ar citu sievieti.
Jau atkal Džoslina jutās nodota. Viņa bija uzklausījusi citu šī stāsta versiju. Edi jaunkundzes aprakstītā mīlestība, spēcīgās, dziļās jūtas pret Deividu Oldridžu nebija atdūrušās pret viņa nāvi. Tās bija atdūrušās pret piespiedu laulību. Tagad Džosiju vairs neizbrīnīja fakts, ka Edi jaunkundze ne reizi nepieminēja Edilīnu un meloja par mīļotā vīrieša nāvi. Nāve ir labāka par nodevību!
Džosija pūlējās savaldīties un noslēpt savu apjukumu no Sāras.
– Viss notika sen, vai ne? – viņa iesāka. – Bet tu par to runā kā par vakardienas notikumu.
– Te ir Virdžīnijas pavalsts, un šeit mēs neko neaizmirstam. Vecmāmiņa mēdza man stāstīt par Pilsoņu karu, un viņa spēja atcerēties, kurš kuru mīlēja un tika piekrāpts. Tagad es runāju par citu karu. Jebkurā gadījumā es Edi jaunkundzes stāstu esmu dzirdējusi tūkstošiem reižu. Hārkortu ģimene uzcēla šo pilsētu, viņiem piederēja vislielākais nams, viņi izveidoja pilsētas centru un tā tālāk. Pat pēc tam, kad viņi pazaudēja lielāko daļu naudas, viņu ģimene tik un tā bija visietekmīgākā. Otrā pasaules kara laikā Makdaueli kļuva turīgāki, tomēr nebija tik īpaši kā Hārkorti.
Malkodama tēju, Džosija mēģināja salikt stāsta detaļas kopā.
– Tātad Edi jaunkundze pārnāca no kara ar uguns izkropļotām kājām, un izrādījās, ka viņas mīļotais vīrietis ir apprecējis citu sievieti?
– Tieši tā.
– Ko viņa darīja pēc tam? – Džosija jautāja.
– Muiža un ģimenes atlikušie līdzekļi piederēja Edi jaunkundzei, bet namu viņa atdeva savam jaunākajam brālim. Par naudu es neko nezinu. Manas vecmāmiņas māsa Lizija mēdza teikt, ka Bērtrands ir nekam nederīgs cilvēks.
– Ko tas nozīmē? Viņš nejāja ar zirgu augšup pa kāpnēm pusnaktī?
– Mieru, tikai mieru! Neļauj savam iekšējam jeņķim uzpeldēt virspusē.
– Atvaino, – Džosija smaidot atbildēja. – Esmu izlasījusi pārāk daudz romantisko stāstu.
– Tāpat kā mēs visi. Kā jau teicu, Edi jaunkundze atgriezās un uzzināja, ka viņas vīrieti nozagusi cita, tāpēc viņa atdeva muižu savam slinkajam brālim un pameta pilsētu. Tomēr pirms tam viņa lika “MOV” sastādīt četrdesmit piecas lappuses garu līgumu, kas brālim bija jāparaksta. Viņa gan bija sāpināta, tomēr ne dumja.
– “MOV”?
– Vietējais advokātu birojs. “Makdauels, Oldridžs un Velšs”.
– Oldridžs, – Džoslina nočukstēja un turpināja skaļākā balsī: – Visur parādās vieni un tie paši uzvārdi. Saki man, vai šejienieši nemēdz pārvākties no dzimtās pilsētas uz citurieni kā visi pārējie amerikāņi?
– Viņi pārvācas, mēs paliekam.
Džosija palocīja galvu.
– Pareizi. Tūristi. Iebraucēji. Viņi nāk un iet, bet īsteni vietējie paliek. Kas notika ar Edi jaunkundzes brāli?
– Viņš nomira miegā pirms vairākiem gadiem. Kā teica tante Lizija, viņš spēja nedarīt pilnīgi neko un pārliecināt sevi, ka tas ir darbs.
– Man šķiet, ka esmu viņu satikusi, – Džosija piebilda. – Iespējams, ka esmu pat gājusi ar viņu uz randiņiem.
– No brīža, kad tevi satiku, man bija skaidrs, ka mums ir daudz kopīga.
Viņas viena otrai uzsmaidīja kā sievietes, kas lieliski saprotas, un brīdi sēdēja klusējot. Džosija pētīja apkārtni. Joprojām bija grūti pierast pie domas, ka viņai pieder nekustamais īpašums. Viņa uzlūkoja nevainojami skaisto ēku un sajuta pārskrienam aukstas tirpas.
Viņa jau bija samierinājusies, ka sieviete, kas būtībā pildījusi mātes lomu, vai nu noklusēja daudzus faktus par savu dzīvi, vai gluži vienkārši meloja. Džoslina jau kopš bērnības bija auklējusi prātā domu par “nevainojamo mīlestību”, ko Edi jaunkundze juta pret karā kritušu karavīru. Patiesību sakot, šī ideja kalpoja par mērauklu, pēc kuras Džosija vērtēja visas savas romantiskās attiecības. Ikreiz, kad vīrietis sāka paust nopietnus nodomus, Džoslina uzdeva sev jautājumu: “Vai es šo vīrieti mīlu tikpat kaislīgi, kā Edi jaunkundze mīlēja savu Deividu?” Neviens vīrietis viņā nebija rosinājis tādas jūtas, kas kaut nelielā mērā līdzinātos Edi jaunkundzes radītajam priekšstatam par “patieso mīlestību”.
Bet tagad Džoslina uzzināja, ka Edi jaunkundzes lielā mīlestība bija tikai prasts romāns. Vīrietis bija viņu pametis citas sievietes dēļ.
– Ko tu plāno iesākt ar muižu? – Sāra ierunājās un izrāva Džosiju no pārdomām. – Pārdosi? Pārveidosi par daudzdzīvokļu namu?
Šķietami bezrūpīgais Sāras tonis Džosiju neapmuļķoja. “Lūk, kāpēc manai sagaidīšanai par godu tika izklāts tik krāšņs sarkanais paklājs,” viņa pie sevis nosprieda. “Vai kāds licis Sārai darīt visu iespējamo, lai noskaidrotu, ko Edi jaunkundzes mantiniece grasās iesākt ar muižu?”
– Kā tev šķiet, cik daudz es varētu saņemt par šo veco ķieģeļu kaudzi? – Viņa cerēja, ka Sāra par to pasmiesies, bet velti. Sāra klusēja, nodūrusi galvu, un šuva pērlītes. – Sāra, – Džosija iesāka, – es mīlu vēsturi. Kopš vidusskolas beigšanas esmu pelnījusi naudu, palīdzot cilvēkiem izzināt pagātni.
– Šeit varētu ierīkot brīnišķīgu naktsmītni. – Sāra pievērsa viņai vēsu skatienu.
Džosija ievaidējās.
– To es negribu. Es esmu drīzāk noslēgtas dabas cilvēks. Vienlaikus es spēju sarunāties ar vienu cilvēku, bet pūlis mudina ierauties savā čaulā.
Sāra nenovērsās, acīm redzami cerot izdzirdēt kaut ko tādu, ko atstāstīt pārējiem pilsētas iedzīvotājiem. Džosija iztēlojās telefona līnijas, kas tiek tik intensīvi nodarbinātas, ka aizsvilstas. Varbūt mobilo telefonu tīkla pārslodze pārtrauks televizoru darbošanos.
– Es vēl nezinu, ko darīšu. – Džosija nespēja izturēt Sāras stingo skatienu. – Patiešām nezinu. Edi jaunkundze atstāja man māju un droši vien arī naudu, bet man nav ne jausmas par summu. – Piepeši Džoslina saprata, ka nevēlas par sevi stāstīt. Prātā ņirbēja tik daudz mulsinošu domu, ka nebija iespējams spriest skaidri. Un viņa pavisam noteikti negrasījās stāstīt par savu ieceri aprakstīt Edi jaunkundzes dzīvi. – Vai kāds nemeklē darbiniekus?
– Pēdējo labo darba vietu pilsētā ieņēma Tesa.
Džoslina paskatījās uz otru mājas spārnu. Ieejas durvis un logi bija aizvērti.
– Starp citu, ar ko tu nodarbojies? Izņemot kleitu atjaunošanu.
– Tieši ar to es arī nodarbojos, – Sāra atbildēja un pārgrieza diegu. – Lielākoties
