manai galvenajai varonei, kad viņa grib saglabāt vietu skolā.
– Man saprotamas šīs izjūtas. Vecāku šķiršanās var izsist no līdzsvara, tāpat kā militārās pavēles.
– Droši vien. Cik jums bija gadu, kad vecāki izšķīrās?
– Seši, kad to noformēja oficiāli. – Kopā ar Lilu Eštons izgāja uz terases karstumā, reibinošā saules sasildīto tomātu un spēcīga ziedu aromāta mākonī.
– Tik maziņš, bet tas laikam ir smagi jebkurā vecumā. Vai jūs tad bijāt vienīgais bērns?
– Man ir māsa. Hloja ir divus gadus jaunāka par mani. Kad tēvs atkal apprecējās, dabūjām klāt Koru un Poršiju. Ar jauno sievu viņiem piedzima Olivers, bet pusbrālis vēl bija mazs, kad abi izšķīrās. Mana māte apprecējās vēlreiz, pūrā nāca Valentīna. Tad piedzima Estevans, un tā tālāk – līdz Railijai, kurai ir piecpadsmit gadu. Viņa, iespējams, lasa jūsu grāmatas. Un vēl ir pati jaunākā – Medisona. Viņai ir četri gadiņi.
– Jums ir četrus gadus veca māsiņa?
– Tēva pašreizējā sieva ir jaunāka par mani. Daži cilvēki kolekcionē pastmarkas, – Eštons piebilda, paraustot plecus.
– Kā jūs viņus visus paturat prātā?
– Man ir saraksts. – Eštons pasmaidīja par viņas smiekliem. Un jau atkal viņam iztēlē Lila parādījās sarkanā kleitā pie tabora ugunskura. – Jā, patiešām. Kad saņemu ielūgumu uz kārtējo koledžas izlaidumu vai kāzām, noder shēma, kurā atzīmētas radnieciskās saites. Kurš te nodarbojas ar dārzkopību?
– Apbrīnojamā Meisija. Es viņu tā saucu, jo man viņa šķiet tuvu pilnībai. Es vēlētos būt tāda kā viņa. Viņai ir viena no jūsu gleznām.
– Kam? Vai tiem cilvēkiem, kuri šeit dzīvo?
– Nē, atvainojiet! Domas aizklīda citā virzienā. Seidžai Kendlai. Džūlija man to izstāstīja, kad aptvēra, ka nedaudz viņu pazīst – Seidža Kendla ir viņu kliente. Un pastāstīja arī to, ka viņa iegādājusies jūsu mākslas darbu. Sievieti, kas pļavā spēlē vijoli. Es arī to gleznu zinu, jo Džūlijai teicu: ja man piederētu kaut siena, kur to novietot, es to nopirktu. Droši vien nespētu atļauties, bet, ja būtu siena un varētu atļauties, es to nopirktu. Skumji, viņa noteikti arī uzskatīja šo gleznu par brīnišķīgu. Pie velna ūdeni! – Lila nolika pudeli malā. – Varbūt vēlaties glāzi vīna?
– Jā, noteikti.
– Tas ir labi. – Lila piecēlās un iegāja atpakaļ istabā.
Eštons paņēma ūdens pudeli. Olivers noteikti bija pamudinājis savu pēdējo draudzeni nopirkt gleznu. Iespējams, ka brālis kārtējo reizi bija palielījies. Vai arī modele tādējādi nolēma izpatikt Oliveram. Kas to lai zina?
– Vai jums negadījās tur redzēt arī kādu citu personu? Ciemiņu, remontstrādnieku, vienalga. – Eštons jautāja, kad Lila atgriezās ar sarkanvīnu divās glāzēs.
– Nē, un atceros, ka pati par to brīnījos. Pie visiem pārējiem, kurus novēroju, nāca vēl citi cilvēki. Tur tika rīkotas mazas ballītes, uzņemti draugi, atvesti pasūtījumi. Bet pie viņiem nekas tāds nenotika. Viņi bieži izgāja no mājas, gandrīz ik vakaru. Arī pa dienu viņi devās prom, tomēr reti kad kopā. Es nospriedu, ka iet uz darbu. Taču varbūt kāds atnāca tad, kad es neskatījos. Izklausās, ka nemitīgi viņus novēroju, bet īstenībā es paņēmu binokli tikai no rīta un tad vakarā. Vai arī, ja naktī nenāca miegs.
– Tādos dzīvokļos ļaudis mēdz izklaidēties. Oliveram patika ballītes, ciemiņi, viņš varētu vēlēties tur tādā veidā atpūsties. Kāpēc viņi nerīkoja viesības?
– Daudzi vasarās pamet pilsētu, tāpēc es visvairāk esmu aizņemta tieši karstajā sezonā.
– Jā, bet kāpēc ne viņi?
– Vai Olivers nestrādāja?
– Viņš strādāja pie tēvoča no mātes puses. Nodarbojās ar antīku priekšmetu sagādāšanu un pārdošanu. Ja nu vienīgi Olivers bija aizgājis no tēvoča. Pamatā, ja iespējams, viņš iztika no ieguldījuma fonda līdzekļiem. Tomēr es domāju, ka viņš joprojām strādāja pie tēvoča Vinnija. Cik zinu, gandrīz gadu. Ģimenē klīda runas, ka Olivers beidzot atradis savu vietu. Tagad… Man jārunā ar Vinniju.
– Tas ir briesmīgs trieciens. Īpaši tik lielā ģimenē. Jārunā ar visiem, jāstāsta tik daudziem cilvēkiem. Bet ģimene sniedz arī mierinājumu. Es vienmēr esmu ilgojusies pēc brāļa vai māsas.
Lila uz brīdi apklusa, bet Eštons sāka atkal lūkoties uz aizklāto logu.
– Vai runājāt ar savu tēvu?
– Jā.
Eštons jutās tik nomākts, ka apsēdās un pievērsa skatienu vīnam.
– Viņi dažas nedēļas dzīvo Skotijā. Uz Konektikutu viņi atbrauks, kad došu ziņu par bērēm.
– Vai tās rīkosiet jūs?
– Kā izrādās, tas jādara man. Olivera māte tagad dzīvo Londonā. Nelaime viņu satrieca. Zaudēt bērnu – tas ir briesmīgi… Viņai ir arī mīļas meitas, taču Olivers bija galvenais.
– Vai pie viņas kāds ir?
– Poršija dzīvo Londonā, Olimpija ir vēlreiz apprecējusies. Riks – nē, tas bija viņas pirmais vīrs, pirms mana tēva. – Eštons paberzēja pieri starp uzacīm. – Naidžels. Viņš ir kārtīgs cilvēks, cik noprotu. Un šobrīd ir pie viņas, bet viņa ir tik izmisusi, ka galu galā man nācās uzņemties privātas bēru ceremonijas organizēšanu, iespējams, mūsu lauku īpašumā.
– Jums ir lauku īpašums?
– Manam tēvam. Presē parādās neglīti uzbrukumi, tāpēc ģimenei labāk uzturēties noslēgtā teritorijā, līdz viss nomierināsies.
Bet tev pašam jāpaliek cīņas centrā, Lila domās piemetināja.
– Vai reportieri jūs vajā?
Eštons iedzēra vēl malku vīna un nevērīgi paraustīja plecus.
– Olivers bija mans pusbrālis, viens no daudzajiem pusbrāļu un pusmāsu pulkā. Nav tik traki, it īpaši tāpēc, ka es visā visumā nelieku par sevi runāt medijos.
– Taču par jūsu attiecībām ar dejotāju gan zināja visi. – Lila viegli pasmaidīja, cerēdama kaut nedaudz kliedēt Eštona nomāktību. – Es to izlasīju Google, kad Džūlija man pateica.
– Tad jau galvenokārt apsprieda dejotāju.
– Vai tiešām? – Lila apsēdās. – Jūs esat veiksmīgs mākslinieks no bagātas ģimenes, turklāt ar valdzinošu ārieni.
– Valdzinošu?
Tagad
