– Bella un Eša unisonā iesaucās. – Tas ir mums? Ak, jaukā sieviete! Nemaz jau nevajadzēja. Mēs itin neko no viņas negaidījām.
Daudzkārt fotografētās dvīņu sejas mirdzēja. Viņas atvēra maisiņus un pievērsa advokātam izbrīna pilnus skatienus.
– Kas tie tādi? – Eša izbēra sava maisiņa saturu plaukstā. Tie bija aptuveni divdesmit nelieli melni akmentiņi, daži noslīpēti taisnstūra, daži briljantam raksturīgajā apaļajā formā. – Kas tie ir? Nekad iepriekš neesmu redzējusi tādus dārgakmeņus.
– Vai tie ir melnie dimanti? – Bella jautāja.
– Savā ziņā jā, – Džonsona kungs atbildēja un, joprojām smaidīdams, devās durvju virzienā, bet apstājās, uzlicis plaukstu uz roktura. Viegli pagriezies, viņš piemiedza Džoslinai ar aci un nozuda.
Tikai ar grūtībām Džosija saglabāja mierīgu sejas izteiksmi. “Melnie dimanti”, ko Edi jaunkundze atstājusi audžumāsām, bija ogļu gabaliņi.
Pametot biroja telpas, Džoslina neteica ne vārda. Atceļā viņa sēdēja automašīnas aizmugures sēdeklī un klausījās, kā blakus sēdošās dvīņumāsas cēla ogļu gabaliņus pret saules gaismu, jūsminājās par to skaistumu un sprieda, kā iestrādās dārgakmeņus rotaslietās.
Lai māsas neredzētu viņas smaidu, Džosija skatījās laukā pa logu. Edi jaunkundzes asprātīgais joks – ogļu gabali skaudīgajām, mantkārīgajām audžumāsām – lika ilgoties pēc viņas vēl stiprāk. Edi jaunkundze Džoslinai bija māte, vecmāmiņa, draugs un skolotāja vienlaikus.
Džosija pacēla galvu un atpakaļskata spogulī ieraudzīja tēva saraukto pieri. Bija skaidrs, ka viņš zina, kas ir šie “dārgakmeņi”, un baidās no audžumāsu dusmām. Tomēr Džoslinu tas neuztrauca. Brīdī, kad dvīnes visu sapratīs, viņa jau sen būs gabalā. Čemodāni bija sakravāti un salikti automašīnas bagāžas nodalījumā. Uzreiz pēc atgriešanās mājās viņa plānoja doties uz darbu augstskolā.
Mapi ar Edi jaunkundzes testamentu Džoslina atvēra tikai pēc atgriešanās savā nelielajā dzīvoklītī. Lai kā cenzdamās savaldīties, viņa tomēr stipri sanervozējās, ieraugot tik ļoti mīlētās sievietes rokrakstu uz aploksnes.
Uz tās bija rakstīts: “Manai Džoslinai.”
Ar drebošām rokām Džosija aploksni atvēra, izņēma no tās vēstuli un lasīja:
Mana mīļā, mīļā Džoslina!
Apsolu nebūt pārlieku sentimentāla. Nezinu, vai kopš manas aiziešanas pagājušas dienas vai mēneši, bet, ņemot vērā Tavu maigo sirdi, Tu droši vien vēl joprojām sēro pēc manis. Diemžēl es ļoti labi zinu, ko nozīmē zaudēt mīļus cilvēkus. Man ir nācies noraudzīties, kā aiziet lielākā daļa cilvēku, kurus esmu mīlējusi. Es paliku gandrīz pēdējā.
Bet nu – par būtisko. Māja Bokaratonā nepieder man, tāpat kā lielākā daļa mēbeļu. Šobrīd viss, kas tajā atradās, droši vien ir aizvākts un izlikts izsolē. Bet neraizējies par to, dārgā; labākais no tā, kas man ir piederējis – proti, viss, ko paņēmu no Edilīnas muižas, – atgriezīsies atpakaļ savā vietā.
Džoslina nolika vēstuli uz galda un skaļi noteica:
– Edilīnas muiža?
Par tādu vietu Džosija neko nebija dzirdējusi. Kad sākotnējais apjukums pārgāja, viņa sajutās nodota. Lielu savas dzīves daļu Džosija bija pavadījusi kopā ar Edi jaunkundzi, ceļojusi kopā ar viņu, satikusi daudzus cilvēkus no viņas pagātnes un uzklausījusi neskaitāmus stāstus par laiku, ko viņa pavadījusi kopā ar doktoru Breneru. Bet Edilīnas muižu Edi nebija pieminējusi ne reizi. Tā acīmredzot bija nozīmīga vieta, ja reiz nosaukta Edi jaunkundzes vārdā – vai arī viņa nosaukta muižas vārdā.
Džoslina no jauna pievērsās vēstulei.
Dārgā, es saprotu, ka esi dusmīga un jūties sāpināta. Domās jau redzu Tavu saraukto pieri. Esmu Tev stāstījusi tik daudz par savu dzīvi, bet Edilīnu Virdžīnijas pavalstī neesmu pieminējusi ne reizi. Kā jau neparastais nosaukums ļauj noprast, pilsēta savulaik “piederēja” manai ģimenei – katrā ziņā mēs tā uzskatījām. Pirms vairākiem gadsimtiem tur ieradās mans sencis no Skotijas kopā ar glītu sievu un veselu kravu zelta. Viņš iegādājās tūkstoš akru zemes ārpus Viljamsburgas Virdžīnijas pavalstī, izveidoja pilsētas centru un nodēvēja šo vietu savas jaunās sievas vārdā. Manā ģimenē pastāv uzskats, ka viņa sieva nāca no daudz augstāka sociālā slāņa un viņš aizbēga ar meiteni un lielu daļu viņas tēva naudas pēc tam, kad viņas tēvs nepiekrita meitas laulībām ar staļļa puisi. To, vai meitene tika nolaupīta vai devās līdzi labprātīgi, neviens tā arī neuzzināja.
Esmu pārliecināta, ka patiesība nebūt nav tik romantiska, bet fakts ir tāds, ka Enguss Hārkorts aptuveni tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā uzbūvēja lielu ķieģeļu māju, un tur dzīvoja mana ģimene līdz brīdim, kad es šo tradīciju lauzu. Tēvs novēlēja māju man vienai pašai, jo mans brālis Bērtrands nemācēja apieties ar naudu. Ja viņam bija desmit centu, viņš pamanījās nopirkt kaut ko, kas maksāja divdesmit piecus.
Es uzaugu ar pārliecību, ka atlikušo dzīvi pavadīšu Edilīnas muižā kopā ar Deividu Oldridžu, savu saderināto, un izveidošu spēcīgu, veselīgu, krietnu ģimeni. Tomēr liktenis mēdz iejaukties cilvēku plānos. Manā gadījumā visu un visus ietekmēja karš. Dodoties projām no Edilīnas, es atstāju muižā savu brāli un viņu rūpīgi pieskatīju. Bērtrands nomira sen, un māja jau gadiem ilgi stāv tukša.
Dārgā Džoslina, es mantojumā atstāju Tev muižu, par kuru Tu neko neesi dzirdējusi, turklāt pilsētā, kuras nosaukumu es allaž izvairījos pieminēt.
Džoslina nolika vēstuli uz galda un brīdi lūkojās tukšumā. Māja, kas uzcelta tūkstoš septiņi simti septiņdesmitajā gadā? Netālu no skaistās Viljamsburgas? Viņa apskatīja sava necilā dzīvoklīša interjeru. Tas bija labākais, ko viņa varēja atļauties par nelielo algu. Bet te – vesela māja! Veca māja!
Viņa atkal pievērsās vēstulei.
Ir vēl kaut kas, ko gribu Tev pastāstīt. Vai atceries, cik patīkami baznīcā bija izvērtēt, no kuriem jaunlaulātajiem sanāks labs pāris un kuri neizturēs ilgāk par pusgadu? Ja atceries, mani spriedumi vienmēr bija nekļūdīgi. Tu droši vien atceries arī to, ka es mācījos no savām kļūdām un nejaucos Tavā privātajā dzīvē – kopš brīža, kad Tu izaugi tik liela, ka Tev tāda parādījās. Bet tagad man Tavas dusmas iet secen, tāpēc es Tev kaut ko atklāšu. Tavs ideālais vīrietis dzīvo Edilīnā. Viņa vecvecāki ir divi mani draugi, ar kuriem kopā es apmeklēju augstskolu, – Alekss un Lizija Makdaueli. Šobrīd viņu vairs nav, bet viņu mazdēls ir ļoti līdzīgs Aleksam, tādēļ es dažreiz pat nodomāju, ka Alekss tā arī nav novecojis. Reiz, kad biju ieradusies Edilīnā – jā, dārgā, es mēdzu uz turieni slepus doties, – es Aleksam to pateicu, un viņš skaļi smējās. Bija patīkami redzēt viņu atkal smejoties, jo bija laiks, kad viņš nespēja atrast neko, kas viņu uzjautrinātu. Viņa sieva Lizija ir ieceļama svēto kārtā, jo tik daudz ir darījusi Aleksa labā. Es ar nepacietību gaidu, kad viņus atkal satikšu viņsaulē.
Džoslina pacēla skatienu. Viņas ideālais vīrietis?
