jaunkundze nolika telefona klausuli, brīdi sēdēja, uz to skatoties, paņēma abus kruķus un ar to palīdzību piecēlās no krēsla. Kājas sāpēja tik neizturami, ka Edi gribējās apgulties un nekad vairs necelties. Viņa grīļodamās piegāja pie lielās kastes, kas bija uzlikta uz klavieru krēsla, un domāja par tajā glabātajām fotogrāfijām un senajiem dzīvesstāstiem.
Viņa paņēma plānu, zaļu grāmatu – vidusskolas pēdējās klases gadagrāmatu. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit septītā gada izlaidums. Grāmatu atvērt nebija vajadzības, jo Edi tās saturu zināja no galvas un priecājās, ka pēdējo gadu laikā nav rādījusies Edilīnā. Viņai pietrūka šīs pilsētas, pietrūka koku un gadalaiku maiņas, bet redzēt draugu novecojušās sejas viņai nepatika… kur nu vēl redzēt viņu vārdus uz kapakmeņiem. Kas gan būtu domājis, ka pēdējie paliks viņa, Deivids un Mērija Alise? Un Prū, bet viņu varēja neņemt vērā. Gandrīz visi pārējie bija miruši, daži nesen, citi jau pirms krietna laika. Nabaga Sāra aizgāja… Edi nespēja atcerēties datumu, bet zināja, ka tas noticis sen.
Nolikusi grāmatu malā, viņa paskatījās uz kastīti, kur atradās visu šo cilvēku fotogrāfijas, tomēr to neatvēra. Edi jutās sliktāk nekā parasti un bija pārliecināta, ka ārsts kļūdās. Viņai atlicis mazāk par gadu, bet tas priecēja. Sāpes vecajās, rētainajās kājās pamazām pastiprinājās. Tikšana ārā no gultas sagādāja milzu grūtības. Dienās, kad viņai neizdevās piespiest sevi piecelties, nācās lūgt kaitinoši jautrajai medmāsiņai pienest klēpjdatoru, un Edi pavadīja visu dienu internetā. Tas bija brīnišķīgs izgudrojums! Un, pateicoties tam, viņa varēja atrast daudz noderīga.
Piemēram, Edi bija izdevies uzmeklēt informāciju par Deivida ģimeni un uzzināt, ka viņa vecākais brālis izdzīvojis karā. Pēc tam viņš izveidojis veiksmīgu uzņēmumu. Vairākas reizes Edi bija gribējies sazināties ar šo ģimeni, tomēr gaidāmās sāpes viņu atturēja. Turklāt viņi par Edi acīmredzot neko nezināja. Deivids tika nogalināts tikai dažas nedēļas pēc tam, kad viņi satikās.
Edi tuvojās virtuvei un domāja par Džoslinu. Kā parasti, ar domām par jauno sievieti pietika, lai viņas sāpes pieklustu un prāts nomierinātos.
Aleksandrs Makdauels, visu noslēpumu un sirdssāpju cēlonis, bija savedis Edi un jauno meiteni kopā.
– Viņas vecvecāki, Skovili, bija man ļoti, ļoti tuvi draugi, – Alekss teica no ilgstošas smēķēšanas aizsmakušā balsī. – Viņu skaistā meita Klēra tika sūtīta vislabākajās skolās. Pilngadības svētkos viņa saņēma vienpadsmit precību piedāvājumu, tomēr apprecējās tikai trīsdesmit triju gadu vecumā ar aktivitāšu kluba tehnisko darbinieku.
Edi jaunkundze savā mūžā bija pārāk daudz pārcietusi, lai izturētos vīzdegunīgi.
– Kāds cilvēks viņš bija?
– Pret Klēru izturējās labi. Viņš bija slinks un ar grūtībām lasīja, bet Klēru mīlēja. Viņiem piedzima meita Džoslina, un pēc dažiem gadiem skaistā Klēra gāja bojā.
Varbūt iedarbojās vārds “Klēra”, varbūt vainojams tas, ka tobrīd Edi atradās savas dzīves krustcelēs. Lielāko daļu laika pēc kara viņa bija pavadījusi, ceļojot kopā ar doktoru Breneru. Viņa dzimtas bagātības ļāva strādāt bez peļņas, tāpēc Breners ceļoja pa pasauli, sniedzot palīdzību visur, kur tā bija nepieciešama. Toreiz runāja, ka gadījumā, ja tiktu nomesta bumba, doktors Breners pieteiktu lidojumu vēl pirms tam, kad tā būtu paguvusi eksplodēt. Patiesībā viņa lidojumus pieteica Edi; viņa vienmēr bija kopā ar Breneru.
Breners un Edi vienlaikus devās pensijā. Vai viņai būtu jāpārceļas atpakaļ uz Edilīnu un jādzīvo lielajā namā kopā ar brāli, kas viņu nepanesami garlaikoja? Vai viņai būtu klusi un mierīgi jādzīvo no pensijas un uzkrājumiem un jāraksta autobiogrāfija, lai gan tas viņu garlaikoja vēl vairāk?
Kad Alekss Makdauels, kuru Edi pazina kopš bērnības, piedāvāja viņai vadīt labdarības fondus un pieskatīt Aleksa draugu mazmeitu, Edi piekrita.
– Es nezinu, kāds ir šis bērns, – Alekss teica toreiz, pirms daudziem gadiem. – Cik man zināms, prāta spējas viņa mantojusi no tēva. Pēc mātes nāves viņa dzīvoja kopā ar vecvecākiem. Kad viņi nomira, Džoslina – tāds ir meitenes vārds – nokļuva tēva aizbildniecībā.
– Viņš taču nedara meitenei pāri? – Edi jaunkundze aši pajautāja.
– Nē, es lūdzu detektīviem viņu novērot un neko tamlīdzīgu no viņiem neesmu dzirdējis, tomēr Džoslinas tēvs ir izmainījies.
– Izmainījies? Kādā veidā? – Edi asi vaicāja.
Alekss iesmējās.
– Sliktākā, nekā vari iztēloties. Viņš apprecēja sievieti, kurai ir identiskas dvīnes, un viņi kopā brauc ar motocikliem… Edi jaunkundze uz mirkli aizvēra acis. Prātā pazibēja vārds “Klēra” un motocikli.
– …Bokaratonā, – Alekss teica.
– Atvaino, es nedzirdēju visu.
– Man pieder māja tajā pašā kvartālā, kur dzīvo Džoslina kopā ar tēvu un “pabērniem”, kā viņa tos dēvē. Viens no manis nolīgtajiem detektīviem ar viņu par to runāja.
– Viņa sarunājās ar svešinieku? – Edi jaunkundze attrauca.
Alekss vēlreiz iesmējās.
– Tu nemaz neesi mainījusies. Vari būt droša, ka šī tikšanās tika veikli noorganizēta. Viņi satikās NASCAR sacīkstēs.
– Kur?
– Tici man, tev tas nepatiktu. Edi, es gribu zināt, vai tu būtu ar mieru dzīvot Bokaratonā. Tur tu atrastos trīs māju attālumā no Klēras meitas un viņu pieskatītu, vienlaikus strādājot manā labā.
Ja runa būtu par jebkuru citu cilvēku, Edi pret šo piedāvājumu būtu izturējusies piesardzīgi, tomēr Alekss bija sens un uzticams draugs.
– Labprāt, – viņa atbildēja. – Patiešām labprāt.
– Domāju, ka Floridas siltums nāktu par labu tavām kājām.
– Manām kājām visvairāk par labu nāktu nepārvākšanās uz Edilīnu, kur uz mani kā uz vecmeitu visi skatītos ar žēlumu.
– Tu un vecmeita? – Alekss iesaucās. – Manās acīs tu vienmēr būsi visskaistākā divdesmit trīs gadus vecā sieviete…
– Apklusti, citādi nosūdzēšu tevi Lizijai.
– Viņa tevi mīl tikpat stipri kā es, – Alekss attrauca. – Pasaki man savu adresi, un es tev nosūtīšu informāciju.
– Paldies, – Edi atbildēja. – Liels paldies.
– Nē, – Alekss teica. – Pateicību, kā vienmēr, esi pelnījusi tu. Ja nebūtu tevis…
– Zinu. Nodod visiem manus skūpstus, – Edi teica un nolika klausuli.
Pēc
