style="font-size:15px;"> Vēl viena ledaina brāzma.
Nevienā Ženēvas konvencijā nekas nebija teikts par šo īpašo sievišķīgās spīdzināšanas veidu. Tomēr Miks labāk būtu ar mieru, lai viņam iešauj kājā, nekā paciest dažas dienas runājoties (melojot, slēpjoties, taisnojoties) ar Valta māsu, par spīti tam, cik viņa ir glīta, par spīti tam, cik ļoti viņam ir vajadzīga viņas māja.
Nina turēja viņu aiz krekla, it kā viņš varētu aizbēgt, ja viņa palaistu to vaļā.
Un viņš varētu.
Tomēr viņam bija taisnība. Patiesība par situāciju, kādā viņi atradās, bija ļoti vienkārša. Viņa grib, lai es palieku. Es esmu viņas pēdējā saikne ar Valtu. Mans labākais ierocis ir likt viņai domāt, ka es grasos doties projām.
Viņa bija atklājusi savas kārtis, bet Mika kārtis vēl aizvien bija paslēptas azotē, iespējams, ka tie visi ir dūži.
Laiks blefot, un blefot pamatīgi.
Sasodītais Valts. Viņš piespiež Miku izmantot brīnišķīgu sievieti, kura ne pie kā nav vainojama. Taču viņam nav izvēles. Bella ir slima. Viņam ir jāizmanto ikviena izdevība. Tas ir karš. Karš, ko viņš saprot.
Viņš izslējās pilnā augumā, kas līdzās sievietei bija iespaidīgs.
Viņa neatrāvās ne par sprīdi.
– Vai jūs beidzāt? – viņš pieliekdamies jautāja.
– Jā, – viņa atbildēja, nepadodamās ne par mata tiesu.
Viņu sejas gandrīz vai saskārās.
Miks uzlūkoja Ninu dažas sekundes par ilgu, cerēdams, ka piespiedīs viņu atrauties, taču viņš maldījās. Tad viņš lēni un piesardzīgi sacīja: – Pirmām kārtām, neviens mani nekomandēs. Neviens. Tāpēc, lūk, ko es darīšu. Es esmu izsalcis, un es esmu noguris, un man patiešām, patiešām ir nepieciešams ledusauksts alus. Man ir tāda sajūta, ka šeit es to nedabūšu.
– Bezalkoholisko, – viņa piedraudēja.
– Jūs esat nejūtīga sieviete.
– Bez glutēna, – viņa cietsirdīgi piebilda. – Ar aveņu garšu.
Miks novaidējās. – Tieši tāpēc es došos projām, lai uzmeklētu kādu pustumšu bāru, kur pasniedz asiņainus burgerus un īstu miestiņu. Tad es grasos ēst un dzert, līdz atkal sajutīšos kā cilvēks. Tas var aizņemt krietnu laiciņu. Pēc tam es uzmeklēšu kādu vietu, kur pavadīt nakti, un pirmo reizi šajā nedēļā kārtīgi izgulēšos. Pēc tam es iekodīšu nelielas brokastis. Varbūt pastaigāšu pa pilsētu. Apskatīšu ievērojamās vietas. Nopirkšu dažus suvenīrus. Varbūt Galtonas Universitātes krekliņu.
Ninas lūpas noraustījās tā, it kā viņa grasītos iecirst viņam pliķi sejā. Vai arī – varbūt – it kā viņa būtu gatava vīrieti noskūpstīt.
Viņš saprata viņas divējādās dziņas, jo pats ar tādām cīnījās. Es negribu tevi sāpināt; man ir tevi jāsāpina. Es gribu paskaidrot; es nespēju paskaidrot. Tu esi skaista; tu esi pārāk bīstama, lai pieskartos.
Miks samazināja attālumu starp viņiem par vēl vienu centimetra simtdaļu. Viņš juta viņas silto elpu uz savas sejas. Viņš gandrīz vai varēja viņu izgaršot, un to vēlējās, tomēr negrasījās to darīt. Viņš nekādā ziņā to nedarīs, kad tik daudz ir likts uz spēles. Viņam ir jāturas pie savas lomas līdz pat galam – jāpiedraud ar došanos projām, lai arī cik draņķīgi viņš justos, šādi melojot. Viņai ir jādomā, ka viņš ir gatavs braukt projām. Tā ir viņa vienīgā priekšrocība, iekams viņš nav atradis kasti un izdomājis labāku plānu.
– Tad un tikai tad, kad būšu atpūties un gatavs atgriezties, es ieradīšos, lai pārbaudītu. Ja jūs vēl joprojām gribat to visu uzsākt, apsieniet lakatiņu no sava tomātu groza ap lieveņa margām. Es jums došu veselu garu nakti laika par to padomāt. Ja atgriežoties neredzēšu ārpusē piesietu lakatiņu, es griezīšos apkārt un jūs nekad vairs mani neredzēsiet.
Viņš zināja, ka Nina piesies lakatiņu pie margām. Viņa bija iestrēgusi neziņā, Miku gaidīdama, un bija no tā nogurusi. Zinot to visu, Miks jutās tik draņķīgi, ka gandrīz vai padevās un visu viņai izstāstīja.
Atceries par savu uzdevumu, kareivi.
– Atgriezieties pie saviem tomātiem un saviem kaķiem, Nina, – viņš brīdināja.
– Es no jums nebaidos, – viņa čukstēja.
Viņi atradās tik tuvu, ka viņš varēja sajust, kā dauzās sievietes sirds. Viņš varēja dzirdēt, kā viņai dzīslās joņo karstās asinis. Viņa mute bija izkaltusi un viņa ķermenis vai mira nost aiz vēlēšanās pieskarties sievietei. Ļoti žēl, ka man tas jādara, bet man nav citas izejas. Tad viņš pietuvināja lūpas viņas ausij un čukstus atklāja visu patiesību, cik nu varēja atļauties. – Ja jūs uzstāsiet, ka uzsāksim šo lietu, es neatkāpšos. Es esmu kareivis. Es cīnos. Es nepadodos. Tāpēc ilgi un pamatīgi padomājiet, iekams pieņemat šo izaicinājumu. Jo, ja es atgriezīšos un redzēšu, ka jūs gribat cīnīties, es atņemšu jums māju un pretī nedošu neko no visa, ko jūs vēlaties. Es nestāstu pasakas.
– Labi, jo es neesmu bērns, – viņa nošņācās.
– Tiešām? Vai esat pārliecināta? Jo es pazīstu tādas kā jūs. Jums šķiet, ka gribat patiesību. Jums šķiet, ka gribat atbildes. Bet īstenībā jūs gribat puķes un tauriņus, varavīksni un priecīgus dārza rūķus. – Miks pieskārās viņas zodam, viņš nebija domājis būt maigs, viņš neko nebija ar to domājis, bet pēkšņi, pats to negribot, izjuta pret sievieti maigumu. Viņa neatvirzījās, un arī viņš neatrāva plaukstu. – Man nav visu šo lietu. Šim stāstam nebūs laimīgu beigu, Nina.
– Es jau esmu izlēmusi. – Viņa vēl aizvien nebija izvairījusies no viņa pieskāriena, it kā viņi būtu sakusuši kopā.
Tā bija, jo arī viņš nespēja atrauties.
Dzīve ir draņķīga. Karš ir draņķīgs. Zaudēt brāli ir draņķīgi, un ja tev sprādziens trāpa tik spēcīgi, ka nespēj atcerēties, kas notika, ir draņķīgi. Vienlīdz draņķīgi ir tad, ja tev ir māja un ja tev nav mājas, jo māja tev atgādina par nāvi, meliem un zaudējumiem, kā arī par to, ka laiku nav iespējams pagriezt atpakaļ. Melošana ir draņķīga padarīšana viņiem abiem, bet tā ir dzīve, un, viņam ļoti žēl, bet tā nu šī pasaule ir iekārtota. Viņam ir nepieciešama nauda – daudz naudas un ātri –, un arī tā šī pasaule ir iekārtota. Viņš ir devis Ninai izvēli, un tas lika viņam justies nedaudz labāk, jo kļuva neizturami atrasties viņai tik tuvu un ne…
Miks pārvarēja mata platuma attālumu starp viņiem un noskūpstīja sievieti.
Tas nebija kaislīgs skūpsts. Tikai lūpu saskaršanās. Bet ar to pietika. Skumjas tika nodotas no vienām lūpām otrās.
Tad viņš uzgrieza Ninai muguru, atvēra durvis un platiem soļiem izsteidzās ārā, lejup pa pakāpieniem, neļaudams sev
