style="font-size:15px;"> – Tas ir ļoti ērts. Bet, ja jums pret to ir iebildumi, varam iet pa kāpnēm.
– Labprāt, jo mani interesē arī otrais stāvs. Cik brīnišķīgi izmantota platība – gan krāsas, gan materiāli un pārējais. – Tā kā Lilu patiešām interesēja pārējā mājas daļa, viņa devās augšā pa lokveida kāpnēm ar vecām vara margām. – Es bieži strādāju tādās mājās, kur mani mulsina cilvēku gaume. Kāpēc viņi novietojuši šo priekšmetu citā vietā, kāpēc tā siena nojaukta vai arī atstāta. Šeit ir citādi. Kad vien jums vajadzēs mājas pieskatītāju, zvaniet, jums ir mans telefona numurs.
– Jā, ir gan.
Lila palūkojās uz viņu ar vieglu smaidu sejā.
– Parādiet, kādus pārsteigumus vēl glabā jūsu māja. Cik jums ir guļamistabu?
– Šajā stāvā četras.
– Četras vienā stāvā! Cik bagāts jūs esat? Es to nejautāju tāpēc, ka gatavotos naudas dēļ ar jums apprecēties. Es gluži vienkārši atkal bāžu degunu tur, kur nevajag.
– Nupat jūs sabojājāt man garastāvokli.
Lila, atkal iesmējusies, iegāja skaistā viesu guļamistabā ar gultu, kuras baldahīns bija pacelts uz augšu, un lielu gleznu krāšņās krāsās ar saulespuķēm, kas līgojās pļavā.
Savilkusi uzacis, viņa apstājās.
– Pag, – viņa sacīja un, ošņādama gaisu, devās tālāk.
Viņa gāja ātri, prom no kāpnēm, apstājoties pie, kā pati pieņēma, saimnieka guļamistabas ar lielu dzelzs gultu, kas bija pārklāta ar tēraudpelēku saburzītu segu.
– Es neparedzēju, ka būs ciemiņi, tāpēc…
– Nē. – Lila pacēla roku un taisnā ceļā devās guļamistabā iekšā. – Boudoir.
– Puišiem nav buduāru, Lila Lū. Viņiem ir guļamistabas. – Nē, nē, smaržas. Tās ir Džūlijas smaržas. Vai jūs nejūtat?
Eštons kādu mirkli nespēja uztvert citas smaržas, jo viņa jutekļus apbūra Lilas aromāts – svaigs un koķets. Taču tad viņš saoda gaisā virmojam citus, jutekliskākus toņus.
– Tagad jūtu.
– Tas ir neprāts, patiešām neprāts, bet jums bija taisnība. – Sirdij dauzoties, Lila saņēma Eštona roku. – Jums bija taisnība par ielaušanos pie Džūlijas, jo tas pats cilvēks bijis arī šeit. Varbūt joprojām atrodas tepat.
– Palieciet uz vietas, – Eštons pavēlēja, taču Lila ne tikai stingrāk saspieda viņa roku, bet satvēra to abās plaukstās.
– Nekādā ziņā, jo drosminieks, kurš liek dāmai palikt uz vietas, saņem skapī ielīduša slepkavas naža dūrienu ribās.
Eštons nekavējoties devās pie skapja – Lila turējās cieši blakus – un atrāva tā durvis vaļā.
– Te neslēpjas neviens vājprātīgais ar nazi.
– Šeit ne. Bet mājā noteikti ir vēl vismaz divdesmit skapju. Lieki pretim nestrīdoties, Eštons kopā ar Lilu sistemātiski soli pa solim pārmeklēja visu otro stāvu.
– Mums noderētu ierocis.
– Mans četrdesmit septītā kalibra AK nodots labošanā, bet šeit, otrajā stāvā, neviena nav, un pirmajā arī ne, jo tur mēs tāpat visu izstaigājām. Taču smarža visspēcīgāk jūtama guļamistabā.
– Vai tas nozīmētu, ka tieši guļamistabā viņa bijusi pēdējā brīdī? Vai arī uzturējusies tur visilgāk? Manuprāt, tas cilvēks, kas šeit ielauzies, noteikti ir sieviešu dzimuma, jo persona, kura nogalina, zog, iespējams, dur ar nazi, iesmaržojusies ar Boudoir, nevar būt vīrietis.
– Iespējams. Man jāpārbauda studija. Ieslēdzieties vannas istabā, ja esat nobijusies.
– Es neieslēgšos vannas istabā. Vai Stīvena Kinga šausmu romānu “Spīdošais” neesat lasījis?
– Lai Dievs pasarg! – Eštons padevies atgriezās pie kāpnēm un devās augšup, bet Lila, pieķērusies pie viņa jostas, sekoja pa pēdām.
Ja situācija būtu parasta, lielā, krāsainā, ar dažādām lietām piekravātā darba telpa liktu viņas elpai aizrauties. Šobrīd Lila tikai uzmanīgi vēroja, vai kāds paslēpies nepakustas, negatavojas pēkšņam uzbrukumam. Tomēr acu priekšā rēgojās vienīgi galdi, molberti, krūkas, pudeles, lupatas, papes gabali, papīri. Pie vienas sienas stāvēja liels korķa plāksnes statīvs ar fotogrāfijām un skicēm, vietām bija piespraustas lapiņas ar piezīmēm.
Lila saoda krāsas, terpentīnu, krītu.
– Aromātu te netrūkst, – viņa atzina. – Nez vai šeit es spētu atšķirt sieviešu smaržas.
Viņa pacēla galvu pret augsto kupolu, pa kuru ieplūda gaisma uz atsevišķi izvietoto atpūtas zonu ar garu ādas dīvānu, pāris galdiem, lampu, kumodi.
Lila tiktāl nomierinājās, ka, atlaidusi Eštona jostu, pagāja pāris soļu nostāk, lai spētu labāk visu apskatīt.
Eštons bija nolicis pie sienām molbertus, dučiem molbertu. Lila vēlējās pajautāt, kas viņu iedvesmo gleznot un pēc tam darbus tā novietot. Ko viņš iesāk ar to visu, ar jebko. Tomēr šķita, ka brīdis nav atbilstošs izvaicāšanai.
Tad viņa ieraudzīja nāriņu.
– Debestiņ, cik viņa skaista! Un biedējoša. Tik biedējoša, kāds spēj būt īsts skaistums. Viņa neglābs jūrniekus, vai ne? Viņa nav nekāda nāriņa Ariela, kas cer uz mīlestību, cer iegūt kājas. Viņai jūra ir vienīgais mīļākais. Nāriņa mierīgi noskatīsies, kā viņi nozūd viļņos. Ja kāds aizkļūs līdz klintij, uz kuras viņa sēž, tad viņš vēlēsies, kaut labāk būtu noslīcis. Tomēr pēdējais, ko viņš dzīvē redzēs, būs skaistums.
Apvaldot vēlmi pieskarties izliektajai, zaigojošajai astei, Lila aizlika roku sev aiz muguras.
– Kā jūs to nosaucāt?
– “Viņa gaida”.
– Cik atbilstoši! Lieliski. Nez, kas to nopirks? Vai nākamais īpašnieks ieraudzīs to nozīmi, kuru esat ielicis gleznā, vai tā paliks tikai brīnumaini daiļa nāriņa uz klints radzes vētrainas jūras krastā?
– Tas atkarīgs no tā, ko cilvēki gribēs tajā saskatīt.
– Tādā gadījumā viņi īpaši nepiepūlēsies saredzēt kaut ko vairāk. Taču glezna novērsa manu uzmanību. Šeit vairs nav neviena svešinieka. Ja viņa te ienāca, tad jau ir prom. – Lila pagriezās un ieraudzīja, ka Eštons viņu vēro. – Vajadzētu izsaukt policiju.
– Ko mēs viņiem teiksim? Vai to, ka jūs saodāt smaržas, bet tās būs izgaisušas,
