Viņi izskatās patiešām laimīgi. Kā redzēsi, Meisijai ir īsts ķēriens un dārzkopību.
Ejot laukā, Džūlija pamanīja binokli un piesita pie tā.
– Vai tu joprojām nodarbojies ar spiegošanu?
Lila savilka grimasē plato muti ar pilnīgajām lūpām.
– Tā nav spiegošana. Es novēroju. Ja cilvēkiem nepatīk, ka viņus redz, lai aizrauj ciet aizkarus, novelk lejā žalūzijas.
– Oho-ho! Vareni. – Salikusi rokas gurnos, Džūlija nopētīja terasi. – Tev taisnība par klientes dārzkopes talantu.
Sulīgie, krāsainie un plaukstošie augi vienkāršajos māla podos padarīja pilsētniecisko vidi par radošu oāzi.
– Vai viņa šeit audzē arī tomātus?
– Tie ir lieliski, un paskaties uz garšaugiem! Meisija tos audzē no sēklām.
– Vai tas iespējams?
– Meisija to prot. Es šo to nogriezu – viņi man atļāva un pat ieteica. Vakar pagatavoju lieliskus salātus. Ēdu tos tepat ārā, uzdzerot glāzi vīna, un vēroju logos redzamos šovus.
– Tev ir ļoti dīvains dzīves stils. Pastāsti, ko tu tur saskati!
Lila ielēja vīnu un katram gadījumam iznesa ārā binokli. – Desmitajā stāvā ir kāda ģimene ar mazu zēnu un kucēnu. Puisēns un sunītis ir neaptverami jauki un mīļi. Viņus vērot ir bezgala patīkami, jautri. Tad četrpadsmitajā stāvā ir seksīga blondīne, viņa dzīvo ar ļoti seksīgu puisi – abi varētu būt modeļi. Viņš nāk un iet, starp abiem notiek spraigas sarunas un nikni strīdi, kad lido šķīvji, bet pēc tam seko varens sekss.
– Tu noskaties, kā viņi nodarbojas ar seksu? Lila, padod man to binokli!
– Nē! – Lila smejoties papurināja galvu. – Es nenoskatos viņu seksu. Bet man ir skaidrs, ka viņi to dara. Viņi runā, ķildojas, staigā šurpu turpu, rokas vicinādami, tad metas viens pie otra un rauj nost drēbes. Guļamistabā, dzīvojamā istabā. Viņiem nav tādas terases kā šī, bet tāds neliels balkons tālāk pie guļamistabas. Līdz tai viņi reizēm nemaz netiek, kad jau ir kaili. Pag, ja pieminam kailumu – divpadsmitajā stāvā dzīvo puisis. Varbūt viņš patlaban arī ir tur.
Lila paņēma binokli un paskatījās.
– Jā, tā ir. Palūkojies tur. Divpadsmitajā stāvā, trīs logus pa kreisi.
Ziņkāres dzīta, Džūlija pielika binokli pie acīm un atrada norādīto logu.
– Vai dieniņ! Hmm… Viņš patiešām labi kustas. Vajadzētu piezvanīt un paaicināt viņu šurp.
– Šaubos, vai mēs esam viņa gaumē.
– Mēs esam jebkura vīrieša gaumē.
– Viņš ir gejs, Džūlij.
– No šejienes par to nevar spriest. – Džūlija nolaida lejā binokli un sarauca pieri, bet tad pacēla vēlreiz, lai ieskatītos ciešāk. – Tavs gejs nevar pārlēkt pāri ēkām kā Supermens.
– Viņš ir ģērbies stringos. Ar to ir pietiekami.
– Tādā tērpā viņam vieglāk kustēties.
– Tie ir stringi, – Lila atkārtoja.
– Vai viņš dejo naktīs?
– Galvenokārt. Pieņemu, ka viņš vēlas kļūt par aktieri, bet pagaidām uz pusslodzi strādā striptīzklubā.
– Viņam ir lielisks augums. Deividam bija lielisks augums.
– Bija?
Džūlija neatbildējusi nolika binokli ar tādu kustību, it kā pārlauztu zariņu uz pusēm.
– Kad?
– Tūlīt pēc velnišķajām Hemptonu kāzām. Man tas bija jāizdara, taču es vēlējos pagaidīt, lai nevajadzētu skaidroties svinību laikā.
– Man žēl, mīļā.
– Paldies, bet tev jau Deivids tāpat nepatika.
– Tik ļauni jau nebija.
– Rezultāts ir tas pats. Kaut arī viņam bija ļoti glīta āriene, uzvedība kļuva pārāk nomācoša. Kur tu ej, cik ilgi tur būsi, bla, bla, bla. Mūžam sūtīja īsziņas, atstāja ierakstus automātiskajā atbildētājā. Ja man bija jāstrādā vai satikos ar tevi vai citiem draugiem, viņš uztraucās, kļuva īgns. Jēziņ, man bija tāda sajūta, ka viņš ir kā sieva – sliktākajā nozīmē. Es neko nepārmetu sievām, pati reiz tāda esmu bijusi. Turklāt es satikos ar viņu tikai dažus mēnešus, bet viņš jau izrādīja vēlēšanos ievākties pie manis. Es negribu ar kādu dzīvot kopā.
– Tu negribi dzīvot kopā ar cilvēku, kas nav tev īstais, – Lila izlaboja.
– Pagaidām es nevēlos dzīvot kopā arī ar to īsto. Man tas ir pārāk ātri pēc Maksima.
– Pagājuši pieci gadi.
Džūlija papurināja galvu un paplikšķināja Lilai pa roku.
– Man vēl par agru. Es joprojām dusmojos uz to nelietīgo krāpnieku. Gaidu, kad niknums norimsies un es spēšu tikai viegli uzjautrināties. Neciešu šķiršanās, – viņa piebilda. – Tās rada vai nu skumjas kad pamet mani, vai zemiskuma sajūtu, kad iniciatore esmu es pati.
– Man šķiet, ka es nevienu neesmu pametusi, taču, ja tu tā saki, ticēšu tev uz vārda.
– Tev izdodas panākt, lai viņi domā, ka attiecības pārtrauc paši. Turklāt tev tās nekad nekļūst tik nopietnas, lai varētu runāt par kaut kādu pamešanu.
Lila tikai pasmaidīja.
– Pēc Maksima tātad tev vēl ir par agru uzsākt attiecības, – viņa noteica, izraisot Džūlijas smieklus. – Mēs varam pasūtīt vakariņas uz dzīvokli. Klienti ieteica grieķu virtuvi. Es vēl neesmu to nogaršojusi.
– Vienīgi tad, ja viņiem saldajā ēdienā ir baklava.
– Man ir kēksiņi.
– Tie ir pat labāki. Patiešām, esmu apmierināta. Sēžu smalkā dzīvoklī, dzeru labu vīnu, mielošos ar grieķu ēdieniem, runājos ar labāko draudzeni. Turklāt skatos uz seksīgu… ak, uz sviedriem noplūdušu, – viņa piebilda, atkal paceļot glāzi, – uz seksīgu, sviedrainu dejotāju, kura seksuālā orientācija nav noteikta.
– Gejs, – Lila vēlreiz apliecināja un cēlās kājās, lai paņemtu grieķu virtuves ēdienkarti.
* * *
Viņas izdzēra gandrīz visu vīnu pie grilētiem jēra gaļas gabaliņiem un tad, ap pusnakti,
