style="font-size:15px;"> – Tieši tā, – Nina teica. Tīrs pašiznīcināšanās akts. Viņa centās turēties pie šī lēmuma, taču viņai bija jāatzīst, ka viņu abu skūpsts bija ļoti spēcīgs. Bet tā nebija iekāre. Tas bija gandrīz vai kaut kas pretējs iekārei. Kas ir pretējs iekārei?
Mīlestība?
Nē, tas nebija pareizi. Vismaz ne attiecībā uz vīrieti, kuru viņa tik tikko bija sastapusi un kurš tik tracinoši pievīla visas viņas cerības ikvienā iespējamā ziņā.
– Kas ir dīvaināk, domāt, ka zobi ir seksīgi, vai arī domāt, ka zobu uzskatīšana par seksīgiem, nozīmē ilgošanos pēc nāves? – Lizija vaicāja. – Un kur ir tavs korķu viļķis?
– Vai tad man tāds ir? – Nina brīnījās. – Nedomāju gan.
– Jā. Es tev to uzdāvināju pagājušos Ziemassvētkos. – Lizija rakņājās pa vēl vienu atvilktni.
– Jūs abas esat jukušas, – Džila paziņoja. Viņa bija izvilkusi visus daudz maz pieklājīgos produktus, ko spēja atrast ledusskapī. Lizija vēroja viņas paplāti ar sarauktu pieri, un Džila atsaucās: – Kas ir? Brokastīs pirms desmit stundām es esmu dzērusi diētas kokteili, un kopš tā brīža esmu skraidījusi apkārt, rādīdama mājas kādam osmaņu vēstures profesoram. Es esmu izbadējusies. Esmu ar mieru ēst pat šo peles pārtiku. – Viņa kārtoja uz paplātes mizotus burkānus, humosu un pilngraudu kviešu krekerus. – Un kaut arī jūs, muļķa sievietes, esat pārāk neattapīgas, lai man pavaicātu, – jā, mans klients ir lielisks un vientuļš, un viņam ir ļoti, ļoti jauka pēcpuse un lieliski zobi. Zobi, kuru dēļ ir vērts mirt.
Lizija beidzot atrada korķu viļķi, kas bija iebāzts apakšējā atvilktnē aiz sulu spiednes. Viņa paķēra četras glāzes un vīna pudeli, ko bija atnesusi, un vedināja visas draudzenes uz viesistabu. Nina gāja pēdējā.
Viņas visas sapulcējās ap kamīnu. Nina novietojās tā, lai viņa varētu skaidri redzēt parādes durvis. Grozs ar oranžo lakatiņu un tomātu atradās uz kafijas galdiņa viņām pa vidu. Silvija un Ro iekārtojās pie pašām durvīm, kas veda uz gaiteni, it kā stāvētu sardzē.
– Labi, pirms mēs sākam, tiksim galā ar visiem pārējiem netiešajiem rādītājiem. Jauka pēcpuse. Labi zobi. Mati? – Džila jautāja.
Nina centās saglabāt pacietību. – Blondi. Tik blondi kā mazam zēnam – gandrīz balti. Īsi apgriezti, ezītis, karavīru stilā. Bet tie ir tik blondi, ka gandrīz vai var redzēt mirdzumu.
– Ak Dievs, kā man tas patīk, – Džila sajūsminājās.
– Viņš vēl joprojām ir karavīrs? – Džordžija jautāja, viņas tonī ieskanējās bažas.
– Es nezinu. Viņš nebija formastērpā, – Nina atbildēja. Tad viņa ievilka dziļu elpu un stingri piebilda: – Un viņa acis ir Karību jūras zilumā. Vai mēs tagad varam turpināt tālāk?
Viņas visas brīdi klusēja, pārdomājot bīstamos apstākļus, kurus pārstāvēja Karību zilas acis, mirdzoši mati, izcili zobi un karavīri.
– Pastāsti mums, tieši ko viņš teica, vārdu pa vārdam, – Džordžija ierunājās.
Nina tā arī darīja. Viņa izlaida skūpstu, jo to gluži nevarēja nodēvēt par vārdiem, kaut arī tieši tāda sajūta bija.
Džordžija pasniedza Ninai trauciņu ar M&M konfektēm. – Viņš iesita bumbu tavā laukuma daļā. Īsts afērists. Izsauc policiju. – Džordžija gandrīz vienmēr rosināja neuzticēties un vērsties pie varas orgāniem.
Lizija teica: – Piesien lakatiņu pie margām, paķer visas savas vērtīgās mantas, tad nāc un padzīvo pie manis, līdz viņš apjautīs, ka Galtona Ņujorkas štatā ir visgarlaicīgākā vieta uz zemeslodes. Tāds puisis kā viņš un tādā mašīnā nedēļas laikā būs projām. Tu būsi izpildījusi savu pienākumu rīkoties pareizi attiecībā pret Valtu, un viņš būs vēsture. Problēma atrisināta, – Lizijas ieteikumi parasti ietvēra mātes rūpes par kādu līdz pēdējam, cerot uz labāko.
– Es varētu ievākties šeit un padzīvot ar jums abiem kopā, – Džila ierosināja. – Neitralizēt draudus.
– Tu gribēji teikt “izraisīt draudus”, – Džordžija iebilda. Džilas risinājumos gandrīz vienmēr bija iekļauta jaunas apakšveļas pirkšana.
– Es esmu nesavtīga, – Džila sacīja. – Izbeidziet. Kad bija pēdējā reize, kad šajā pilsētā parādījās normāls vīrietis?
– Tejs Džovanni, – Lizija nosauca sava vīra vārdu.
Nina paņēma vienu M&M dražeju no trauka un iemeta to sev mutē.
Draudzenes apmainījās rūpju pilniem skatieniem. Nina nekad nemēdza ēst konfektes it kā starp citu. Tik daudz cukura viņa nebija ēdusi kopš vidusskolas laikiem.
– Paklau, – Džordžija ierunājās, kļūdama nopietna. – Tu apsolīji sev un tu apsolīji mums, ka neatdosi savu māju. Tev nav ne jausmas, ko Valts īstenībā vēlējās. Varbūt šis puisis viņu piespieda. Vai arī varbūt tas viss notika pēc tam, kad Valts jau bija, nu tu jau saproti… – Viņa apklusa. – Es gribu teikt, ka varbūt tā ir blēdība. Tāpēc saki tam puisim, lai viņš vācas projām un nekad vairs nenāk atpakaļ.
Kopš Nina bija saņēmusi vēstuli, viņas to visu bija vēlreiz un vēlreiz izrunājušas miljons reižu. Nina ieteicās: – Es gribu, lai viņš man pastāsta, kas viņam zināms par Valtu. Nebiju domājusi, ka es to tik ļoti vēlēšos.
Lizija iebilda: – Valts savulaik pieņēma daudz pārsteidzīgu, muļķīgu lēmumu. – Viņa uzlika savu plaukstu Ninas plaukstai. – Nepakļauj māju briesmām. Tev tā ir vajadzīga. Viņas visas klusēdamas apsvēra Ninas nestabilo finansiālo situāciju.
Rīkošanās ar naudu nav Ninas stiprā puse, tā nu tas ir. Tieši tāpēc viņa ievācās šajā mājā jau tad, kad Valts vēl joprojām bija armijā. Kad Valts nomira, Nina mantoja diezgan pamatīgu apdrošināšanas summu, turklāt vēl naudu no armijas – pabalstu nāves gadījumā, viņa pensiju – visu nepieciešamo, lai viņa turpmāk varētu dzīvot. Taču Nina to visu bija zaudējusi vismuļķīgākās blēdības dēļ, uz kādu kāds jebkad ir uzķēries. Tomēr šobrīd viņa nevēlējās par to domāt. Vienīgais, kam tagad ir nozīme, ir tas, ka viņa negrasās noticēt vēl vienam afēristam.
Tagad nauda ienāca tad, kad Ninai tā bija vajadzīga. Viņai bankā bija palikuši simt seši dolāri, kad viņai piedāvāja darbu ilustrēt grāmatu. Viņai vienmēr bija šādi veicies – kāds darbiņš atnāca tieši laikā, lai viņa izdzīvotu. Ninai patika domāt, ka tā ir laba karma. Bet, iespējams, tā vienkārši ir muļķa laime. Viņa centās vairāk rūpēties par uzkrājumiem, pensijas plāniem, anuitātēm – lai kas, pie velna, tās anuitātes tādas būtu. Bet lielākoties viņa bija pārņemta ar ideālā tomāta vai īstā okera toņa meklēšanu un raizēšanos par to, vai laikus saņems no Vācijas savas kaligrāfiskās rakstāmspalvas. Darbs, kas tajā mirklī atradās viņai priekšā, aizslaucīja visas
