to uztverat pavisam mierīgi. – Lūks ievēroja.
– Džūlijai neuzbruka, jo viņas nebija mājās. Noziedznieki, iespējams, tagad jau ir noskaidrojuši, ka es nevienu neapdraudu. Es varētu sniegt policijai kāda aprakstu, bet, tā kā es to nespēju, tad nav jēgas mani traucēt. Noteikti nav arī pamata vēlreiz ielauzties pie Džūlijas vai viņu citādi apgrūtināt.
– Tomēr Olivera un viņa draudzenes slepkava varbūt nespriež tik loģiski kā jūs, – Eštons aizrādīja. – Jums jābūt uzmanīgai.
– Kas mani te meklēs? Vēl pēc dažām dienām es jau būšu no šejienes prom. Neviens nezina, kur es esmu.
– Es zinu, – Eštons iebilda. – Lūks, Džūlija, jūsu klienti, iespējams, ka viņu draugi, ģimenes locekļi. Durvju sargs, – Eštons turpināja. – Jūs taču ejat laukā, staigājat apkārt, iepērkaties, sēžat kafejnīcā. Viņi zina, ka dzīvojat šajā apkārtnē… dzīvojāt tonakt. Kādēļ lai viņi jūs nemeklētu tepat tuvumā?
– Tepat tuvumā – tas ir plašs jēdziens. – Lila iekarsa kā vienmēr, tiklīdz kāds pieņēma, ka viņa nespēj par sevi parūpēties. – Ikviens cilvēks, kurš strādā un dzīvo Ņujorkā, apzinās, ka jāuzvedas saprātīgi un piesardzīgi.
– Jūs atvērāt mums durvis, pat nepārbaudot, kas aiz tām stāv.
– Parasti es tā nerīkojos, bet gaidīju… viņu, – Lila pabeidza, kad atskanēja zvans. – Atvainojiet!
– Tu aizskāri vārīgu punktu, – Lūks klusu aizrādīja.
– Aizskaršu tik punktu, cik vajadzēs, lai pārliecinātu viņu veikt drošības pasākumus.
– To varēja paust ar domu “es par jums uztraucos”, nevis ar norādi “jūs uzvedaties muļķīgi”.
– Es nevienu brīdi neminēju, ka viņa uzvestos muļķīgi.
– Tu devi netiešu mājienu. Ja tu nudien domā…
Tajā mirklī Lūka prāts pārstāja darboties. Divpadsmit gadu laikā viņa bija pārvērtusies, kā gan citādi, taču pārmaiņas bija nākušas tikai par labu.
– Džūlij, tu jau esi pazīstama ar Eštonu.
– Protams. Izsaku līdzjūtību, Eš.
– Es saņēmu tavu vēstulīti. Paldies!
– Un šis ir Eštona draugs Lūks. Vai atceries brīnišķīgos kēksiņus? Tie ir no viņa maiznīcas.
– Patiešām? Tie bija… – Džūlijas sejā pēkšņi atplaiksnīja pārsteigums, bet nedaudz arī izbīlis. Gadi aizšalca projām un atkal atgriezās. – Lūks…
– Džūlija. Cik apbrīnojami, ka šeit satiekamies.
– Bet… es nesaprotu. Ko tu te dari?
– Es dzīvoju Ņujorkā, – Lūks precizēja. – Nu jau gadus astoņus.
– Jūs esat pazīstami? Kā viņi pazīst viens otru? – Lila noprasīja Eštonam, kad nebija saņēmusi atbildi uz pirmo vaicājumu.
– Viņi reiz bija precējušies. Viens ar otru.
– Viņi… Lūks ir… Jo tālāk, jo…
– Vai dīvainības turpinās?
Lila veltīja Eštonam tikai ašu skatienu.
– Manuprāt, mums tagad derētu iedzert vīnu, – viņa moži piedāvāja. – Džūlij, nāc palīgā, labi?
Viņa stingri saņēma draudzeni aiz rokas un aizvilka uz virtuvi.
– Ko teiksi?
– Nezinu. Izrādās, tas ir Lūks.
Lila nodomāja, ka Džūlija izskatās kā pārcietusi zemestrīci. Satriekta, apreibusi un pat mazliet tā kā priecīgi atvieglota.
– Likšu viņiem iet projām. Vai tu vēlies, lai viņi aiziet?
– Nē. Nē, tā nav. Mēs abi… tas bija ļoti sen. Es tikai jutos pārsteigta, ieraugot viņu. Kā es izskatos?
– Ņemot vērā, kā izskatos es, jautājums ir nevietā. Tu burtiski staro. Saki, kā man rīkoties, un es tā darīšu.
– Ierosinājums par vīnu ir labs. Izturēsimies civilizēti un smalki.
– Ja tā, tad man nekavējoties jāiet dušā, bet sāksim ar vīnu. – Lila paņēma glāzes. – Viņš ir ārkārtīgi pievilcīgs.
– Tā ir, vai ne? – Džūlija smaidīja. – Lūks tāds bija arī agrāk.
– Ja tu esi mierā ar situāciju, iedzersim pa glāzei, un tad tev nāksies viņus izklaidēt, kamēr es savedīšu sevi kārtībā. Man vajadzēs piecpadsmit minūtes.
– Par to jau es tevi neciešu, ka tu tiešām iekļausies piecpadsmit minūtēs. Tātad mēs būsim civilizētas un smalkas. Uz priekšu – aiziet!
Sestā nodaļa
Viss noritēja gluži labi, lai gan Lila nebija pārliecināta, vai izsmalcināti – šajā ziņā viņa sevi neuzskatīja par lietpratēju.
Tomēr šķita pietiekami civilizēti.
Vismaz tik ilgi, līdz Eštons sāka apspriest savu teoriju par ielaušanos un, Lūkam par izbrīnu, Džūlija to nekavējoties pieņēma.
– Kā man tas agrāk neienāca prātā! – Džūlija vērsās pie Lilas. – Tas ir pilnīgi loģiski, tas visu izskaidro.
– Tu teici, ka tā bijusi pusaudzes kaprīze, – Lila viņai atgādināja.
– Tas bija tikai minējums. Vai gan muļķe pusaudze spētu ielauzties, neatstājot pēdas? Policisti pārbaudīja slēdzenes.
– Bet slepkava aiznestu tavas Manolo un lūpukrāsu? Nezinu gan, taču vai tādam, kurš izdarījis dubultslepkavību, nevajadzētu būt citām interesēm?
– Kurpes bija lieliskas, lūpukrāsa koši sarkana. Un tādas smaržas grūti dabūt. Turklāt kurš teicis, ka slepkavam nevar būt tieksme palaist nagus? Tādam, kas spēj nogalināt divus cilvēkus, zagšana ir sīkums. Lila, tev jābūt piesardzīgai.
– Es neredzēju cilvēku, par kuru liecināt policijā, un slepkavam – augstpapēžu kurpēs, iesmaržinātam, ar spilgti sarkanām lūpām – tas jau būs ienācis prātā.
– Tas nav nekāds joks.
– Atvainojiet! – Lila nekavējoties vērsās pie Eštona. – Jūsu brālis gājis bojā, un, protams, tas nav joks. Bet neraizējieties par mani. Nevienam nevajag par mani uztraukties.
