nozīmē, ka viņa turpinās meklēšanu. Tātad ne man vienai jābūt piesardzīgai. Ešton, tas pats attiecas uz jums.
Septītā nodaļa
Eštons piekrita, ka Lilai, iespējams, varētu būt taisnība. Viņš pavadīja jauno sievieti mājās, pārbaudīja citu pēc citas dzīvokļa telpas un tikai tad devās prom, atstājot Lilu vienu.
Atceļā mājup viņš klusībā gandrīz cerēja, ka viņam kāds mēģinās uzbrukt. Noskaņojums bija tāds, ka viņam gribējās sakurt kādam īstu elles pirti – pat ja tā būtu sieviete, kā apgalvoja Džūlija, dizainera kurpēs, ar tetovējumu uz potītes. Lai kurš bija Eštona brāļa slepkava vai arī tā līdzdalībnieks, tas bija ielauzies pie viņa, tikdams galā ar ļoti labu drošības sistēmu. Šis cilvēks bija brīvi izstaigājis Eštona māju.
Vai tas nozīmēja, ka arī Eštons tiek novērots? Vai tā sieviete bija informēta, ka ceļš ir brīvs, ka māja ir tukša? Vai viņa zināja arī to, kad jānozūd? Viņa te bija atradusies burtiski pāris minūšu pirms Eštona un Lilas ierašanās. Smarža būtu izgaisusi, ja viņa aizietu agrāk, vai ne?
Viss saskanēja, par to nebija nekādu šaubu. Divas slepkavības, divas ielaušanās un izsekošana.
Pie velna, kādās nepatikšanās Olivers bija iekūlies?
Šoreiz tās nebija ne azartspēles, ne narkotikas. Šoreiz tas bija kaut kas cits. Uz kādu milzīgu darījumu, uz kādu mūža laimestu Olivers bija cerējis?
Lai kas tas būtu, Olivers noslēpumu bija aiznesis sev līdzi kapā. Tā sieviete – vienalga, kura uzdevumā viņa rīkojās – varēja novērot, ložņāt apkārt, cik vien sirds kāroja. Pie Eštona viņa neko neatradīs, jo viņa rīcībā nekā nebija.
Nekā, tikai miris brālis, sērojoša ģimene, vainas izjūtas un dusmu pilna pasaule.
Eštons iegāja atpakaļ mājā. Viņam bija jānomaina signalizācijas sistēmas kods – ja no tā bija kāda jēga. Kompānijai, kas atbildīga par drošību, bija jāierodas papildināt sistēmu ar spēcīgākiem līdzekļiem.
Pagaidām viņš nolēma veltīt laiku tam, lai noskaidrotu, kādus suvenīrus pievākusi nelūgtā viešņa.
Brīdi Eštons stāvēja nepakustēdamies, tad pārvilka pirkstus pār matiem. Māja bija plaša. Viņam patika lielas telpas, daudz istabu, kurās dzīvot, izmantot platības skaistam iekārtojumam. Arī tam, lai daudzajiem ģimenes locekļiem pietiktu vietas, kur palikt.
Tagad viņam neatlika nekas cits kā visu soli pa solim izpētīt, jo kādam svešiniekam bija izdevies uzlauzt atslēgas. Pēc vairāk nekā stundu ilgas pārbaudes Eštona rīcībā bija īss un dīvains saraksts ar pazudušajiem priekšmetiem.
Vannas sāls, kas īpaši patika viņa mātei, auskari, ko māsa (pusmāsa no mātes otrās laulības) bija atstājusi pēc ciemošanās kopā ar māti pirms dažām nedēļām, mazs krāsaina stikla saules uztvērējs, kuru viņa māsa (pusmāsa no tēva ceturtās laulības) pagatavoja kā dāvanu Ziemassvētkos, un kaltas sudraba aproču pogas no Tiffany ar visu zilo kastīti.
Zagle nebija likusies ne zinis par skaidro naudu, kuru viņa, kā Eštons sprieda, noteikti bija ieraudzījusi rakstāmgalda atvilktnē. Tur bija pāris simtu, bet kāpēc viņa tos nepievāca? Vannas sāli – jā, bet naudu ne.
Vai tā viņai šķita pārāk bezpersoniska? Vai tā viņu neinteresēja?
Pie velna, kas to lai zina?
Nemiera mākts, apmulsis, Eštons kāpa augšā uz studiju. Viņš nespēja turpināt nāriņas gleznošanu – noskaņojums bija pavisam neatbilstošs, taču viņš sāka to pētīt, atsaucot atmiņā Lilas paustās domas un jūtas, kas gandrīz pilnībā saskanēja ar viņa paša izpratni. Eštonu pārsteidza Lilas spēja redzēt tāpat, kā redzēja viņš, uztvert viņa darba būtību.
Eštons nebija gaidījis, ka viņu tik ļoti savaldzinās šī sieviete ar čigānietes acīm, kura izmantoja lielu instrumentu komplektu, kā cita lietotu lūpukrāsu krājumus, turklāt darīja to pavisam ikdienišķi. Viņa bija atklājusi savu ieskatu par Eštona nepabeigto gleznu, un tas sakrita ar viņa paša vīziju, un piedāvājusi mierinājumu viņai svešam cilvēkam.
Viņa rakstīja romānu par pusauga vilkačiem, un viņai nebija personiskā mājokļa, bet tā bija viņas pašas izvēle.
Varbūt viņai taisnība – Eštons īsti viņu nepazina.
Taču grasījās iepazīt, kad gleznos viņu.
Domājot par to, domājot par Lilu, Eštons uzlika nākamo molbertu un sāka gatavot audeklu.
* * *
Lila stāvēja ārpusē pie Eštona mājas, nopētot to dienas gaismā. Nams izskatās parasts, viņa secināja. Veca ķieģeļu ēka pāris pēdu augstāk par ielas līmeni. Ikviens garāmgājējs pieņemtu, gluži tāpat kā sākumā viņa, ka tajā ir kāds pusducis dzīvokļu.
Noteikti labi dzīvokļi, kurus pārbūvējuši jauni speciālisti lielpilsētas centra manierē.
Taču izrādījās, ka tur ir pavisam kaut kas cits. Eštons bija iekārtojis māju, kura precīzi norādīja, kas un kāds viņš ir. Mākslinieks, ģimenes cilvēks. Eštons apvienoja abus, tādējādi izveidojot vidi, kas netraucēta ļāva sadzīvot gan radošam garam, gan radinieku pulkam.
Pēc Lilas domām, Eštons bija cilvēks ar skaidru skatījumu un spēcīgu savas personības izpratni. Eštons Ārčers, Lila secināja, precīzi zināja, kas un kāds viņš ir.
Un šis cilvēks nepamatotu iemeslu dēļ, kā Lilai šķita, vēlējās viņu gleznot.
Viņa piegāja pie durvīm un piespieda zvanu.
Droši vien viņš bija mājās. Vai viņam jāstrādā? Lilai pašai bija jāstrādā, bet viņa nespēja koncentrēties. Tagad viņa, iespējams, traucēs Eštonu darbā, galu galā viņa varēja aizsūtīt īsziņu, lai…
– Kas tur ir?
Lila burtiski salēcās no selektorā atskanējušā strupā jautājuma. Tas nepārprotami skanēja kā apsūdzība.
– Atvainojiet! Te Lila. Es tikai gribēju…
– Esmu studijā.
– Ak, nu, es…
Kaut kas nodūca, kaut kas noklikšķēja. Uzmanīgi Lila nospieda lielo durvju rokturi. Kad tās atvērās, viņa pieņēma, ka tiek uzaicināta ieiet.
Tikpat uzmanīgi iegājusi iekšā, viņa durvis aizvēra. Kaut kas vēlreiz skaidri sadzirdami noklikšķēja. Viņa devās uz kāpnēm, bet tad pagriezās un gāja uz lielo lifta režģi.
Kurš gan negribētu tādā pavizināties, Lila sev vaicāja. Iekāpusi viņa aizvilka ciet durvis, piespieda taustiņu ar ciparu 3 un pasmaidīja, kad lifts ievaidējies sāka čīkstēdams celties augšup.
Kad tas nograbējis apstājās, Lila ieraudzīja caur režģi Eštonu. Stāvēdams pie molberta ar audeklu, viņš skicēja.
Nē,
