lomā jūs izturaties pavēlnieciski.
Lila piegāja pie molberta un apstājās. Uz lapas rēgojās viņas seja dažādos leņķos, dažādās izteiksmēs.
– Tās visas esmu es. Cik dīvaini! – Viņa atkal jutās kā starmešu gaismā. – Kāpēc jūs neaicināt meiteni, kura pozēja gleznai ar nāriņu? Viņa ir ļoti skaista.
– Skaistumam ir dažādi veidi. Matus… – Eštons bez kautrēšanās sagrozīja viņu aiz vidukļa un nostādīja, kur vēlējās.
– Sapuriniet tos, – viņš lika.
Lila tā izdarīja, un viņas acis iedegās. Ne no dusmām, bet sievišķīga prieka.
– Tā. – Eštons satvēra viņas zodu un pacēla galvu uz augšu. – Tieši tā. Jums ir zināms tas, ko nav lemts zināt nevienam vīrietim. Kaut arī es jūs novērotu mēness gaismā, zvaigžņu vai ugunskura gaismā, man nekad nebūs saprotams, kas jums prātā. Vīrieši būs pārliecināti, ka jūs viņiem piederat, – tie, kuri skatās jūs dejojam. Bet viņi nespēj jūs dabūt, iekams pati neizvēlēsieties. Tā ir jūsu vara.
Viņš atkāpās pie molberta.
– Zodu uz augšu, galvu atpakaļ. Skatiens uz mani.
Jau atkal Lilai drebēja sirds, rīkle izkalta. Šoreiz arī ceļgali saļodzījās.
Kā viņam tas izdevās?
– Vai visas sievietes, kuras gleznojat, iemīlas jūsos?
– Dažas sāk mani ienīst. Vai vismaz jūt spēcīgu nepatiku. – Eštons norāva bloknota lapu un sāka skicēt uz jaunas.
– Jums tas nav svarīgi, jo jūs tāpat dabūjat to, ko jums vajag, un tās nav viņas.
– Kā nu ne, daļēji tās ir viņas. Skatieties uz mani. Kāpēc jūs sacerat romānus jauniešiem?
– Tā ir izklaide. Pusaudžu gadi ir dramatisku piedzīvojumu pilni. Ilgas, atklājumi, dedzīga nepieciešamība iekļauties, briesmīgas bailes būt citādam nekā pārējie. Vilkači ir kā alegorija un padara stāstu interesantāku.
– Vilkači tiešām izraisa interesi. Manai māsai Railijai ļoti patika jūsu pirmā grāmata.
– Ak tā?
– Keilija viņai bija galvenā varone, Eidens seksīgs, bet īpaši pie sirds bija Mels.
– Ak, tas ir jauki! Mels ir galvenās varones labākais draugs, tāds neveikls sausiņš.
– Skaidrs, Reilija pati skolā ir priekšzīmīga un piesaista neveiksminiekus. Apsolīju viņai dabūt otro grāmatu ar jūsu parakstu.
Lila iepriecināta atplauka.
– Apmēram pēc mēneša es saņemšu pirmos eksemplārus.
Vienu parakstīšu un iedošu jums.
– Lieliski. Tad es būšu viņas mīļais brālis.
– Nešaubos, ka tāpat esat pats mīļākais. Jūs protat uzklausīt un uzmundrināt, pat ja meitenei kaut kādā ziņā neveicas.
– Apgriezieties.
– Kā, lūdzu?
Eštons skicēdams ar pirkstu novilka gaisā apli.
– Griezieties! – Šoreiz viņš spēji novicināja roku.
Lila jutās muļķīgi, tomēr ātri apmeta loku.
– Vēl, rokas uz augšu, priecīgāk! – Nākamo reizi jāatskaņo mūzika, Eštons nolēma, lai izklaidētu Lilu, lai viņa atbrīvotos. – Tā, nu jau ir labāk, palieciet nekustīgi, rokas augšā.
Vai jūsu tēvu nosūtīja dienēt arī pāri jūrai?
– Vairākkārt. Uz Vāciju, bet es toreiz biju maza un to neatceros. Itālijā bija jauki.
– Vai uz Irāku arī?
– Jā, bet tur nebija jauki. Viņu pārcēla no Fortlī Virdžīnijā uz turieni, un tad mēs dzīvojām tur.
– Tas ir smagi.
– Armijas dzīve nav piemērota nīkuļiem.
– Un tagad?
– Cenšos nebūt nīkule. Bet, ja jūs jautājat, ko tēvs dara tagad, tad viņš ir pensijā, un vecāki pārcēlās uz dzīvi Aļaskā. Viņiem tur ļoti patīk. Nopirka mazu veikaliņu un mielojas ar aļņu gaļas burgeriem.
– Skaidrs, atslābinieties. Vēlreiz papuriniet matus. Vai jūs pie viņiem ciemojaties?
– Džūno? Dažas reizes esmu tur bijusi. Sarunāju darbu Vankūverā, pēc tam aizlidoju uz Džūno. Kad saņēmu piedāvājumu strādāt Mizūlā, atkal izdarīju to pašu. Vai esat bijis Aļaskā?
– Jā, tā ir pārsteidzoša.
– Tā ir. – Lila iztēlē atsauca to atmiņā. – It kā cita pasaule – burtiskā nozīmē. Jauna planēta. Ne gluži ledus planēta Hota, bet kaut kas līdzīgs.
– Kam?
– Hotai, ledus planētai. No “Zvaigžņu kariem” – “Impērija atsit uzbrukumu”.
– Nu jā. Skaidrs.
Eštons acīmredzot bija paviršs “Zvaigžņu karu” skatītājs, Lila secināja, tāpēc mainīja tematu.
– Ko jūs gleznojāt Aļaskā?
– Ainavas, jo tur to nedarīt būtu neprāts. Vienā man ir inuītu sieviete kā ledus karaliene – iespējams, ledus planētas Hotas valdniece, – Eštons piebilda, un Lilas seja atplauka smaidā.
– Kāpēc jūs izvēlaties tieši sievietes? Jūs gleznojat daudz ko, bet galvenokārt sievietes, dīvainas vai labestīgas. Spīganu, kura spēlē vijoli mēness apstarotā pļavā, vai arī vīriešu nolaupītāju nāriņu.
Eštona skatiens mainījās. No spraiga, tieša, caururbjoša uz mierīgāku, ar lielāku ziņkāri.
– Kāpēc jums šķiet, ka sieviete pļavā ir spīgana?
– Tāpēc ka ir jūtams viņas spēks un labestība, arī mūzika uz to vedina. Varbūt tikai es viņu tā redzēju un tāpēc gribēju to gleznu sev.
– Jums taisnība. Viņa ir savas mūzikas burvestības varā. Ja glezna vēl būtu manā rīcībā, es to piedāvātu jums lētāk, jo jūs uztvērāt tās būtību. Tomēr… kur jūs to liktu?
– Jā, tādas vietas man nav, – Lila atzina. – Tomēr gribētos zināt, kāpēc jūs gleznojat tieši sievietes? – viņa atkal pajautāja.
– Viņām
