izmazgātos dvieļus. Ja Edilīnā ierastos karaliskās ģimenes pārstāvji, viņiem diez vai tiktu veltīts vairāk uzmanības nekā jaunajai muižas īpašniecei.
Pašam Ljūkam nesaprotamu iemeslu dēļ šīs rūpes viņu tracināja. Ko viņi zina par šo sievieti? Izņemot to, kā viņa izskatās divdaļīgā peldkostīmā, protams.
Kad Džoslina bija nozudusi mājā, Ljūks izgāja no staļļa un aizvāca darbarīkus. Viņa kravas automašīna bija novietota aiz staļļa, un viņš tajā ar troksni sameta lāpstas un dārza šķēres. “Ja muižas īpašniece iznāks laukā un mēģinās kaut ko teikt par… par jebko, es paziņošu, ka aizeju no darba.”
Iekāpis automašīnā, Ljūks iedarbināja dzinēju un grasījās izbraukt uz ceļa, kas veda līdz muižas teritorijas tālākajai daļai, – uz strādniekiem paredzētā izbraucamā ceļa. Tomēr, impulsa vadīts, viņš pagrieza automašīnu pret mājas ieeju.
Līdzko Ljūks bija nokļuvis pie vārtiem, pa tiem iebrauca Remzija melnais Mercedes sedans un aizsprostoja izeju. Ljūkam gribējās gluži vienkārši tikt projām, bet bija redzams, ka Rems viņu nekur nelaidīs. Kad brālēns atvēra logu, Ljūks izliecās pa kravas automašīnas logu.
– Vai tu viņu jau redzēji?
– Ko tad? – Ljūks pārjautāja.
– Edi jaunkundzes spoku. Tu zini, par ko es runāju. Vai tu viņu redzēji?
– Varbūt.
– Un kā viņa izskatās?
– Slikti. Šausmīgi. Tik atbaidoša, ka spēju skatīties uz viņu vienīgi spoguļattēlā.
– Tik glīta, ko? – Remzijs iesmējās. – Tā jau cerēju. Biju nedaudz uztraucies par… Neko. Es nebiju uztraucies.
– Vai pastūrēsi to benzīna rijēju malā, lai varu izbraukt?
– Man vajadzīga tava palīdzība, – Remzijs iesāka. – Tante Elija pastāstīja, ka Sāra ir kopā ar Džoslinu, tāpēc man vajag, lai tu divdesmit minūtes viņas ar kaut ko nodarbini, lai pagūstu visu sagatavot.
– Sagatavot? – Ljūks pārvaicāja. – Par ko tu runā? Vai tu plāno sarīkot uguņošanu?
– Iespējams. – Remzijs plati pasmaidīja. – Viņa zina, ka es ieradīšos ciemos ar vakariņām, bet negribu, lai viņai būtu jāskatās, kā es to visu izvelku no automašīnas un iestiepju mājā. Klau! Izdomāju. Es aiziešu parunāties ar Džoslinu, un visu sagatavosi tu. Tu taču proti pareizi atvēsināt šampanieti, vai ne?
– Jā, tas jāieliek ledusskapja plauktā pie alus pudelēm, – Ljūks norūca un ieslēdza atpakaļgaitu. “Kas lēcies šai pilsētai?” viņš nodomāja. “Vispirms māte pavēl turēties pa gabalu no šīs sievietes, un tagad Remzijs grib, lai es esmu viņa sulainis.”
Nokļuvuši plašajā, ar granti klātajā laukumā mājas priekšpusē, viņi novietoja automobiļus blakus Džoslinas Mini Cooper un izkāpa. Remzijs bija apģērbis melnas bikses, baltu kreklu un aplicis zilu kaklasaiti. Viņš norāva kaklasaiti un iemeta to blakussēdētāja sēdeklī.
– Kas par dienu! Biju plānojis būt šeit jau pirms stundas, bet vecais Sīgals mani noveda teju līdz ārprātam. Viņš atkal sastrīdējās ar dēlu un kārtējo reizi grib mainīt testamenta saturu.
Remzijs atvēra automašīnas aizmugures durvis, izvilka milzīgu piknika grozu un paraudzījās uz muižas ēkas logiem.
– Kā tev šķiet, vai viņa uz mums skatās?
– Kāpēc tu man to jautā? Tu par viņu zini vairāk nekā es.
– Kas tev lēcies? – Remzijs jautāja. – Vai ar pēdējo meiteni viss atkal pajucis?
– Nekas nenotika un nenotiks. Vai vari paskaidrot, kāpēc tevi tik ļoti interesē šī sieviete?
– Es domāju, ka viņa varētu būt īstā.
– Atkal jau, – Ljūks novaidējās.
– Viņa lielāko savas dzīves daļu pavadījusi kopā ar Edi jaunkundzi. Nedēļas nogalēs apmeklēja baleta izrādes. Prot spēlēt klavieres un dejot valsi. Un ir gudra.
– Citiem vārdiem sakot, viņa ir tāda sieviete, ar kuru tu varēsi dižoties savā atpūtas klubā un sanāksmēs Viljamsburgā.
– Ja tu mēģini pateikt, ka es gribētu iepazīties ar izglītotu sievieti, kura sagadīšanās pēc vienlaikus ir arī skaista, tad tev ir taisnība.
Ljūks palūkojās uz logiem.
– Izklausās, ka man tiešām derētu ar viņu iepazīties.
Remzijs nošņācās.
– Tu viņu pārbiedētu līdz nāvei. Vai arī viņa paģībtu, tevi saodusi.
– Tādām meitenēm nereti patīk sliktie puiši.
– Neglaimo sev. Nekāds sliktais puisis no tevis nesanāk. Vienkārši aizej pie Sāras, pieklauvē pie durvīm un palūdz viņu novērst Džoslinas uzmanību aptuveni divdesmit minūtes. Kad būšu gatavs, iedarbināšu zvanu. Vai varēsi to izdarīt?
Jau iesācis paskaidrot, ka Sāras nav mājās un ka Džoslina ir iegājusi muižā, Ljūks tomēr aprāvās. Māte lūdza būt jaukam pret muižas jauno īpašnieci, bet neteica ne vārda par to, vai drīkst kaitināt Remziju. Patiesību sakot, Remzija kaitināšana bija Ljūka vismīļākā nodarbe.
– Protams, – Ljūks atbildēja, pūlēdamies izskatīties neapmierināts, tomēr slepus smaidīja.
Džoslina ieskatījās nelielajā pulkstenī uz naktsgaldiņa un konstatēja, ka līdz Remzija ierašanās brīdim atlikusi vēl pusstunda. Viņa jau bija tik satraukta, ka jutās kā pusaudze, kura gatavojas pirmajam randiņam. Pēc Sāras aiziešanas viņa bija ātri izskrējusi cauri visām istabām un konstatējusi, ka tās laika gaitā nav izmainītas. Kā jau Edi jaunkundze brīdināja, vienīgās mājā atrodamās mēbeles bija atvestas no viņas mājas Floridā. Nebija greznumlietiņu, vienīgi tukši skapji un plaukti. Trijās istabās bija paklāji un četri vai pieci antīki interjera priekšmeti, bet tas arī viss. Virtuve bija ierīkota kā divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados – glītāka nekā Sāras dzīvoklī, bet tikai nedaudz. Džoslinai patika milzīgā izlietne un lielais priedes koka galds, bet plīts, viņasprāt, izskatītos labāk, ja tiktu apgāzta un izmantota kā puķu kaste.
Pēc sasteigtās mājas izlūkošanas Džoslina uzstiepa savu čemodānu augšstāvā un sāka gatavoties randiņam.
Viņu iepriecināja gulta ar tīru veļu un vannas istaba, kas bija pilna ar dvieļiem un skaistiem ziepju gabaliņiem. Džoslina nezināja, kurš ir noorganizējis šo laipno sagaidīšanu, bet viņai gribējās šim cilvēkam pateikties.
Džoslina ilgi stāvēja dušā, izmazgāja matus un izžāvēja tos ar fēnu. Tad paņēma savu jauno balto kokvilnas kleitu, kuras apakšmala bija apšūta ar Batenbergas mežģīnēm,
