style="font-size:15px;"> – Izskatās kā trīskāršā spogulī ģērbtuvēs. – Viņa sagrozīja plecus. – Jūs redzat par daudz.
Viņš redzēs vēl vairāk, ja pierunās Lilu pozēt kailu – bet neko nedrīkstēja sasteigt, visam bija jānotiek soli pa solim.
– Tātad. – Eštons atkal iedzēra kafiju. – Mūs gaida uzdevumi.
– Jums nav man jāpalīdz. Es taču jau dabūju jaunu kleitu. – Pasts jāpaņem jebkurā gadījumā. – Eštons pārlaida skatienu studijai. – Man arī jātiek laukā no telpām. Jums, šķiet, jāapauj kājas.
– Jā, patiešām. Tūlīt nākšu.
Palicis viens, Eštons izņēma no kabatas telefonu un to ieslēdza. Elektroniskā pasta vēstuļu un īsziņu birums nekavējoties izraisīja galvassāpes.
Jā, viņam bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu.
Tomēr viņš veltīja laiku, lai atbildētu uz pāris vēstulēm – atbilstoši to svarīguma pakāpei, bet iebāza telefonu atpakaļ kabatā, kad no vannas istabas iznāca Lila, ģērbusies pusgaros šortos un topiņā, kāda bija te ieradusies.
– Ieliku kleitu somā, ja nu jūs pārdomātu un neļautu man to paturēt.
– Tā nav manējā.
– Bez šaubām, tā jums ir par īsu, bet… Ak! – Lilu acumirklī pārņēma nožēla. – Tā pieder citai. Tūlīt atlikšu to atpakaļ.
– Nē, es teicu, paturiet to sev. Hloja to atstāja pie manis. Vai arī Kora… pirms vairākiem mēnešiem. Lai arī kura no viņām tā bija, visas labi zina noteikumus.
– Vai ir kādi noteikumi?
– Ja viņas atstāj savas mantas šeit, – Eštons paskaidroja, vadot Lilu uz liftu, – tās paliek manā skapī vai atkritumu maisā. Ja es viņas neierobežotu, māja būtu lupatu pilna.
– Tas skan stingri, bet ir taisnīgi. Jūs teicāt – Kora. Vai viņa ir jūsu māsa? Modele? Draudzene?
– Pusmāsa no tēva puses. – Tā kā viena īsziņa telefonā bija pienākusi no Koras, Eštona domas atkal aizklīda pie brāļa. – Rīt policija atdos Olivera mirstīgās atliekas.
Lila pieskārās Eštona rokai, kad viņš pirmajā stāvā atvilka vaļā lifta režģi.
– Tas ir labi. Tātad drīz varēsiet rīkot bēres, atvadīties no viņa.
– Tas būs emocionāls cirks, bet jānogaida, līdz klauni nospēlēs izrādi.
– Es laikam saprotu, – Lila pēc mirkļa atzina, – taču tas neskanēja glaimojoši jūsu ģimenei.
– Šobrīd esmu nedaudz paguris no savas ģimenes. – Eštons bija paņēmis līdzi atslēgas, saulesbrilles un nelielu auduma tarbu. – Ielieciet to savā somā, sarunāts? Tā man būs vajadzīga pastam.
Lilai bija grūti iztēloties, kam vajadzīgs vesels maiss vēstulēm, bet viņa neko neteica.
Atslēgas viņš iebāza kabatā, saulesbrilles uzlika uz acīm.
– Tam jābūt nogurdinoši.
– Jūs pat nevarat iedomāties, cik tas ir nogurdinoši. – Eštons izveda viņu ārā. – Jums tas jāredz. Jums jāatnāk uz bērēm.
– Ak, nez vai…
– Noteikti. Jūs kliedēsiet spriedzi, turklāt jūs protat saglabāt vēsu prātu grūtos brīžos. Tādu brīžu tur netrūks. Es jums aizsūtīšu šoferi. Pulksten desmitos būs tieši laikā.
– Es jūsu brāli nepazinu.
– Jums ir saistība ar to, kas noticis, un jūs pazīstat mani. Lūks brauks reizē ar jums. Svētdien. Vai svētdiena jums ir piemērota?
Samelo viņam, Lila sev pavēlēja, taču apzinājās, ka to nespēj.
– Īstenībā tā man ir brīva diena starp Kilderbrandu mājas pieskatīšanu līdz nākamajam darbam pie Lovenstainiem, bet…
– Tātad esam vienojušies. – Eštons saņēma Lilas roku un veda viņu uz austrumiem, nevis uz dienvidu pusi.
– Es gribēju iet uz nākamo kvartālu.
– Pagaidiet, nav nekādas steigas. Lūdzu! – Viņš pamāja uz burvīgu modes preču veikaliņu.
Īsu laika sprīdi gaidot, kamēr garām pabrauca dārdoša kravas piegādes mašīna, blakus murdot ļaudīm – tūristiem, kā varēja spriest pēc intonācijām, – Lila paspēja atgūties.
– Ešton, vai jūsu ģimene neuztvers ziņkārīgas Olivera pagaidu kaimiņienes ierašanos bērēs kā traucējumu?
– Lila, man ir divpadsmit brāļu un māsu, daudziem ir dzīvesbiedri, bijušie dzīvesbiedri, bērni, pameitas un padēli. Netrūkst ne krustmāšu, ne tēvoču, ne vecvecāku. Pie mums neviens nevar būt par traucēkli.
Viņš aizvilka Lilu pāri ielai, apejot jauno māmiņu ar raudošu mazuli ratiņos, un ieveda krāsu un stila pārbagātā veikalā. Kā jau Lila iedomājās, arī ar pamatīgām cenu zīmēm.
– Džesa!
– Eš! – Slaika blondīne melnbaltā mini tērpā, augstpapēžu sandalēm kājās, aptipināja ap leti un sasveicinoties sniedza Eštonam vaigu. – Cik patīkami tevi redzēt.
– Devos darīšanās un pa ceļam nolēmu ienākt apskatīties, vai tev nav kaut kas jauns.
– Ierados veikalā, tiklīdz tu piezvanīji. Man ir šis tas piemērots. Vai tā ir tava modele? Es esmu Džesa.
– Lila.
– Tev taisnība par sarkano krāsu, – Džesa teica, vēršoties pie Eštona. – Manuprāt, tas būs īstais tērps. Nāciet līdzi.
Viņa ieveda abus pārblīvētā noliktavas telpā un paņēma no statīva uz ritentiņiem divas sarkanas kleitas ar gariem svārkiem.
– To ne. Šo.
– Pareizi.
Pirms Lila paspēja kleitas apskatīt, Džesa vienu nolika atpakaļ uz statīva, bet otru pacēla augšup.
Eštons izpleta ar volāniem apšūto svārku daļu un piekrītoši pamāja.
– Vajadzētu derēt.
– Noteikti. Šo kleitu es ieraudzīju pirms vairākām nedēļām starp pasūtītajām precēm un nospriedu, ka tev tā noderētu. Manuprāt, viņai lieliski piestāvēs. Apakšsvārki pat nav nepieciešami, jo ir volāni. Ja kaut kas nepatīk, sarunāšu ar šuvēju.
– Jā, tad jau redzēsim.
Eštons
