style="font-size:15px;"> Eštons piegāja pie Lilas, izņēma viņai no rokām papīra turzu ar smalkmaizīti, atstāja to uz piekrautā galda un tad aizvilka viņu pie platā loga.
– Pagriezieties tā te, bet skatieties uz mani.
– Es nenācu pozēt, turklāt jūs runājāt par rītdienu.
– Šai dienai arī nav nekādas vainas. Taču skatieties uz mani.
– Es neteicu, ka pozēšu. Īstenībā es jūtos neveikli…
Eštons tikai noteica: “Kuš!” – tikpat strupi kā pa selektoru lejā pie durvīm.
– Paklusējiet minūti. Nē, tā ne, – viņš piebilda, pirms minūte bija pagājusi.
Lila no atvieglojuma nopūtās. Pat trīsdesmit sekundes viņa bija jutusies kā caurdurts tauriņš.
– Es taču teicu, ka no manis būs maz jēgas.
– Nē, ar jums viss ir labi. Vaina ir noskaņojumā. – Nometis zīmuli, Eštons samiedza acis, lūkodamies uz Lilu. Viņai sirds sāka sisties straujāk, rīkle izkalta.
Eštons iegrūda pirkstus sev matos.
– Kas tā par smalkmaizīti?
– Ak jā, franču ābolmaizīte. Izskatās pasakaina. Atceļā no policijas gāju garām Lūka maiznīcai. Tad man ienāca prātā, ka atnākšu pie jums un izstāstīšu.
– Labi. Klājiet vaļā! – Eštons pavēra maisiņu un izņēma divas kafijas un pamatīga izmēra maizīti.
Eštons iekodās tajā, Lila sarauca pieri.
– Tā ir diezgan liela. Es biju paredzējusi, ka mēs abi to ēdīsim.
Eštons nokoda vēl vienu kumosu. – Nez vai. Nu, kas notika policijā?
– Es iegāju iecirknī un paspēju noķert Fainu un Voterstounu tieši pirms tam, kad viņi grasījās doties prom. Bet viņi uzkavējās un noklausījās jūsu teoriju, arī par smaržām jūsu mājā.
Eštons ar zīmuli rokā, vienlaikus dzerdams kafiju, nenolaida no viņas acu.
– Un tad viņi apgalvoja, ka noteikti to izpētīs, taču bija skaidri noprotams, ka mēs tikai tērējam viņu laiku, – Eštons secināja.
– Viņi izturējās saprotoši. Man kļuva neērti.
– Es saprotu viņu nostāju. Pat ja viņi noticētu manai teorijai, bet tas ir stipri apšaubāms, ko tā viņiem dod izmeklēšanā? Neko. Man nav nekādu pierādījumu, jums arī ne. Tā persona, kura ielauzās pie manis un pie Džūlijas, arī noteikti būs nonākusi pie tāda secinājuma. Lai arī kādās nepatikšanās Olivers un viņa draudzene iesaistījās, mums ar to nav ne mazākā sakara. Es apciemošu radiniekus, apvaicāšos, vai Olivers kādam nav uzticējis savus nodomus. Tas gan ir maz ticams, jo īpaši, ja viņš plānoja iesaistīties kādā nelegālā vai slepenā darījumā.
– Man žēl.
– Nav ko žēlot. Kas zina, varbūt viņš tomēr palielījies par šo un to vienam vai otram brālim vai māsai. Tad es varētu salikt informāciju pa daļiņām kopā.
Eštons nolauza pusi no atlikušās maizītes un pasniedza to Lilai.
– Ak kungs, paldies!
– Garšīga. Jums vajadzēja nopirkt divas. – Paņēmis kafijas krūzi, Eštons šķērsoja studiju un atvēra dubultdurvis.
– Mīļo stundiņ! Tur ir tērpu noliktava! – Sajūsmināta Lila steidzās turp. – Paskat, kas te ir! Kleitas, šalles, greznumlietiņas. Ak, cik maziņa apakšveļa… Vidusskolā es piedalījos teātra pulciņā – neilgu laiku, pirms tēvu pārsūtīja citur, – bet atceros, ka kostīmi mani aizrāva visvairāk.
– Nekas no tā visa jums īsti neder, taču pagaidām iztiksim. – Eštons izvēlējās maigi zilu kleitu bez piedurknēm. – Krāsa nav piemērota, garums arī ne, bet piegriezums atbilst augšdaļā līdz viduklim. Uzvelciet to, kurpes gan nost.
– Es to nevilkšu. – Tomēr Lila pataustīja audumu – mīkstu, plandošu. – Tā tiešām ir skaista.
– Panēsājiet to stundu, ļaujiet man stundu strādāt, un tā būs jūsējā.
– Mani nevar piekukuļot ar… ak, tā ir Prada!
– Par stundu darba tā piederēs jums.
– Man šodien vēl ir ļoti daudz pienākumu, un Tomass…
– Es palīdzēšu jums paveikt tos sasodītos pienākumus. Man tāpat jāpaņem pasts. Dienām neesmu to skatījies. Un Tomass ir kaķis. Viņam nekas nenotiks.
– Viņš ir kaķis, kam patīk sabiedrība.
Prada, Lila nodomāja, vēlreiz pieskaroties kleitai. Viņa bija nopirkusi melnas Prada laiviņas, pārliecinot sevi, ka tās ir izturīgas un viņa ilgi varēs tās nēsāt. Tā bija izpārdošana. Īstenībā viņa tās bija izkarojusi negantā cīņā Saks gadskārtējā kurpju izpārdošanā astotajā stāvā.
Zīmolam nav nozīmes, Lila sev atgādināja, bet viltīga balstiņa čukstēja: “Prada!”
– Kāpēc jums jāiet pakaļ pastam? – Lila jautāja vairāk tādēļ, lai novērstu savu uzmanību no Prada, nekā ziņkāres pēc. – Vai tad to nepienes klāt?
– Nē. Man ir atsevišķa pastkaste, kuru īrēju. Pēc stundas es palīdzēšu jums veikt jūsu muļķīgos darbiņus.
– Lieliski. – Lila starojoši pasmaidīja, un viņas vaigā parādījās maza bedrīte. – Man nepieciešami vairāki sieviešu personiskās higiēnas priekšmeti. Es iedošu jums sarakstu.
Eštons tikai uzjautrināti pasmīkņāja, zaļām, vērīgām acīm uzlūkodams Lilu.
– Man ir māsas, māte, vairākas pamātes kopā ar neskaitāmām tantēm un māsīcām. Kā jums šķiet, ar ko mani var pārsteigt?
– Labi, stunda. – Lila padevās. – Un es paturēšu sev kleitu.
– Sarunāts. Pārģērbties varat tur. Un izņemiet no matiem to… mantu. Lai tie krīt brīvi vaļā.
Sekojot norādei, Lila iegāja plašā vannas istabā, tādā pašā melnbaltā kā Eštona virtuve, ar trim spoguļiem. Tādiem, kas dzina izmisumā jebkurā apģērbu veikala pielaikošanas kabīnē.
Viņa uzvilka maigi zilo kleitu un mirkli izbaudīja to kā savējo. Līdz šim viņa dizaineru tērpus bija tikai pielaikojusi prieka pēc.
Krūšu daļā kleita bija nedaudz par platu (tad nu gan brīnums!), taču kopumā piegulēja labi. Turklāt to varēja pāršūt. Viņa tiešām gribēja šo sasodīto kleitu, tāpēc noāva sandales un izņēma no matiem
