meitenei, kam mugurā bija brīnišķīgs viduslaiku tērps. Virs izšūtās zāles bija izkaisīti ziedi, un abos kokos, kas liecās meitenei pāri, karājās granātāboli. Nelieli zvēri – truši, vāveres un āpši – vēroja viņu, paslēpušies mežā, un nemanīja medniekus lavāmies tuvāk līdz ar suņiem un šķēpiem. Es katru dienu pavadīju stundu, pētīdama šo gobelēnu, un vēl joprojām atradu tajā jaunus sīkumus – putnēnu ligzdu, skumīgu mednieku, bizbizmārīti uz lapas. Kā jau parasti, es ļāvu domām aizklīst… pie Šarla, vienmēr pie Šarla.
Es atcerējos vakaru Fontenblo, kad aizzagos prom no balles zāles un tikos ar Šarlu mēnesnīcas pielietajā dārzā. Viņš satvēra mani no mugurpuses un aizrāva zem koka, nosvieda mani siltajā zālē un pacēla manu tērpu, pirms es vispār paguvu ievilkt elpu.
– Pagājis ilgs laiks… – viņš iečukstēja man ausī.
– Jau četras stundas, – es smejot atbildēju.
Es spēji atgriezos tagadnē, jo atskanēja mans vārds – tas ir, vārds, ko man deva pēc ieskaitīšanas noviču vidū nedēļu kopš ierašanās klosterī. Māsa Šaritē jeb Labdarība. Ļoti neuzkrītoši.
– Māsa Šaritē izbolīja acis, kad vakar lasījām Svētā Laurencija mocekļa stāstu pusdienās, – kāds bikli vēstīja. Runāja māsa Irēna, kas centās iegūt labvēlību, nemitīgi nosūdzot pārējās novices. Parasti es tikai uzmestu viņai caururbjošu skatienu un satriektu pārējās mūķenes, paziņojot: “Man gluži vienkārši nešķiet ticams, ka cilvēks, kuru cepina dzīvu, ieteiktu mocītājiem pagriezt viņu otrādi, lai apbrūninātu abus sānus.”
Šoreiz es tikai paraustīju plecus un teicu: – Mea culpa.
– Un viņa runāja Dižā Klusuma laikā, – māsa Irēna turpināja.
– Ko viņa sacīja, meita? – abate jautāja.
– Es nevaru kaut ko tādu atkārtot, – Irēna atzinās.
– Runā! – Emanuēla pavēlēja. – Kā citādi lai nosakām, cik smags bija viņas pārkāpums.
– Ak, māsa, es nespēju. Tik baisi vārdi! Tādi zaimi! – Māsa Irēna piespieda abas plaukstas pie savām plakanajām krūtīm.
– Es teicu “sacré cochon”, jo uzmetu uz kājas īkšķa savu drēbju lādi. Man ļoti žēl, vārdi izspruka nedomājot. Mea maxima culpa.
– Mēs zinām, ka tev ir grūti pielāgoties mūsu dzīvei abatijā, meita, – abate sacīja. – Tomēr šis ir smags pārkāpums. Vai nav teikts, ka “nāve un dzīvība stāv mēles varā”? Salamana pamācības, astoņpadsmitā nodaļa, divdesmit pirmā rinda. Svētais Benedikts to ļoti skaidri uzsver. Savas regulas sestajā nodaļā viņš vēstī: “Mēs kategoriski nosodām jebkuru vulgaritāti, tenkošanu un runas, kas varētu izraisīt smieklus, un mēs neatļaujam mācekļiem iesaistīties šādās sarunās.”
– Jā, māte abate, es zinu. Ļoti nožēloju.
– Māsa Emanuēla, jūsu ziņā ir sodīt mūsu postulanti. Vai drīkstu ieteikt ilgas stundas, kas pavadāmas lūgšanās un pārdomās?
– Viņai noderētu labs pēriens, – Emanuēla noteica.
– Varbūt vēl viena nakts lūdzējas pozā pie krusta? – ierosināja māsa Terēze.
Man dūša saskrēja neglīto koka tupeļu papēžos. Tikai ne to! Es labprātāk nomizotu kaut tūkstoti kartupeļu vai paciestu pērienu. Tas vismaz ātri beigtos.
– Māte abate, vai drīkstu paust kādu savu vajadzību? – Serafīna iejautājās.
– Runā, meita!
– Šī ir pirmā diena, kad zeme pietiekami sasilusi, lai to uzraktu. Pavasarī man dārzā ir daudz darba. Nepieciešams kaplēt dobes, apvērst komposta kaudzi, atbrīvot bites, iesēt pirmās sēklas. Tas ir smags, netīrs darbs, kas lauž muguru, kaitē ceļgaliem un plaukstām. Es vairs neesmu tik jauna kā senāk. Vai drīkstu palūgt kādas jaunās novices palīdzību? Tomēr viņai jābūt spēcīgai un radušai pie darba.
– Protams, – abate piekrita un vērsās pie māsas Emanuēlas. – Ko tu ieteiktu?
Noviču uzraudzes tumšajās acīs iespīdējās ļauns prieks. – Kāpēc gan ne mūsu jaunāko novici, māte abate? Tas būtu lielisks sods par Diženā Klusuma laušanu un Tā Kunga vārda zaimošanu – strādāt ar netīru zemi Viņa godības labā!
Viņa palūkojās uz mani un apslāpēja smaidu, redzot nepatiku manā sejā.
– Lieliski, – abate noteica. – Māsa Šaritē, tu strādāsi dārzā kopā ar māsu Serafīnu, līdz viņai vairs nebūs nepieciešama tava palīdzība.
Es aizvēru acis, klusi ciešot, pirms palūkojos uz savām baltajām, mīkstajām plaukstām. Mans tēvs bija Kastelmoronas marķīzs un Kaznēvas barons. Līdz šim es pietuvojos dārza darbiem tikai tad, kad palīdzēju mātei noplūkt rozes mūsu viesistabas izdaiļošanai. Man neizdevās apvaldīt dusmu un nepatikas pilno skatienu, ko uzmetu Serafīnai, bet viņa tikai pasmaidīja.
Tiklīdz lasījums beidzās, es sekoju Serafīnai ceļā gar abates istabām un pa mūra tuneli augstajā mūrī. Viņa atvēra smagās ozolkoka durvis ejas galā, un viņas seju apspīdēja saule. Es pamanīju, ka viņas ādu klāj smalks krunciņu tīkls, kas veido dziļākas grumbas acu un lūpu kaktiņos.
Par spīti saviem cienījamajiem gadiem, Serafīna kustējās veikli un veda mani uz mierpilnu dārzu, kur pret sienām balstījās īpaši audzēti, šobrīd vēl kaili koki. No zemes augšup stiepās kaut kas līdzīgs zariem, un tiem apkārt bija izveidotas garas dobes, pārklātas ar mitriem salmiem. Pie vienas sienas bija uzbūvēta neliela akmens būdiņa ar piemīlīgu salmu jumtu, kas gandrīz skāra zemi.
– Te ir daži kapļi un lāpstas. – Serafina smejot līdzjūtīgi uzlūkoja mani. – Nevajag tā skumt! Šī ir skaista diena. Domāju, ka tu labprātāk to pavadītu šeit, saules gaismā, nevis saņemtu pērienu no māsas Emanuēlas.
– Laikam gan. – Es atmetu galvu, baudot saules siltumu, dziļi ievilku elpu un jutu, kā daļa bēdu nastas noveļas no maniem pleciem.
Serafīna iegāja būdā un pēc brīža atgriezās, nesdama instrumentus. – Lūk, uzvelc šos cimdus, lai taupītu skaistās rokas. – Viņa pasvieda man divus ādas cimdus un salmu cepuri ar platām malām, ietītu plīvurā. Tādas mēdza nēsāt zemnieces. – Uzliec galvā šo. Saule var sabojāt sejas ādu.
Mulsi lūkodamās uz Serafīnu – nebiju radusi dzirdēt mūķenes runājam par skaistām rokām un sejas ādu –, es uzvilku cimdus un uzliku galvā cepuri, bet balto galvassegu nometu uz būdas palodzes.
– Es vispirms apraudzīšu bites. – Serafīna veda mani pie dienvidu puses sienas. Tajā bija izveidotas nišas, piepildītas ar salmiem. – Palīdzi man atbrīvot stropus. Tikai uzmanies, neiztraucē bites.
Viņa satvēra saujā salmus un vilka tos ārā, un es neveikli centos palīdzēt. Zem salmiem slēpās no savītām niedrēm
