noskaņojumu.
Viņai bija lielisks darbs, Džūlija sev apgalvoja, ieejot virtuvē paņemt lielu pudeli Fiji ūdens. Viņai patika strādāt galerijā kopā ar kolēģiem, patika izstādes, ceļojumi. Patika sastapties ar cilvēkiem. Māksliniekiem, mākslas cienītājiem. Viņai aiz muguras bija šķiršanās. Nu jā, divas šķiršanās, bet pirmo reizi viņa bija nepieredzējusi, astoņpadsmit gadus veca, un laulība nevilkās ilgāk par gadu. Tas patiešām nebija svarīgi.
Taču, dzerot ūdeni no pudeles mirdzošajā, moderni iekārtotajā virtuvē, kur nebija gandrīz nekā cita kā tikai ūdens, vīns un daži nepieciešamākie produkti, Džūlija brīnījās, kāpēc, pie velna, jūtas tik ļoti nemierīga.
Viņai patika savs darbs, draugu loks, dzīvoklis, kas bija atbilstošs viņas gaumei – tikai pašas gaumei. Ērtā ģērbtuve.
Viņa pat lielākoties bija apmierināta ar savu izskatu, it īpaši pēc tam, kad pirms gada bija noalgojusi marķīzu de Sadu par personisko treneri.
Viņa bija lieliska, pievilcīga, interesanta, neatkarīga sieviete. Tomēr viņa nespēja saglabāt attiecības ilgāk par trim mēnešiem, vismaz ne laimīgas, Džūlija precizēja. Nelaimīgas sev.
Varbūt attiecības nebija paredzētas viņai. Džūlija atvairīja šo domu, paņēma līdzi ūdens pudeli un devās caur siltos, neitrālos toņos ieturēto dzīvojamo telpu ar elektrizēti spožiem modernās mākslas priekšmetiem uz guļamistabu.
Varbūt iegādāties kaķi? Tie bija interesanti, neatkarīgi dzīvnieki, un, ja veiktos dabūt tik mīlīgu kā Tomass, viņa… Satrūkusies Džūlija apstājās, roku uz gaismas slēdža uzlikusi. Viņa uztvēra gaistošu smaržu mākoni. Tās bija viņas smaržas. Ne ikdienai paredzētās Ricci Ricci, tās Džūlija lietoja darbā, bet spēcīgās, seksīgās Boudoir, ar kurām viņa iesmaržojās, ejot uz tikšanos, bet tad arī tikai atbilstošā garastāvoklī.
Šobrīd viņa salsas dēļ gan nedaudz oda pēc sviedriem, taču savas smaržas viņa pazina.
Tām nebija šeit jābūt.
Toties te vajadzēja būt skaistai rozā pudelītei ar zelta vāciņu, bet tās nebija.
Nepatīkami pārsteigta, Džūlija piegāja pie naktsskapīša. Antīkā greznā kastīte atradās parastajā vietā, tāpat kā ikdienas smaržas un augstā, šaurā sudraba vāze ar vienu sarkanu liliju.
Bet Boudoir flakons bija pazudis.
Vai viņa neviļus, nepadomājot būtu to novietojusi citur? Taču tas nevarēja būt – kāpēc lai tā notiktu? Pat ja viņai šorīt bija vieglas paģiras, palēnināta reakcija, miglaināks skatiens, viņa atcerējās, ka smaržas stāvēja ierastajā vietā. Tobrīd viņa mēģināja ielikt auskaru. Pat tagad Džūlija acu priekšā redzēja, kā auskars izkrīt no pirkstiem tieši uz naktsskapīša – blakus rozā pudelītei.
Klusu murminādama, viņa iegāja vannas istabā, pārbaudīja maciņu, kurā glabāja kosmētiku, un secināja, ka pudelītes nav arī tur. Pie velna, trūka arī YSL Red Taboo lūpukrāsas un Bobbi Brown acu zīmuļa. Šos kosmētikas piederumus viņa maciņā bija ielikusi pagājušajā nedēļā pēc ceļojuma uz veikalu “Sefora”.
Atnākusi atpakaļ guļamistabā, Džūlija pārbaudīja vakar atvesto čemodānu – gadījumā, ja būtu lūpukrāsu un zīmuli atstājusi ceļojuma kosmētikas maciņā, kuru bija sagatavojusi Hemptonas velnišķīgajām kāzām.
Rokas uz gurniem salikusi, Džūlija nostājās ģērbtuvē. Tad iepleta acis par to, ko tajā ieraudzīja vai, pareizāk sakot, neieraudzīja – jaunās, vēl nevalkātās Manolo Blahnik koraļkrāsas sandales uz piecu collu biezas platformas. Apjukumu nomainīja bailes. Sirdij sitoties, Džūlija mežonīgā ātrumā ieskrēja atpakaļ virtuvē pēc somas, izrāva telefonu un zvanīja policijai.
* * *
Tūlīt pēc pusnakts Lila atvēra durvis.
– Atvaino, – Džūlija nekavējoties sacīja. – Saprotu, ka pēc vakardienas tev nav vajadzīgas jaunas problēmas.
– Nemuļķojies! Kā tu jūties?
– Man galvā sajukums. Policisti mani uzskata par traku. Varbūt es tāda arī esmu.
– Nē, neesi. Nāc, ienesīsim mantas guļamistabā.
Lila pati paņēma Džūlijas ceļasomu aiz roktura un ievilka viesu istabā.
– Jā, neesmu. Es neesmu traka. Man pazudušas mantas, Lila. Dīvains gadījums, es tev teikšu. Kurš gan ielaužas cita cilvēka mājā, paņem kosmētiku, smaržas, kurpes un leoparda ādas somu, kur to visu salikt? Kurš izvēlas to visu, bet atstāj gleznas, dārglietas, ļoti vērtīgu Baume & Mereier pulksteni un vecmāmiņas pērles?
– Varbūt vainīgā ir kāda pusaudze.
– Es neesmu pazaudējusi tās mantas. Policisti domā, ka es pati tās esmu nezin kur nolikusi.
– Džūlij, tu nekad neko nezin kur neliec. Ko tu vari teikt par apkopēju?
– Policisti man arī to jautāja. Es jau sešus gadus izmantoju vienu un to pašu uzkopšanas kompāniju. Katru otro nedēļu uz dzīvokli nāk jau pazīstamas divas sievietes. Viņas neriskētu ar darbu kosmētikas dēļ. Tev vienīgajai, izņemot mani, ir atslēga un zināms kods.
Lila pielika roku pie sirds.
– Es neesmu vainīga.
– Tu nenēsā mana izmēra kurpes un nelieto sarkanu lūpukrāsu, kaut arī es tev ieteiktu par to padomāt. Tu esi ārpus aizdomām. Paldies, ka ļauj man palikt šeit pa nakti. Es nespēju mājās gulēt viena. Rīt nomainīšu atslēgas, un signalizācijas kodu jau nomainīju. Pusaudze… – Džūlija apsvēra šādu domu. – Tai jābūt kādai no mūsu nama. Iespējams, ka tā bijusi tikai muļķīga blēņošanās. Kaut kas līdzīgs zagšanai veikalā.
– Var
