sacīja Tomasam. – Turklāt tā spriganā blondīne DVD uzvedās kā sadiste.
Viņa nosprieda, ka varēs pagūt īsu brīdi pamērcēties karstā ūdenī Meisijas brīnumvannā. Ja viņa…
– Nē, vannā nē, – Lila nomurmināja, izdzirdējusi zvanu. – Džūlijai nāksies pagaidīt, kamēr ieiešu dušā.
Viņa piegāja pie durvīm un atvēra tās, nepadomājusi, ka pirms tam jāpārbauda, kas ārpusē stāv.
– Tu jau esi klāt. Es vēl… Vai!
Lila ielūkojās Eštonam tieši acīs, un viņas domas sagriezās haotiskā virpulī. Mati nebija mazgāti trīs dienas, viņa nebija krāsojusies, toties ģērbusies sviedros samirkušās jogas biksēs un sporta topiņā. Viņa jau mēnešiem posās tos nomainīt ar kaut ko labāku.
Viņa oda pēc pilates nodarbības un pāris Doritos, ko bija iemetusi mutē, apbalvojot sevi par treniņu.
Lila tikai vēlreiz izmocīja “Vai!”, kad Eštons viņai uzsmaidīja.
– Vajadzēja pirms nākšanas piezvanīt. Mēs bijām pāris kvartālu attālumā no jums, un es vēlējos par šo to apspriesties. Iepazīstieties, tas ir Lūks.
Eštonam līdzi bija vēl kāds. Jā, Lila redzēja stāvam viņam blakus ļoti glītu vīrieti ar platiem, sportiskiem pleciem.
– Vai! – viņa atkārtoja trešo reizi. – Es strādāju, tad nolēmu patrenēties pie DVD, kas spēj novest līdz asarām, tāpēc…
Ak jā! – Attapusies Lila atkāpās, lai ielaistu viesus iekšā.
Nav svarīgs izskats, Lila sev iegalvoja. Viņi nebija sarunājuši romantisku tikšanos. Turklāt Eštons vairs nelikās tik saspringts kā iepriekš.
– Patīkami iepazīties. Ar tevi arī. – Lūks noliecās, lai paglaudītu Tomasu, kas moži ošņāja viņa bikšu galus.
– Vai jūs esat no policijas?
– Nē, es neesmu policists. Esmu maiznieks.
– Vai īsts maiznieks?
– Jā. Man ir sava ceptuve divus kvartālus no šejienes. Saucas “Ducis”.
– Mini kēksiņi!
Pasmaidījis par tādu sajūsminātu reakciju, Lūks atliecās.
– Jā, mums tie ir.
– Es tos pārēdos. Tie bija tik garšīgi, ka aizvakar vēlreiz aizgāju nopirkt kēksiņus un saldskābmaizi. Paņēmu arī karameļu latte. Jūsu kafejnīca ir brīnišķīga. Kopš kura laika tā atvērta?
– Nu jau būs gandrīz trīs gadi.
– Man vienmēr šķitis interesanti, kā tas ir – strādāt maiznīcā. Vai jūs pārstājat ievērot smaržas un to, cik kārdinošas izskatās kūciņas un citi gardumi? Vai jau sen ar to nodarbojaties? Ak, atvainojiet!
Viņa atmeta matus no sejas.
– Es jūs izprašņāju, bet nepaaicināju pat apsēsties. Vai vēlaties kaut ko iedzert? Man ir vīns un tēja, kuru beidzot pagatavoju, – viņa piebilda, aši uzsmaidot Eštonam.
– Nē, paldies! Mēs nupat dzērām alu, un sarunājoties man kaut kas ienāca prātā.
Lūks atkal noliecās paglaudīt sajūsmināto kaķi, un viņam uz grīdas nokrita saulesbrilles.
– Sasodītā skrūvīte, – viņš norūca un, pacēlis brilles, izvilka sīko skrūvīti, kas bija izlīdusi laukā.
– Ak, es tās salabošu. Pagaidiet vienu mirklīti.
– Vai viņa salabos manas saulesbrilles? – Lūks neticīgi noprasīja, kad Lila izgāja no istabas.
– Pat nejautā.
Lila atgriezās ar instrumentu, kas Eštonam atgādināja Šveices armijas naža kodolversiju.
– Apsēdīsimies, – Lila aicināja un paņēma no Lūka brilles un mazo skrūvīti.
Eštons apsēdās uz krēsla, un Tomass nekavējoties uzlēca viņam uz ceļiem kā senam draugam.
– Vai ir kādi jaunumi? – Lila jautāja.
– Policija necik daudz neizpauž. Man ļāva paņemt Olivera mantas.
– Jums noteikti tas bija pārdzīvojums. Tāpēc paaicinājāt draugu līdzi, vai ne? – viņa piebilda, uzmetot skatienu Lūkam, tad atlocīja instrumentu un izvēlējās mazītiņu skrūvgriezi. – Vienmēr ir labāk, ja grūtos brīžos kāds ir blakus.
– Policija teica, ka neesot nekādu ielaušanās pazīmju, slepkavu viņi esot ielaiduši paši. Iespējams, ka viņi slepkavu pazina. Var jau būt, ka policija atklājusi kaut ko vairāk, taču mums to nesaka.
– Viņi atradīs vainīgo. Nevar būt, ka es vienīgā to visu redzēju.
Iespējams, Eštons nodomāja, bet, kā izrādās, Lila vienīgā bija ar mieru iesaistīties.
– Lūdzu! – Lila pārbaudīja brilles, pašūpojot aiz kājiņas. – Kā jaunas.
– Paldies! Pirmo reizi redzu tādu komplektu. – Lūks pamāja uz viņas Leatherman instrumentu.
– Trīssimt svarīgu rīku vienā ērtā iesaiņojumā. Nesaprotu, kā bez tāda var iztikt. – Lila to salocīja un nolika malā.
– Es dodu priekšroku līmlentei.
Lila uzsmaidīja Lūkam.
– Līmlentes lietošanas iespējas ir ļoti plašas. – Viņa atskatījās uz Eštonu. – Cik labi, ka ir draugs, kas sniedz atbalstu.
– Jā. Ja pieminam draugus… Pēdējā reizē, kad šeit biju, jūs minējāt, ka jūsu draudzenes Džūlijas dzīvoklī notikusi ielaušanās. Vai par šo gadījumu ir kādi jaunumi?
– Nē. Policija pieņem, ka pazudušos priekšmetus viņa pati tikai nolikusi citā vietā. Vismaz Džūlijai liekas, ka policija tā uzskata. Viņa nomainīja atslēgas, ierīkoja otru aizšaujamo bultu, tāpēc vairs neuztraucas, taču nespēj pārdzīvot, ka Manolo kurpes pagalam.
– Jūs esat pierakstījusies viņas dzīvoklī.
– Tāds pieraksts nepieciešams dažādiem gadījumiem, un, tā kā es pie Džūlijas apmetos starplaikā, kad pāreju no vienas darba vietas uz nākamo, pat glabāju tur šādas tādas sezonas mantas, viņas adrese šķita ļoti atbilstoša.
– Šī jūsu adrese atrodama reģistros, – Eštons turpināja, – un dienu pēc mana brāļa slepkavības tajā dzīvoklī notiek ielaušanās. Tajā dienā, kad piezvanījāt policijai, devāt liecību, runājāt ar mani.
