telefona klausuli?
Tad – Beidzot jūs esat šeit. Es varu dzīvot tālāk pati savu dzīvi. Es varu noskaidrot patiesību par to, kas notika ar Valtu.
Pēc tam – Bet kas gan tas ir par vīrieti, kurš veselu gadu ignorē lūgumus sazināties, tad vienā skaistā vasaras dienā uzrodas no nekurienes tā, it kā tas nebūtu nekas īpašs? Tiec no viņa vaļā. Ātri!
Viņa iznāca no pupiņu aizsega, nezinādama, ar ko lai sāk. Uzvilnīja panika, gluži kā žilbinošais baltums tajā dienā, kad divi kareivji, ģērbušies pilnā uniformā, bija piezvanījuši pie viņas durvīm.
Turpmāk viss mainīsies.
Viņai likās, ka tūdaļ noģībs.
Viņai ir jāsaņemas. Par spīti vīrieša divus gadus ilgajai klusēšanai, viņa zināja, ka šī diena var pienākt.
Viņai izdevās ar mokām izstomīt vārdus: – Nāciet iekšā, – un tos pavadīja nenoteikts rokas mājiens. Tas šķita patiesi muļķīgs un noteikti tā arī izskatījās.
Viņai ir jāapsēžas kādā vēsā vietā.
Kā caur miglu, viņa virzījās uz savu māju…
Valta māju.
Mika Riversa māju.
Kam pieder šī māja? Kur viņa paliks, ja atdos to šim cilvēkam?
Nē, viņa to viņam neatdos. Tagad tā ir viņas māja. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš ir palaidis garām savu izdevību. Otrkārt, pat ja viņa gribētu to viņam atdot – ko viņa nevēlas –, kā gan viņa var droši zināt, ka viņš ir godīgs cilvēks? Varbūt viņš ir vēl viens afērists, kurš pats uzrakstījis šo vēstuli? Vai vēl ļaunāk – kā lai viņa zina, varbūt viņš piespiedis Valtu, guļot uz nāves gultas, uzrakstīt šo vēstuli?
Bija sāpīgi par to pat domāt. Taču viņai ir par to jādomā. Viņa nevar pieļaut, ka viņu atkal apkrāpj.
Viņai vajadzētu ātri tikt no šī vīrieša vaļā. Taču ir kaut kas tāds, ko viņa vispirms vēlas noskaidrot. Ja nu viņš zina, kā Valts gājis bojā? Iespējams, viņš ir viņas pēdējā saikne ar Valtu, pēdējā iespēja uzzināt. Viņa bija gaidījusi divus gadus, lai noskaidrotu patiesību, un nu vairs nevēlējās to izdzirdēt tik skaistā dienā, no tik izskatīga vīrieša. Atrazdamās aci pret aci ar viņu, sieviete apjauta to, ko vienmēr bija zinājusi, bet kaut kādā veidā bija ignorējusi, lai saglabātu sirdī cerību: viņa vēlējās atbildes, nianses, stāstus. Taču šis vīrietis var melot pilnīgi par visu sava paša labuma dēļ, un viņa to nemūžam neuzzinās.
Viņas prāts bija kā sastindzis. Saglabā skaidru galvu. Viņa kaut kādā veidā ieslīdēja mājā, izgāja cauri priekšnamam un attapās virtuvē. Viņa apsēdās pie virtuves galda. Viņš ir ieradies. Viņa gaidījusi vairākus gadus, un nu viņš šodien ir uzradies, it kā tas nebūtu nekas īpašs.
Viņas pirksti drebēja uz galda vēsās, gludās koka virsmas.
Viņa pameta skatienu visapkārt.
Ko viņa dara savā virtuvē?
Valta virtuvē…
Mika virtuvē…
Viņa centās apspiest ledaino šaubu kamolu, kas viņā auga arvien lielāks. Atdod šim vīrietim māju. Valts gribēja, lai tā notiek…
Nē. Divi gadi bija pārāk ilgs laiks, lai šis vīrietis viņu ignorētu.
Valts dažreiz rīkojās impulsīvi, pārgalvīgi un muļķīgi. Viņš bija atstājis māsai īstu jucekli. Viņš vienmēr aiz sevis atstāja jucekli.
Tam nav nozīmes. Tā ir viņa pēdējā vēlēšanās.
Ja vien šī vēstule nav blēdība, ko izgudrojis šis izskatīgais vīrietis.
Limonāde. Jādara kaut kas tāds, it kā šis būtu pilnīgi ikdienišķs apciemojums. Viņa pasniegs vīrietim limonādi. Krūka. Glāzes. Ledus. Viņa kustējās apņēmības pilna saglabāt mieru, ignorēt sviedrus, kas bija izspiedušies uz pieres. Pastāsti man par Valtu. Es gribu zināt. Nestāsti man. Es negribu zināt.
Pārgalvīgais Valts, spontānais Valts, neparedzamais Valts. Ro, piesardzīgais kaķis, uzlēca uz virtuves galda. Nina viņu maigi noglāstīja, bet dzīvnieks sajuta saimnieces uztraukumu un aizbēga projām no viņas trīcošajām rokām drošākā vietā, kur viņa nevarēja aizsniegt.
Ko viņa iesāks ar šo vīrieti?
Nina paraudzījās apkārt.
Kur ir šis vīrietis?
Viņa pavērās pa logu un redzēja viņu stāvam tieši tajā pašā vietā, kur bija to atstājusi, un runājam pa mobilo telefonu.
Kamēr Miks gaidīja, līdz Sendija atbildēs uz telefona zvanu, viņš pacēla grozu, ko Nina bija nometusi zālē, kad apmulsusi klupdama krizdama virzījās pāri zālienam. Viņš uzmanīgi ievietoja aizmirsto tomātu grozā.
Ko nu? Viņam vajadzētu sekot sievietei mājā, bet pārāk ilgais laiks, ko viņš bija pavadījis kara novārdzinātajās islāma valstīs, viņu vēl aizvien darīja nervozu attiecībā uz vientuļas sievietes atklātu uzaicinājumu. It īpaši vientuļas, apmulsušas un nepārprotami satriektas sievietes. Un tas bija skaidri redzams, ka Miks viņu satriecis. Stipri.
Jauks darbiņš, Rivers.
Nina bija atstājusi aiz sevis atvērtas parādes durvis, un tās vieglajā vēja pūsmā draudīgi vēzējās uz priekšu un atpakaļ.
Beidzot Sendija atbildēja uz zvanu. – Mik? Vai tu esi tur? Vai māja tev jau ir rokā?
Viņš ievilka vaigu uz iekšu. – Nespēju to izdarīt, Sendij, – viņš teica savai māsai. – Viņa ir šeit. Un, Sendij, šī vieta ir mats matā kā mūsu vecā māja. Man ir tāda sajūta, ka kuru katru mirkli izdrāzīsies tētis ar siksnu un metīsies man virsū par to, ka uz dīvāna ir kāds puteklītis. Man ir tāda sajūta, ka augšstāvā ir mamma, kas uzkliedz mums, lai mēs sagatavojamies, jo tētis iegriezies piebraucamajā ceļā.
– Mik, kļūsti reiz pieaudzis. Bella rīt kopā ar Beiliju brauc projām no valsts, lai dotos uz operāciju. Mums ir vajadzīga nauda. Liec mierā šīs slimīgās iedomas un dabū to māju.
– Pareizi. Es zinu. Es to izdarīšu. Man vienkārši nepieciešams spēriens pa pēcpusi.
– Uzskati, ka esi šo spērienu saņēmis, Mik. Ja mēs nedabūsim naudu, Bella nomirs. Tā māja ir mūsu pēdējā cerība, mazulīt.
– Jā, tas nudien liek man justies labāk. Uz redzi, mīlīgo un jauko māsiņ, – viņš teica.
– Uz redzi, Mik. Dari to. Mēs paļaujamies uz tevi. Piezvani man rīt. Un, Mik…
– Kas ir? – Viņš palūkojās uz māju, kas bija ideāla kā bilde.
