Edi, – bet varbūt to vari izdarīt tu. Džosija drīkst iet pie tevis, kad vien vēlas; ja tev vajadzīga kāda palīdzība, padod tik ziņu. – Gerijs paskatījās uz savu sievu un audžumeitām, kuras viņu gaidīja automašīnā. – Viņas ir tādas pašas kā es, un mēs saderam kopā, bet Džosija ir… citādāka.
Edi zināja, ko nozīmē būt citādam. Džoslina savās mājās jutās tikpat neiederīga, kā sava mūža laikā vairākkārt bija jutusies Edi.
Kopā ar Džoslinu pavadītie gadi bija laimīgākais laiks Edi dzīvē. Apmācīt jaunu prātu un iepazīstināt viņu ar pasauli bija brīnišķīgi. Kad Džoslinas ģimene devās uz “Disneja pasauli”, Edi meiteni paņēma līdzi uz Metropolitēna operu Ņujorkā. Viņas audžumāsas valkāja īsus šortus, lai izrādītu garās kājas, bet Džoslina deva priekšroku Edi pērļu kaklarotai un vilnas jaciņai.
Tā gada vasarā, kad Džoslinai apritēja sešpadsmit, viņa kopā ar Edi jaunkundzi apceļoja Londonu, Parīzi un Romu. Ceļojums Edi bija grūts, jo slimās kājas un vecums laupīja enerģiju. Bet Džoslina šo laiku pavadīja, klejojot pa pilsētām un uzņemot fotogrāfijas. Vakaros viņas dalījās iespaidos.
Londonā Edi iepazīstināja Džoslinu ar vietu, kurā satika Deividu – vīrieti, kuru viņa bija iemīlējusi un zaudējusi. Deivida uzvārdu Edi jaunkundze nepieminēja.
– Manā dzīvē ir bijis tikai viens vīrietis, un tas bija viņš, – Edi teica, skatoties uz lielo balta marmora celtni, kurā viņi reiz satikušies.
Džoslina šo stāstu bija uzklausījusi vairākas reizes, tomēr viņai tas nekad neapnika. “Vienīgā mīlestība”. “Mūžīgā mīlestība”. “Nebeidzamā mīlestība”. Šos apzīmējumus viņa dzirdēja neskaitāmas reizes.
– Ceri uz to, – Edi jaunkundze pamācīja. – Gaidi brīdi, kad tavā dzīvē ienāks tāda mīlestība.
Un Džoslina viņai ikreiz piekrita. Vienīgā, īstā mīlestība. Papildus kopīgi pavadītajam laikam Džoslina nereti palīdzēja Edi jaunkundzei labdarības pasākumos. Džosija izpētīja labdarības objektus un reizēm pat devās tos aplūkot. Trīs reizes viņa atklāja krāpšanu un, pateicoties tam, izveidoja draudzīgas attiecības ar vairākiem vietējā policijas iecirkņa darbiniekiem.
Edi jaunkundze meitenei tā arī neatklāja faktu, ka visa labdarībai ziedotā nauda nepieder viņai. Viņi rūpīgi slēpa to, ka visus līdzekļus nodrošina Aleksandrs Makdauels no Edilīnas pilsētas Virdžīnijas pavalstī. Visu draudzības gadu gaitā viņa un pilsētas vārds ne reizi netika pieminēts.
Kad Džoslina sāka apmeklēt nelielu augstskolu netālu no dzīvesvietas, Edi jutās pazudusi. Sākumā Džoslina bija tik ļoti aizņemta ar nedēļas nogalēs darāmo darbu un mācībām, ka neatrada pat laiku piezvanīt Edi jaunkundzei. Viņas bieži apmainījās ar elektroniskā pasta vēstulēm un īsziņām – Edi jaunkundze dievināja modernās tehnoloģijas. Tomēr tās nebija agrākās attiecības.
Pēc pusgada, ko Džoslina pavadīja augstskolā, Edi jaunkundze sāka maksāt par mācībām, lai Džoslinai nebūtu jāpavada viss laiks skolā. Tas tika darīts bez viņas tēva un audžumāsu ziņas. Edi šķita, ka tēvam nebūtu iebildumu, tomēr viņa nevēlējās riskēt. Jo sevišķi Edi nevēlējās pieļaut, ka arī audžumāsas sāk interesēties par viņas naudu. Ļaudis bieži runāja par meiteņu skaistumu, tomēr Edi viņas nešķita pievilcīgas. Viņas vairākas reizes bija ieradušās Edi mājā brīdī, kad Džoslinas tur nebija, un izpētījušas visu tā, it kā censtos noskaidrot mājas vērtību. Edi necieta meitenes tikpat stipri, cik stipri mīlēja Džoslinu.
Džoslina absolvēja augstskolu, ieguva grādu angļu literatūrā un atrada pasniedzēja palīga pusslodzes darbu tajā pašā iestādē. Pateicoties Edi draugam, viņa sāka palīdzēt rakstniekiem izpētīt biogrāfiskus faktus, kurus tie vēlējās aprakstīt. Džosijai lieliski padevās abi darbi un sevišķi patika pavadīt laiku bibliotēkās, rokoties pa seniem dokumentiem.
Sapratusi, ka sāpes krūtīs rada kaut kas cits, nevis vecums, Edi jaunkundze sāka domāt par Džoslinas nākotni. Ja Edi novēlētu visu savus īpašumus Džoslinai, kā bija plānojusi, audžumāsas pavisam noteikti darītu visu iespējamo, lai atņemtu viņai mantojumu.
Edi vēlējās atstāt Džoslinai daudz vairāk par laicīgu īpašumu. Viņa vēlējās nodrošināt Džoslinas nākotni. Nē, patiesībā viņa gribēja nodrošināt Džoslinai ģimeni. Meitene lielāko dzīves daļu bija pavadījusi kopā ar gados veciem cilvēkiem – sākumā tie bija viņas vecvecāki, pēc tam Edi. Paturot prātā visu, kas par meiteni zināms, Edi bija veltījusi daudz laika un darba, lai izdomātu, kā nodrošināt Džoslinai visu nepieciešamo.
Tagad Edi aizvēra grāmatu un lēnām iegāja virtuvē. Kādas šausmas medmāsiņa atstājusi vakariņām? Droši vien kaut ko, kam nosaukumā iekļauts vārds “tako”. Izdzirdējusi piegādes automašīnu, kas apstājās pie mājas, lai savāktu Helēnai paredzēto paciņu, Edi pasmaidīja.
Edi atvēra ledusskapi un domāja par brīdi, kad Džoslina uzzinās par… nu, ne gluži meliem, bet diezgan daudzu faktu noklusēšanu. Tā kā Džoslinai patika izprašņāt Edi par viņas ilgo dzīvi, izlaist gadus un noklusēt patiesību nebija viegli, bet viņai tas izdevās. “Labi, ka patiesības atklāšanas brīdi es nepiedzīvošu.”
Izņēmusi no ledusskapja lielo salātu bļodu, Edi nolika to uz galda. Džoslina būs neapmierināta, kad uzzinās dažas lietas, bet Edi ticēja, ka viņa meklēs un atradīs atbildes uz visiem jautājumiem.
Vecā sieviete pasmaidīja, domājot par to, kā no viņas izstrādātā Džoslinas dzīves plāna bija izslēgtas nedabiski garās un kārnās audžumāsas, kas staigāja apkārt gandrīz kailas. Fakts, ka šīs meitenes kļuvušas “slavenas” – tas bija apzīmējums, ko Edi jaunkundze nicināja, – par mūsdienu pasauli pateica gana daudz.
Džoslina domāja, ka Edi to neapzinās, bet jauniete bija upurējusi daudz, lai varētu aprūpēt vecu sievieti, un Edi vēlējās viņai atmaksāt ar to pašu. Edi gribēja pavēstīt Džoslinai patiesību. Tomēr viņa negrasījās visu vienkārši izstāstīt; viņa vēlējās, lai Džoslina meklē un aizrokas līdz patiesībai, un tas meitenei padevās ļoti labi.
– Un, lūdzu, piedod man, – Edi nočukstēja. Uz piedošanu par to, ka ilgu laiku glabāti tik daudzi noslēpumi, viņa cerēja visvairāk. – Es devu solījumu, zvērestu, – viņa čukstēja, – un es no tā neatkāpos.
Domās Edi sāka sacerēt vēstuli, ko pievienot testamentam.
Pirmā nodaļa
Džoslina uzmeta pēdējo skatienu savam atspulgam viesnīcas spogulī. “Tas brīdis ir pienācis,” viņa nodomāja. Gribējās uzvilkt naktskreklu un ierāpties atpakaļ gultā. “Interesanti, ko dienas laikā rāda HBO? Vai šajā viesnīcā retranslē HBO? Varbūt vajadzētu sameklēt tādu viesnīcu, kur to rāda.”
Dziļi ievilkusi elpu, Džoslina atskatījās uz sevi spogulī un iztaisnoja plecus. Ko teiktu Edi jaunkundze, ja redzētu viņu tik sašļukušu? Domājot par Edi jaunkundzi, acīs sariesās asaras, bet Džoslina tās atvairīja. Kopš bērēm bija pagājuši četri mēneši, bet viņa joprojām ilgojās pēc savas draudzenes tik stipri, ka reizēm nesaprata, kā dzīvot tālāk. Katru dienu Džoslina alka piezvanīt Edi jaunkundzei
