atslēgas, pacēla lielo melno čemodānu un pievilka to pie durvīm. Nakti viņa gulēs savās mājās. Šo namu Džoslina nekad iepriekš nebija redzējusi un nebija par to arī dzirdējusi līdz brīdim, kad advokāts paziņoja, ka viņa to ir mantojusi. Un tagad tās bija viņas mājas.
Pirms vairākām dienām viņa sēdēja advokāta birojā Bokaratonā, ģērbusies visa melnā un aplikusi Edi jaunkundzes dāvāto pērļu kaklarotu. Ja Edi nomirtu pirmajā jūnijā, būtu jāgaida vienpadsmit mēneši, bet viņa aizgāja miegā gada pašā sākumā. Džoslinai pirms testamenta uzklausīšanas bija laiks sērām.
Blakus viņai sēdēja tēvs, līdzās viņam – tēva sieva, tālāk – audžumāsas Belinda un Ešlija. Tagad visi viņas dēvēja par Bellu un Ešu. Pateicoties mātes neatlaidīgajiem centieniem, viņas bija kļuvušas par modelēm, un masu medijiem iepatikās doma par divām vienādām meitenēm. Pēdējo desmit gadu laikā viņas pabija uz visu populārāko žurnālu vākiem, apceļoja pasauli un demonstrēja visu modes dizaineru tērpus. Kad Bella un Eša pastaigājās pa lielveikalu, viņām sekoja pusaugu meiteņu svīta ar sajūsmā pavērtām mutēm. Visu vecumu vīrieši noraudzījās viņās ar iekāres pilniem skatieniem.
Tomēr audžumāsas, pēc Džoslinas domām, kopš bērnības nebija mainījušās – pat par spīti slavai. Tolaik dvīnēm patika melot mātei, ka Džosija viņām dara pāri. Luīza tad nikni raudzījās uz savu audžumeitu un teica:
– Kad pārradīsies tēvs, tu dabūsi trūkties!
Tomēr Gerijs Mintons allaž tikai papurināja galvu un darīja visu iespējamo, lai neiejauktos šajos strīdos. Viņa mērķis dzīvē bija izpriecāties, nevis disciplinēt trīs bērnus. Viņš noslēpās garāžā, kas kalpoja par darbnīcu, un uz turieni viņam sekoja sieva un garās audžumeitas. Džoslina tādos gadījumos devās pie Edi jaunkundzes.
– Ko vecā ragana tev novēlējusi? – Bella jautāja un pastiepa garo kaklu, lai varētu saskatīt Džoslinu krēslu rindas galā.
Džosijai dvīņu atšķiršana nesagādāja grūtības. Bella no abām bija gudrākā, galvenā, savukārt Eša bija klusāka un darīja visu, ko māsa lika. Tā kā tas nereti nozīmēja, ka Eša pateiks kaut ko riebīgu, lai izpelnītos no māsas atzinīgus smieklus, viņa bieži vien bija tā, no kuras labāk turēties pa gabalu.
– Savu mīlestību, – Džoslina atbildēja, neskatoties uz audžumāsu. Bella dzīvoja kopā ar trešo vīru, un viņas māte bija paudusi aizdomas, ka laulība ir uz sabrukšanas robežas.
– Nabadzīte, – viņa gaudās, – vīrieši gluži vienkārši nesaprot manu mīļo bērniņu.
– Viņi nesaprot Bellas pārliecību, ka ir normāli ielaisties sakaros ar mīļākajiem, – Džosija nomurmināja.
– Ko tu teici? – Luīza asi atcirta, un šķita, ka viņa grasās teikt: “Kad pārradīsies tēvs, tu dabūsi trūkties!”
Šī sieviete acīmredzot nesaprata, ka viņas “bērniņiem” ir jau gandrīz trīsdesmit un viņu īsais slavas mirklis jau tuvojas beigām. Pirms nedēļas Džosija lasīja par divām astoņpadsmit gadus vecām meitenēm, kuras nodēvētas par “jauno Bellu un Ešu”.
Džoslina nenoniecināja audžumāsu slavu vai naudu, ko viņas notērējušas. Viņas acīs audžumāsas bija tikpat nejaukas kā vienmēr, turklāt abas apskauda tos, kuri apgrozās iknedēļas tenku lapelēs, un nicināja visus pārējos. Bērnībā meitenes stipri dusmojās uz Džoslinu, jo viņa pavadīja daudz laika “vecās, turīgās raganas mājā”. Viņas šķita svēti pārliecinātas, ka Edi jaunkundze ik nedēļu piešķir Džoslinai kaudzi naudas.
– Ja jau viņa tev neko nedod, kāpēc tu uz turieni ej?
– Tāpēc, ka man viņa patīk! – Džosija atkārtoja atkal un atkal. – Nē. Es mīlu viņu.
– Āāā! – meitenes parasti atbildēja tonī, kam bija jāapliecina, ka viņas to visu jau zina.
Tādos brīžos Džosija gluži vienkārši aizcirta savas istabas durvis vai, vēl labāk, devās pie Edi jaunkundzes.
Bet tagad Edi jaunkundze bija aizgājusi pavisam, un Džoslinai jāpiedalās testamenta nolasīšanā. Advokāts, par Edi jaunkundzi vēl vecāks vīrietis, ienāca pa sānu durvīm un šķita satraukts, kad ieraudzīja, ka telpā sēž pieci cilvēki.
– Man teica, ka ieradīsies tikai Džoslinas jaunkundze, – viņš ierunājās, uzmetis skatienu Džoslinai un viņas tēvam, it kā pieprasot paskaidrojumu.
– Es, ē… – Gerijs Mintons samulsa.
Vecums Gerijam nekaitēja, viņš joprojām bija izskatīgs vīrietis. Tumšie mati ar tikko manāmu sirmumu deniņos un tumšās uzacis ļāva viņam izskatīties jaunākam, nekā viņš bija patiesībā.
– Mēs cits par citu rūpējamies, – apgalvoja viņam blakus sēdošā sieva.
Šķita, ka gadi, kas nav manāmi Gerija vaibstos, atspoguļojas sievas sejā. Saule, cigaretes un vējš bija savecinājuši Luīzas ādu, un viņa izskatījās kā izžuvusi mūmija.
– Jums taču nav iebildumu pret mūsu atrašanos šeit? – Bella iemurrājās.
Dvīnes bija ģērbušās pavisam īsos svārkos un izstiepušas savas slavenās garās kājas gandrīz līdz advokāta galdam. Krekliņi atklāja skatienam gandrīz visu.
Džonsona kungs pāri brillēm paraudzījās uz viņām un sarauca pieri. Šķita, ka viņš tūdaļ ierosinās meitenēm uzvilkt vairāk drēbju. Viņš no jauna pievērsās Džoslinai, aplūkoja viņas vienkāršo melno kostīmu, balto blūzi un pērļu kaklarotu un pasmaidīja.
– Jūs varat palikt, ja Džoslinas jaunkundze neiebilst.
– Ak, ak, – Eša iesaucās, – Džoslinas jaunkundze. Izglītotā Džoslinas jaunkundze. Vai palasīsi mums priekšā?
– Kādam to droši vien nāksies darīt, – Džoslina atbildēja, nenolaižot skatienu no advokāta. – Viņi drīkst palikt. Tāpat viņi agri vai vēlu visu uzzinātu.
– Labi. – Džonsona kungs pievērsās dokumentiem. – Būtībā Edilīna Hārkorta ir atstājusi jums, Džoslinai Mintonei, visu.
– Cik daudz tas ir? – Bella steidzīgi pajautāja.
Džonsona kungs palūkojās uz viņu.
– Mans pienākums nav jums to atklāt. Džoslinas jaunkundze var stāstīt jums visu, ko uzskata par nepieciešamu, bet es neteikšu neko. Labi, ja atļausiet, man ir daudz darāmā. – Viņš paņēma brūnu papīra mapi, ap kuru bija apsieta aukla, un pasniedza to Džoslinai pāri galdam. – Visa svarīgā informācija ir šeit, un es iesaku pārlūkot dokumentus nesteidzīgi.
Advokāts nekustīgi stāvēja, tāpēc kājās piecēlās arī Džosija.
– Paldies, – viņa teica un paņēma mapi. – Es pārlasīšu vēlāk.
– Iesaku to darīt vienatnē. Prom
