darba devēji neatzina nekādus nepabeigtus pavedienus. Tie nebūtu nepabeigti, ja Ivans nebūtu izgrūdis muļķīgo palaistuvi pa logu un ja nejēga pēc pāris glāzēm nezaudētu samaņu. Džeja nebija iebērusi viņa burbonā tik daudz tablešu, un atlika tikai secināt, ka viņš dažas tabletes jau bija ieņēmis pirms viņas ierašanās.
Nepaveicās, Džeja secināja. Tāda bija viņas darba specifika. Visādi gadījās.
Varbūt nejēgas brālis tomēr kaut ko zināja, kaut kas atradās viņa rīcībā.
Viņa māja bija nodrošināta ar signalizāciju, nepieejama kā cietoksnis, taču viņa spēs ar to tikt galā. Tā kā viņš vakariņoja kopā ar to ziņkārīgo sievieti, Džejas rīcībā bija pāris stundu.
– Uz nejēgas brāļa māju! – viņa pavēlēja Ivanam. – Aizved mani tur, tad brauc atpakaļ un uzmani viņu un pārējos.
Piezvani, kad viņi dosies prom.
– Mēs lieki tērējam laiku. Tā kuce neko nezina, un viņiem nekā nav. Ja būtu, viņi to pārdotu.
Kāpēc viņai bija jāstrādā kopā ar stulbeņiem?
– Tev maksā par to, ka izpildi manus norādījumus. Rīkojies!
Vēlāk, Džeja nolēma, viņa tiks galā vismaz ar vienu no nepabeigtajiem pavedieniem.
* * *
Lila neiebilda, kad Eštons uzstāja, ka pavadīšot viņu uz mājām, un Lūks to pašu piedāvāja Džūlijai, kuras dzīvoklis atradās pretējā virzienā.
– Interesanti, ka jūs pazīstat abus, gan Džūliju, gan Lūku, ņemot vērā viņu kopīgo pagātni.
– Dzīve ir pilna dīvainību.
– Tā ir. Dīvaini bija arī noskatīties, kā starp viņiem kaut kas dzirkstīja.
– Kas dzirkstīja?
– Sena mīlas liesma, kaut kāda dzirkstele, jauna uguntiņa, – Lila noteica. – Švirkt! – Viņa pameta rokas gaisā.
– Tā ir tikai veca mīla, kas saistīta ar īsu, neveiksmīgu laulību. Liesma ir nodzisusi.
– Saderam! – Saderam?
– Jūs neklausāties manī, tikai atkārtojat, ko saku, bet es saku – saderam kaut vai uz desmit zaļajiem, ka starp viņiem ir švirkt, nevis čušš…
– Pieņemu derības. Lūks jau daļēji satiekas ar citu.
– Daļēji ir tikai sekss, un cita nav Džūlija. Viņi kopā lieliski izskatās. Skaisti, veselīgi, ar sportiskiem augumiem.
– Atnāciet pie manis.
– Ko jūs teicāt? – Lila sajuta tādu kā reiboni – dzirksti – un nosprieda, ka prātīgāk būs izvairīties no apsvilināšanās. – Es jau ievēroju, ka jūs manī neklausāties.
– Mana māja ir tikai dažus kvartālus tālāk. Vēl nav vēls. Apskatīsiet, kur strādāju, iejutīsieties. Es negrasos jums uzmākties.
– Kā tad tā, žēl gan. Es jokoju, – Lila ātri piebilda, pamanījusi, kā mainās Eštona skatiens. – Džūlija mani vajās, līdz piekritīšu vismaz pāris skicēm, un pēc tam jūs pats aptversiet, ka esat kļūdījies izvēlē.
– Nāciet apskatīties, kur es dzīvoju. Jums patīk jaunas vietas, un tas palīdzētu mainīt jūsu noliedzošo attieksmi.
– Man tiešām patīk apskatīt jaunas vietas, un nav arī tik vēls. Turklāt es taču jūs neinteresēju, tā ka man nekas nedraud, vai ne?
Eštons nogriezās uz stūra savas mājas virzienā, prom no tā, kur atradās Lilas pašreizējais dzīvoklis.
– Es neteicu, ka jūs mani neinteresējat kā sieviete, es teicu, ka jums neuzmākšos. Kā jūs iepazināties ar to krāpnieku? Nu, to, kas jums bija kopā ar Džūliju?
Lila joprojām domās apsvēra viņa vārdus par ieinteresētību.
– Izklausās seksīgi nepiedienīgi, kad jūs tā jautājat. Lija lietus, un mēs braucām vienā taksometrā. Tas bija ļoti romantiski, īsti Ņujorkas garā. Viņam pirkstā nebija gredzena, un viņš nepārprotami norādīja, ka nav precējies vai citādi saistīts. Galu galā mēs kopā iedzērām, pāris dienu vēlāk aizgājām vakariņās, un tā tas notika. It kā briesmīga vilšanās izvērtās par veiksmi, jo ieguvu draudzeni, tāpēc no iepazīšanās ar to nelieti bija savs labums.
Lila pavērsa sarunu citā virzienā – tas bija viņas īpašais talants.
– Kad jūs atklājāt, ka jums ir mākslinieka dotības?
– Jums nepatīk runāt par sevi, vai ne?
– Nav nekā sevišķa, ko stāstīt, un citi cilvēki ir daudz interesantāki. Vai jūs zīmējāt ar pirkstu bērnudārzā brīnišķīgas, saturīgas bildītes, kuras jūsu māte ierāmēja?
– Manējā nebija tik sentimentāla. Tēva otrā sieva ierāmēja skici ar viņas suni, ko uzzīmēju trīspadsmit gadu vecumā. Suns bija mīļš. Redziet, manas mājas.
Eštons piestāja pie trīsstāvu ēkas no veciem ķieģeļiem, ar lieliem logiem. Viena no ēkām, kas agrāk bijusi noliktava, bet tagad pārbūvēta dzīvošanai, Lila nodomāja. Viņai ļoti patika tādas mājas.
– Jums noteikti ir trešais, augšējais stāvs, kurā ieplūst daudz gaismas.
– Jā, man ir trešais stāvs. – Eštons atslēdza masīvās tērauda durvis un iegājis piespieda signalizāciju, Lilai sekojot viņam aiz muguras.
Apmulsusi Lila apgriezās riņķī. Viņa bija gaidījusi parastu nelielu telpu, tādu vecu kravas liftu, varbūt sienas un durvis uz pirmā stāva dzīvokļiem. Taču viņa atradās milzīgā atklātā platībā, ko papildīja vecu ķieģeļu arkas. Grīda no platiem dēļiem, ar skrāpējumiem, bet spoža, izcēlās košā tonī pret neitrālas krāsas sienām, dzīvojamā daļā eleganti krēsli bija izvietoti sarunām, arkas pamatnē no divām pusēm iebūvēts burvīgs kamīns.
Augsti griesti atklāja telpu otrajā stāvā, ko norobežoja spīdīgas un apsūbējuša vara margas.
– Tas ir apbrīnojami. – Eštons Lilu neaizturēja, un viņa devās tālāk apskatīt plašo virtuves daļu ar melnbaltām flīzēm, mirdzošām betona virsmām un ēdamzonu ar lielu melnu galdu un sešiem krēsliem augstām atzveltnēm.
Neitrālo krāsu sienas kalpoja par fonu mākslas darbiem. Gleznas, skices, ogles zīmējumi, akvareļi. Vesela kolekcija, Lila nosprieda, pēc kuras alktu ikviena galerija.
– Tas viss ir jūsu. Visa māja pieder jums.
Viņa iegāja citā telpā. Tas bija kabineta, bibliotēkas un atpūtas zonas apvienojums, kurā iebūvēts pat neliels kamīns. Tai bija omulīgāks iekārtojums, kas labi iekļāvās
