jūsu rīcībā. Netiešā nozīmē. Kā varu pakalpot?
– Īsti nav skaidrs. Es nezināju, ka Edi jaunkundzei pieder māja, kur nu vēl vesela pilsēta.
– Patiesībā viņa bija spiesta piešķirt mums neatkarību tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtajā gadā, un…
– Trešajā, – Džosija nedomājot pateica un uzreiz to nožēloja. – Atvainojiet.
– Jā… Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešais gads. Atbrīvošanas proklamācijas parakstīšana. Vai varat nosaukt dienu?
– Pirmais janvāris, – Džoslina piesardzīgi atbildēja, nesaprotot, vai viņu tagad uzskatīs par pārgudru vai kaut ko vēl ļaunāku.
– Tūkstoš astoņi simti sešdesmit trešā gada pirmais janvāris. Nu ko, Mintones jaunkundze, ir skaidrs, ka mēs labi sapratīsimies. – Remzija balss tonis kļuva nopietns. – Par ko varu jums pastāstīt?
– Es nezinu, ar ko sākt. Es gribu kaut ko noskaidrot par māju, pilsētu, tās iedzīvotājiem. Par visu.
– Tas būs pārāk garš stāsts telefona sarunai, – Remzijs atbildēja. – Es iesaku atbraukt uz Edilīnu, kur mēs apsēdīsimies un parunāsim klātienē. Varbūt paēdīsim kopā vakariņas un visu rūpīgi apspriedīsim? Piemēram, nākamās nedēļas sestdienā pulksten astoņos?
Džoslina ievilka elpu. Tas bija pēc nieka astoņām dienām.
– Es neesmu pārliecināta, vai tik drīz varēšu tur nokļūt.
– Vai man nosūtīt automašīnu?
– Es, ē… nē, nevajag. Man ir sava automašīna. Kā lai es uzturu kārtībā jumtu? – viņa nedomājot pajautāja.
– Praktiska sieviete, – Remzijs sajūsminājās. – Tas man patīk. Es neesmu pilnībā informēts par to, ko tieši Edi jaunkundze ir jums novēlējusi, bet varat būt droša, ka ar to pietiks, lai jumts būtu nevainojamā kārtībā.
To izdzirdējusi, Džosija pasmaidīja. Viņu nepriecēja doma, ka būtu jāatbild par ļoti vecas mājas uzturēšanu.
– Mintones jaunkundze, kāpēc jūs vilcināties? Jūs gaida skaistā Edilīnas pilsēta, brīnišķīgs sens nams, un turpat blakus atrodas Viljamsburga. Kas vēl cilvēkam vajadzīgs?
Viņa atvēra muti, lai atbildētu ar vārdu “laiks”, bet aprāvās. Piepeši viņa izjuta kaut ko tādu, kas gadījās reti. Sekundes laikā viņa saprata, ko darīs. Viņa mainīs savu dzīvi. Kopš Edi jaunkundzes nāves Džoslina nebija mainījusi neko. Viņa joprojām strādāja netīkamu darbu, viņas ikdiena bija tāda pati kā vienmēr, viņa joprojām mitinājās neinteresantā tumšā dzīvoklī. Draugi viņu tagad uzlūkoja ar skumjām, jo viņa vairs nebija daļa no pāra. Viņi jau runāja par iespējām organizēt Džosijai aklos randiņus. Būtiskākā izmaiņa viņas dzīvē bija tuvākā drauga nāve. Tagad doties “mājās” nozīmēja doties pie tēva, pie viņa motocikliem, sacīkšu pārraidēm televīzijā un audžumātes žēlpilnajiem skatieniem. Nabaga Džoslina, tagad viņai nav nekā un neviena.
Bija piektdiena; uzrakstot atlūgumu un aizejot no darba nākamās dienas rītā, viņas rīcībā būs vairākas dienas, lai nokārtotu formalitātes – atslēgtu ūdeni un…
– Vai nosūtīt jums naudu? – Remzijs jautāja, acīmredzot nospriedis, ka ieilgušo klusumu Džosija izmanto, lai aprēķinātu izdevumus. – Nē, pagaidiet, tas nebūtu prātīgi darīts. Tad jums vajadzētu nosaukt savu bankas konta numuru, un tas tomēr ir riskanti. Galu galā jūs zināt tikai to, ka es esmu… – Viņš apklusa.
– Advokāts?
– Taisnība. Zemes sodība. Mēs skolā vairākus gadus apgūstam cilvēku apkrāpšanas mākslu. Varbūt es varu nosūtīt jums čeku?
– Man pietiek naudas, lai apmaksātu visu nepieciešamo, – Džosija atbildēja. – Es vilcinos, jo šis ir nozīmīgs solis.
– Ja jūs zināt Atbrīvošanas proklamācijas parakstīšanas datumu, tas nozīmē, ka interesējaties par vēsturi. Kā gan jūs varat nociesties un nesteigties ar astoņpadsmitajā gadsimtā celta nama apskati? Tur nav nevienas norobežojošas samta auklas kā muzejā. Varēsiet aplūkot visu, ko vien vēlēsieties. Vai zinājāt, ka nesen tika atjaunoti staļļi? Mājā ir arī funkcionējošs pagrabs. Un varu derēt, ka bēniņi ir pilni ar čemodāniem, kuros glabājas vecas drēbes un dienasgrāmatas.
– Makdauela kungs, man šķiet, ka jūs esat nepareizā profesijā. Jums vajadzētu apceļot valsti zirga pajūgā un tirgot čūsku eļļu.
– Nē, nē, nekādu čūsku eļļu! Es tirgoju Edi jaunkundzes “Zelta eliksīru”. Tas ir pagatavots no varavīksnēm un apkaisīts ar zelta putekļiem no rūķu podiem. Garantēju, ka tas izārstēs visas kaites. Vai jums ir draugs?
– Un ko eliksīrs viņam nodarīs? – Džoslina smaidot atbildēja.
– Nē, nopietni, – Remzijs teica. – Vai jums ir draugs?
– Kopš brīža, kad viņš mani bildināja un es kliedzot aizbēgu, vairs nav.
– Ak… – Remzijs nopūtās.
Džosija vēlējās, kaut varētu paņemt savus vārdus atpakaļ.
– Tā gluži nebija. Viņš ir ļoti jauks, un man nav iebildumu pret laulību, bet…
– Nekas nav jāskaidro. Nesen mēs ar draudzeni iegājām dārglietu veikalā, un mani no turienes aizveda neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnā.
– Radniecīga dvēsele.
– Tā šķiet. Tātad – vai iesim vakariņās?
– Varbūt rezervēt galdiņu vēl nevajadzētu, – Džosija piesardzīgi teica. – Gadījumam, ja netikšu laikus no šejienes projām.
– Galdiņa rezervēšanu es nepieminēju! Man padomā ir vīns un vakariņas itāliešu gaumē, pasniegtas uz galdauta, kas izklāts uz jūsu jaunās astoņpadsmitā gadsimta mājas grīdas. Sveču gaismā. Desertā būs zemenes, kas iemērktas siltā šokolādē.
– Ak vai! – Džosija iesaucās. – Ar jums nebūs viegli, vai ne?
– Es tā ceru. Man patīk meitenes, kuras orientējas vēsturē. Un man patīk jūsu fotogrāfija, kuru Edi jaunkundze nosūtīja pirms gada. Vai jums joprojām ir tas sarkanais peldkostīms?
Džoslina nespēja novaldīt smieklus.
– Viņa to attēlu parādīja pusei baznīcas draudzes vīriešu. Kad pienāca mana divdesmit sestā dzimšanas diena un es joprojām biju neprecēta, šķita, ka viņa fotogrāfiju piespraudīs pie kokiem kopā ar manu telefona numuru.
– Kad fotogrāfija uzņemta? – Remzijs jautāja, un viņa balsī ieskanējās bailes. Džoslina gandrīz dzirdēja skaļi nepajautāto: “Pirms cik dzimšanas dienām tas notika?”
