meža ainava, augsti, zvaigžņu apspīdēti kalni. Gleznas atbilda greznajam dzīvokļa iekārtojumam un sniedza nelielu priekšstatu par brāļa liktenīgo mīļāko.
Izrādījās, ka aiz sievietes krāšņās ārienes slēpusies romantiska dvēsele.
– Viņš lieliski iekļāvās šajā vidē, – Eštons skaļi prātoja. Pietiekami plašā, modernā, ar senatnīguma pieskaņu. Tieši to Olivers vienmēr gribēja. Viņš dabūja to, ko bija vēlējies.
Lūks salika kopā vienu no kravāšanai paredzētajām kastēm, kuras viņi bija nopirkuši.
– Tu teici, ka brālis šķitis laimīgs pēdējā reizē, kad ar viņu runāji. Laimīgs, priecīgi satraukts.
– Jā, laimīgs, priecīgs. Rosīgs. – Eštons saberzēja ar rokām seju. – Tāpēc es viņu atraidīju. Saklausīju viņa balsī, ka viņš plāno realizēt kādu darījumu vai varenu ieceri. Negribēju ielaisties viņa darīšanās, ne arī saistīties ar viņu pašu.
Lūks palūkojās uz draugu un, izprotot Eštona emocijas, centās saglabāt vieglu sarunas toni.
– Nešausti sevi, citādi man atkal nāksies tevi uzmundrināt.
– Nē, man gandrīz izdevies tikt tam pāri.
Tomēr viņš piegāja pie loga un palūkojās laukā. Nekavējoties atradis Lilas logus, Eštons iztēlojās, kā viņa tonakt izklaidējusies, vērojot citu cilvēku dzīvi.
Ja viņa būtu skatījusies desmit minūtes agrāk vai desmit minūtes vēlāk, viņa neredzētu kritienu.
Vai tad viņu ceļi krustotos?
Domās minot, ko Lila šobrīd dara, Eštons aizgriezās. Viņš piegāja pie kumodes, atvēra atvilktni un ieraudzīja zeķu murskuli.
Pogaino darbs, viņš secināja. Olivers zeķes būtu sakārtojis – viņš tās salocīja, bet nekad nesaritināja. Apkārt valdošā nekārtība vēl par kādu daļu palielināja bēdas, gluži tāpat kā krājās putekļi uz mēbelēm.
– Reiz mēs kopā iegājām veikalā, neatceros, kāpēc, un Olivers divdesmit minūtes nevarēja izvēlēties, kādas sasodītas zeķes pirkt, lai tās būtu saskaņotas ar kaklasaiti. Kurš cilvēks tā uzvedas?
– Mēs ne.
– Kāds bezpajumtnieks tiks pie kašmira zeķēm. – To sacīdams, Eštons izrāva laukā atvilktni un visu tās saturu iekratīja kastē.
Pēc divām stundām viņam bija četrdesmit divi uzvalki, trīs ādas žaketes, divdesmit astoņi pāri kurpju, neskaitāms daudzums kreklu un kaklasaišu, kaste ar dizainera sporta tērpu, slēpošanas kostīms, apģērbs golfa spēlēšanai, Rolex un Cartier pulksteņi, kopā trīs, ieskaitot to, kas bijis Oliveram uz rokas.
– Un es vēl atļāvos aizrādīt, kam tev tik daudzas kastes. – Lūks nopētīja kaudzi uz grīdas. – Tev jāatnes vismaz vēl divas.
– Pārējais var gaidīt, bet… pie velna! To, ko prasīja viņa māte, esmu savācis.
– Skaidrs. Tomēr tagad mums vajadzēs vairākus taksometrus. – Pieri saraucis, Lūks vēlreiz paskatījās uz kastēm. – Vai arī mazo autobusiņu.
– Jā. Es pasūtīšu, lai to visu aizved uz manu māju. – Eštons izņēma telefonu, lai piezvanītu firmai. – Pēc tam mēs iedzersim alu.
– Sarunāts.
* * *
Eštonam izdevās nedaudz atvairīt skumjas, kad viņš bija ticis prom no nelaimes vietas. Ļaužu pārpildītā trokšņainā bārā viņš atbrīvojās no nomāktības sajūtas. Tumšais koks, alus rūgtais aromāts, glāžu šķinda un cilvēku balsis atstāja savu iespaidu.
Tas bija tieši tas, kas palīdzēja izgaisināt atmiņas par tukšā dzīvokļa briesmīgo klusumu.
Viņš pacēla glāzi ar alu un bāra apgaismojumā nopētīja dzintara nokrāsas.
– Kurš gan dzer kaut kādu brūvējumu ar nosaukumu “Besijas mežacūka”?
– Rādās, ka tu.
– Tikai tāpēc, ka vēlos to pamēģināt. – Viņš ieņēma malku. – Nav slikts. Tev derētu pasniegt alu savā kafejnīcā.
– Man ir maiznīca, Eš.
– Nu un tad?
Iesmejoties Lūks iemalkoja alu ar nosaukumu “Apiņu lēciens”.
– Es savu maiznīcu varētu pārdēvēt par “Bulciņu brūzi”. – Tev nekad nebūtu neviena tukša galdiņa. Paldies, ka šodien man palīdzēji. Es novērtēju to, ka izrāvies no kēksiņu glazūru taisīšanas.
– Reizēm vajag brīvu dienu bez stāvēšanas pie plīts. Es gatavojos atvērt otru maiznīcu.
– Tai varētu dot nosaukumu “Rīma”.
– Pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā apgrozījums ir krietni audzis, tāpēc meklēju labu vietu, galvenokārt Soho.
– Ja tev nepieciešams ieguldījums…
– Tagad ne. Protams, bez tava atbalsta pirmajā reizē es pat nedomātu par paplašināšanos un necerētu uz to. Tāpēc, ja atklāšu otru maiznīcu un noraušos melnās miesās, vainīgs būsi tu.
– Ja nostrādāsies līdz kapam, bēru mielastā pasniegšu ķiršu pīrāgu. – Pateiktais Eštonam atgādināja Oliveru, un viņš iedzēra vēl alu. – Viņa māte grib, lai bērēs skan dūdas.
– Ak vai…
– Nez kur Olimpijai radusies tāda ideja, bet viņa tā grib. Es to noorganizēšu, lai viņai neienāk prātā pasūtīt goda zalvi un divdesmit vienu šāvienu vai bēru sārtu. Olimpija būtu uz to spējīga, jo ideju viņai netrūkst.
– Tu visu paveiksi kā pienākas.
Tas bija gandrīz viņu ģimenes moto, Eštons nodomāja. Viņš visu paveiks kā pienākas.
– Kamēr policija neatdod mirstīgās atliekas, mēs neko nevaram iesākt. Pat tad, kad Olivers būs apglabāts, nekas nebeigsies. Tik ilgi, līdz atradīsim, kas viņu nogalināja un kāpēc.
– Gan jau policijai ir sava versija. Tev tikai to nestāsta.
– Nez vai. Voterstounam ir pieņēmums, kaut arī nepārliecinošs, ka to esmu izdarījis es. Viņam nepatīk, ka, izrādās, mēs ar Lilu sazināmies.
– Tas ir vienīgi tāpēc, ka viņš tevi tik labi nepazīst, lai saprastu, ka tev nepieciešama skaidrība un ka pārējie arī to gaida no tevis. Es tāpat šo to gribu zināt. Kāda viņa ir, tā glūnētāja svešos logos?
– Viņa to neuztver kā glūnēšanu, es par to pārliecinājos, kad sāku ar viņu
