Augstu virs plīvojošās veļas, kas izkarināta žāvēties, bija redzama šaura, dūmakaini zila debess strēle.
Kad Margarita iegāja nelielajā ieliņā, kas veda uz viņas tēva darbnīcu un veikalu, no ēnās ieslīgušām durvīm viņai pretī iznāca sieviete. Krēslā viņa šķietami mirdzēja kā svece. Sievietes tērps un apmetnis bija darināts no zelta auduma, un zem tā viņa valkāja plānu kreklu ar augstu, krokotu apkakli, kas ieskāva viņas seju kā nimbs. Viņa bija gara auguma, garāka nekā Margaritas tēvs un jebkura sieviete, ko Margarita savā mūžā redzējusi.
– Labrīt, Margarita, – svešiniece smaidot sveicināja meiteni. – Daudz laimes dzimšanas dienā!
Margarita izbrīnīta aplūkoja sievieti. Viņa bija pārliecināta, ka nekad nav to sastapusi. Šādu seju aizmirst būtu grūti. Sievietes āda bija gluda un balta kā krējums, un viņas mati bija gandrīz tikpat sarkani kā Margaritai. Viņa tos nēsāja izlaistus kā jauna meitene, bet mati bija tik skaisti savīti, sasprogoti un sapīti, ka šim darbam noteikti veltīta vismaz stunda. Pakausi rotāja neliela zelta krāsas satīna cepurīte, apdarināta ar dārgakmeņiem un apzeltītu lenti. Sievietes acu krāsa bija ļoti līdzīga matu tonim. Margarita nosprieda, ka tās ir lauvenes acis. Venēcijā lauvas bija visur – šie dzīvnieki lepni slējās virs pīlāriem, bija izgrebti bareljefos ap durvīm vai uzgleznoti uz baznīcu sienām. Lauvas ar alkainām, zeltainām acīm, tāpat kā šai sievietei, kas zināja Margaritas vārdu.
– Man ir dāvana, – sieviete sacīja un pieliecās meitenei tuvāk. Viņas spēcīgās smaržas nomāca mazās kūciņas aromātu. Viņa oda pēc tālām, tveicīgām zemēm. Margarita soli atkāpās, jo piepeši izbijās, bet sieviete tikai pasmaidīja un kaut ko aplika Margaritai ap kaklu. Viņa pamanīja uzzibsnījam zeltu un juta kaut ko svešu uz krūtīm. Palūkojusies lejup, meitene ieraudzīja zelta karuli virs savas kleitas raupjā, brūnā auduma.
– Bet… kas jūs esat? Kā zināt manu vārdu?
Sieviete pasmaidīja. – Es esmu tava krustmāte, Margarita. Vai māte tev neko par mani nestāstīja?
Margarita papurināja galvu. Sieviete smejot pieskārās viņas degunam. – Drīz mēs viena otru iepazīsim daudz tuvāk. Nodod mātei sveicienu un pasaki, lai viņa neaizmirst solījumu.
– Si, – Margarita piekrita, bet vārds viņas mutē vairāk izklausījās pēc “ši” zaudēto divu priekšzobu dēļ.
– Skrien nu mājās. Mēs tiksimies ļoti drīz, – sieviete noteica.
Margarita paklausīja un aizskrēja, degot nepacietībā parādīt mātei savu dāvanu. Viņa neapstādamās pameta skatienu pār plecu un ieraudzīja, ka pa durvīm iznāk milzīga auguma vīrietis tumšā tērpā. Viņš sniedza roku noslēpumainajai, zeltā ģērbtajai sievietei, un viņa uzlika plaukstu uz tās, pieņemot palīdzību ceļā pa nelīdzenajiem bruģakmeņiem. Ar otru roku viņa pacēla tērpa platos svārkus, un Margaritas skatienam uz mirkli atklājās neparasti augstās kurpes.
Sānielas galā atspīdēja gaisma, un vīrieša un sievietes stāvi brīdi izcēlās uz tās fona. Vīrietis bija tumšs un drukns, par galvas un plecu tiesu garāks nekā sieviete. Margaritai sāpīgi sažņaudzās sirds, un viņa nodomāja, ka tas noteikti ir milzis. Viņa paātrināja soļus. Nākamajā mirklī viņa paklupa un nokrita. Kūka izlidoja no rokām un sašķīda uz bruģakmeņiem. Margarita ieraudājās. Viņa pieliecās un pacēla kūkas gabalus, mēģinādama tos saspiest kopā, un lūdzoši pameta skatienu uz ielas galu, bet sievietes un milža tur vairs nebija. Palika vienīgi saules staru mirgoņa kanālā un augstās mūra sienas, ko izraibināja durvis, logu rāmji un slēģi. Margarita bija viena.
Viņa klupdama krizdama devās mājās, zaudējusi prieku par dzimšanas dienas kūku.
Margaritas tēvs darināja maskas, un ģimenes mājas pirmajā stāvā bija ierīkota viņa darbnīca, kas vienlaikus bija arī veikals. Slēģi bija atvērti un atklāja skatu uz mirdzošiem dārgumiem pārpilno alu. Maskas bija sakarinātas uz āķiem visapkārt logam un klāja visas sienas – vienkāršas, baltas maskas ar neizdibināmu acu spraugām un plīvuriem, Arlekīna maskas zelta un sarkanā krāsā, raudošas un smejošas maskas, maskas ar pāva spalvu apmali, maskas ar dārgakmeņiem, maskas zeltītu staru ietvarā kā uzlecošas saules, baltas maskas ar ļaunu vēstošu knābi, līdzīgas svētajam ibisam; tādas nēsātas sērgas laikā.
Tēvs sēdēja uz koka soliņa, vienā rokā turēdams papjēmašē masku, bet otrā satvēris otu ar smalkiem sariņiem. Viņš zīmēja sarežģīti izlocītas zelta spirāles un vītnes, rīkodamies droši un prasmīgi. Kad Margarita klibodama ienāca istabā, viņš pagriezās, nolika masku līdz ar otu un iepleta rokas, lai varētu meitu apskaut. – Kas noticis, chiacchere? Kāpēc tu raudi?
– Es nometu kūku, – viņa šņukstēdama atbildēja, kad tēvs apsēdināja viņu uz ceļiem. – Es uzmanījos, tiešām uzmanījos, bet paklupu…
– Nekas, nekas. Tā dažreiz notiek. Rau, kūka sadalījusies trijos gabalos. Viens būs tavam tētim, otrs mammai, bet trešais tev pašai. Mēs tik un tā sagrieztu kūku šādi. Tu tikai atstāji dažas drupačas nabaga izsalkušajām pelēm un putniem.
Margaritas tēvs bija izskatīgs vīrietis ar tumšām, biezām uzacīm, lielu augstmaņa degunu un glītu, tumšu bārdu. Kad viņš smējās, baltie zobi zibsnīja uz brūnās ādas fona. Margarita dievināja brīžus, kad tēvs viņu pacēla augstu gaisā un pārmeta pār plecu. Kamēr meitene locījās un sajūsmināta spiedza, viņš griezās apkārt un tēloja izbrīnu, jautādams: – Kur pazudusi Margarita? Vai kāds redzējis manu chiacchere? Viņa vēl nupat bija šeit!
– Es esmu šeit, tēt! – Margarita spalgi sauca, ar kājām dauzīdama viņam pa krūtīm un sizdama ar dūrēm viņam pa muguru.
– Dzirdu moskītu dūcam man ausī, bet chiacchere nekur nav! – Tēvs dēvēja viņu par chiacchere, jo teica, ka viņa nepārtraukti čalojot kā žagata. Viņš bija izdomājis daudzus jocīgus vārdus savai meitai: fiorellina jeb mazais ziediņš, abelia jeb sausserdis un topolina – mazā, jaukā pelīte. Margaritas māte sauca viņu tikai par piccolina jeb maziņo vai arī mia cara Margherita, savu dārgo margrietiņu.
Tēvs pacēla no sola lupatu, ko izmantoja zīmējot, un sameklēja tīru stūri, ar kuru noslaucīja Margaritas asaras. Ieraudzījis zelta karuli meitai ap kaklu, viņš sastinga. – Kur tu to dabūji?
Margarita pieskārās rotaslietai. – Ak, es aizmirsu! Man to iedeva kāda dāma. Dzimšanas dienā.
Tēvs nolika meiteni uz grīdas un pagrieza tā, lai varētu aplūkot karuli. – Paskalīna! – viņš iesaucās.
Margarita nobijās. Tēvs ļoti reti sauca viņas māti īstajā vārdā, parasti izmantodams tādus mīļvārdiņus kā bellissima, cara mia un pascadozzia.
Paskalīna ieskrēja istabā, slaucīdama rokas priekšautā. – Kas noticis?
Margarita vienmēr bija uzskatījusi savu māti par skaistāko sievieti pasaulē. Viņas mati laistījās kā nupat pulēta bronza, acis bija tumši zilas, āda gaiša un klāta ar nelieliem vasarraibumiem, bet augums mīksts, apaļīgs un omulīgs. Paskalīna vienmēr dziedāja – izrullējot mīklu, slaukot grīdu, mazgājot netīrās drēbes un vakarā, apsedzot Margaritu gultā.
