style="font-size:15px;"> Ljūkam nepatika dzirdēt, ka brālēns aizstāv šo nepazīstamo sievieti, kuras rokās nonākusi ēka, ko daudzi uzskatīja par Edilīnas dvēseli. Visu savu dzīvi Ljūks bija uzklausījis runas, ka pēc Edilīnas muižas iznīcināšanas pilsēta pastāvētu ne ilgāk kā nedēļu.
Tomēr Remzijs bija tik lielā sajūsmā par jauno īpašuma mantinieci, ka Ljūkam radās nelāgas aizdomas. Kādu dienu pēc darba viņš apciemoja Tesu. Viņa atvēra durvis, bet neaicināja Ljūku iekšā.
– Kas notiek ar viņu un jauno muižas īpašnieci? – Ljūks ķērās tieši pie lietas. Nebija nepieciešams paskaidrot, kas ir “viņš”.
Tesa mīlēja runāt īsi.
– Edilīna Hārkorta nosūtīja viņam mantinieces fotogrāfiju. Viņa tajā redzama divdaļīgā peldkostīmā.
Ljūkam uzreiz viss tapa skaidrs. Pazīstot brālēnu, viņš secināja, ka Rems plāno šo sievieti aplidot. Viņš mīlēja Edilīnas muižu gandrīz tikpat stipri kā Ljūks.
– Skaidrs, – Ljūks atbildēja.
Tesa pakāpās malā un pavēra stikla durvis plašāk.
– Vai gribi alu?
– Labprāt.
Tagad mantiniece bija klāt, un Ljūks vēroja, kā viņa sēž un sarunājas ar Sāru. Viņa bija glīta, bet ne brīnumskaista, nedaudz garāka par vidusmēru. Mati izskatījās kā jau parasti vasarā – saulē pabalējušā brūnā krāsā –, un Ljūks prātoja, vai tie ir dabiski, vai arī pieredzējuši neskaitāmas stundas frizētavā.
Sieviete bija ģērbusies tikpat vecmodīgi kā Sāra, un tas Ljūku uzjautrināja. Sārai patika valkāt kleitas ar garām piedurknēm pat vasaras karstumā. Viņa zināja, ka tieši tādas kleitas viņai piestāv. Sāra bija skaista un trausla kā zieds, un spilgti sarkanos krekliņos un džinsos viņa izskatītos savādi.
Ljūks nodomāja, ka derētu uzņemt abu sieviešu fotogrāfiju. Vienā pusē sēdēja Sāra savā izsmalcinātajā kleitā, ar šuvekli klēpī, un viņai pretī atradās šī nepazīstamā sieviete, kuras apģērbs atgādināja par “Alisi Brīnumzemē”. Lente matos bija sevišķi spilgts aksesuārs.
“Kārtīga un dievbijīga,” viņš nodomāja. Lūk, kādam cilvēkam Edi jaunkundze bija atstājusi namu. Sievietei, kura pakāpeniski tuvojās vecmeitas statusam un mājai droši vien veltīs visu savu dzīvi. Viņa, bez šaubām, daudz laika atvēlēs noteiktam vēstures periodam atbilstošu mēbeļu meklēšanai un pāris mēnešos padarīs Edilīnas muižu par muzeju.
Ar dažām minūtēm pietika, lai Ljūkam rastos viedoklis par šo sievieti. Ja māte to ļautu, viņš paziņotu, ka pamet savu darbu. “Lai Remzijs viņu ņem,” Ljūks nodomāja. “Lai viņš apstaro šo sievieti ar savu šarmu un liek sevī iemīlēties.” Protams, Rems rīkosies tāpat kā parasti – pēc kāda laika atradīs viņā kādu nenozīmīgu trūkumu un viņu pametīs. Tas varētu beigties nelāgi – mantiniece varbūt jutīsies tik nomākta, ka izliks muižu pārdošanā.
“Jā gan,” Ljūks nodomāja un pasmaidīja. “Varbūt viņa muižu pārdos.”
Tomēr prātā askanēja mātes vārdi, tāpēc viņš palika uz vietas – stallī – un vēroja Sāru un jauno muižas īpašnieci.
Tas, ka ir noticis kaut kas ārkārtējs, Ljūkam kļuva skaidrs brīdī, kad sešos no rīta pie viņa durvīm pieklauvēja māte ar melleņu pankūku šķīvi rokās. Ljūks pasmaidīja.
– Ko tētis tādu nostrādājis, ka tu atnesi man viņam paredzētās brokastis?
Ljūka tēvs pirms gada bija devies pensijā un kopš tā brīža ar savu nepanesamo uzvedību mājās bija novedis sievu līdz ārprātam.
– Neko. Es pierunāju viņu doties uz traktoru sacensībām.
– Vienu pašu?
– Ja nu viņš kaut ko jautā, saki, ka es ciešu no visbriesmīgākajām galvassāpēm pasaulē. Pietiek par mani. Šodien ierodas Edi jaunkundzes meitene, un es gribu, lai tu apsoli, ka būsi jauks pret viņu. – Runājot māte uzsildīja pankūkas un tīrīja Lūka virtuvi.
Ljūks ievaidējās.
– Kas man šoreiz jādara? Jāved viņa vakariņās? Jāparāda viņai pilsētas glītākās ainavas? Ūdens parka apmeklējumam ir par agru, tātad man viņa jāaizved uz kādu koncertu?
– Es gribu, lai tu liec viņu mierā. Viņa pieder Remzijam. – Tiklīdz Ljūks iepleta acis, Helēna brīdināja: – Nekā nebija! Tu nedrīksti to uztvert kā sacensību. Abi jau parunājās, un viņai Rems patika. – Helēna nolika dēlam priekšā pankūkas.
– Viņš netērē laiku velti, tas gan tiesa. Dzirdēju, ka lietā ir iesaistīta fotogrāfija, kurā šī sieviete redzama divdaļīgā peldkostīmā un kuru Rems redzēja pirms sarunas ar viņu.
– Tādi ir vīrieši, – Helēna nicīgi noteica.
– Ak tā? – Ljūks atbildēja ar pilnu muti.
– Vai tu mani saprati? Esi jauks un turies no viņas pa gabalu. Esi dārznieks un nekas vairāk.
– Ja nu viņa iepatiksies man? – Ljūks centās sev iestāstīt, ka ir pieaudzis vīrietis un ka tas nav nekas šausmīgs, ja viņa miesīgā māte strīdoties ir brālēna pusē, tomēr viņš jutās nodots.
– Neiepatiksies. Viņu audzināja Edi jaunkundze. Tas nozīmē, ka viņai patīk vīrieši uzvalkos, nevis… – Māte uzmeta skatienu viņa saplēstajiem džinsiem un netīrajam T kreklam. – Skaidrs?
– Protams, – Ljūks atbildēja. Problēmas ar sievietēm viņam tik tiešām nebija vajadzīgas. – Lai Remzijs viņu ņem. Lai viņi kopā ievācas Edilīnas muižā un uzaudzina pusduci bērnu. Kāda man gar to daļa?
Tomēr tagad Ljūks vēroja Sāru un to sievieti… kāds bija viņas vārds? Džoslina. Vecmodīgais vārds viņai piestāvēja. Vērojot abas sievietes, Ljūka viedoklis par atbraucēju pamazām mainījās. Viņa smējās bieži un bez piepūles. Un viņa teica kaut ko tādu, kas Sāru interesēja. Patiesībā lielākoties runāja Sāra, kas bija neparasti – parasti viņa tikai klausījās.
Divreiz Ljūks pamanīja, ka Džoslina lūkojas uz muižu gan ar mīlestību, gan šaubām, it kā būtu izbrīnīta par to, ka šī ēka tagad pieder viņai. Bet tas taču nav iespējams, vai ne? Protams, ka Edi jaunkundze Džoslinu brīdināja, ka viņa būs muižas mantiniece.
Kad pļaujmašīnas asmeņi bija kļuvuši tik asi, ka ar tiem varētu sagriezt salami, Ljūks vēl brīdi uzkavējās stallī un novēroja sieviešu sarunu. Viņš atvēra ūdens pudeli un izdzēra to tukšu, atspiežoties pret sienu un lūkojoties ārā pa nelielo logu. Ja viņš izietu laukā, sievietes viņu ieraudzītu, un to Ljūkam negribējās. Sāra zināja, kur viņš atrodas, bet neaicināja Ljūku iepazīties ar jauno muižas īpašnieci. Tas nozīmēja, ka viņām ir nopietna meiteņu saruna.
Piepeši
