viņa izskatījās?
– Ko viņa sacīja?
Margarita pārmaiņus ielūkojās tēva bargajā sejā un mātes izmisuma pilnajās acīs. Viņa nezināja, kuram atbildēt pirmajam. – Skaista dāma, – viņa stomīdamās iesāka. – Ģērbusies visa zeltā kā valdniece. Viņa teica, ka esot mana krustmāte. Lika, lai nododu tev sveicienu, māt, un atgādinu par doto solījumu.
Mātes lūpas nobālēja, un viņa iestenējās. – Alesandro, nē! Kā mums rīkoties?
Alesandro apskāva savu sievu un meitu, pievilkdams abas tuvāk. – Nezinu. Varbūt, ja mēs sirsnīgi lūgtu…
– Tas nelīdzēs. Viņa ir nežēlīga. Nē, mums jādodas prom. Jābēg.
– Uz kurieni? – Alesandro jautāja. – Es darinu maskas, Paskalīna. Neko citu es neprotu. Kur citur pasaulē es varētu nopelnīt iztiku? Boloņā un Dženovā nav karnevālu. Varbūt tur nav pat commedia dell’arte. Es būtu cilvēks bez amata. Mēs nomirtu badā mēneša laikā.
– Bet mēs nevaram palikt šeit. Ja viņa tevi apsūdzēs… Tu nevarēsi darināt maskas, ja tev nebūs roku, Alesandro.
Margarita visu sarunas laiku raudāja un lūdzās, lai vecāki paskaidro, kas notiek. – Kas viņa ir? Par ko jūs runājat? – Pēc mātes pēdējiem vārdiem viņa izbijusies klusi iekliedzās: – Tēt!
Alesandro atcerējās meitu un pievilka viņu ciešāk klāt. – Nebaidies, topolina, un neraudi. Viss ir labi.
– Tavas rokas, tēt. Kāpēc mamma tā teica?
– Tāpat vien. Neuztraucies.
– Kas viņa bija, tēt? Kas bija tā dāma? Kāpēc mamma raud?
– Viņa ir ragana. Un netikle!
– Alesandro!
Tēva vārdi Margaritu tā pārsteidza, ka viņas raudas pierima.
– Tā ir patiesība. Kā citādi man vajadzētu viņu saukt? – Tēvs dziļi ievilka elpu. – Es ar viņu aprunāšos. Viņai pieder viss, mums nav nekā, tikai mūsu mazais dārgums. Vai tiešām viņa varētu būt tik nežēlīga?
– Jā, – Paskalīna atbildēja, ne mirkli nešauboties.
– Labi. – Alesandro piecēlās. – Mūsu meitenei ir dzimšanas diena. Apēdīsim šo gardo kūku un pasniegsim Margaritai dāvanas.
Viņš satvēra meitas roku un veda viņu augšā pa kāpnēm uz garu, šauru istabu, kurai katrā galā bija logs. No viena pavērās skats uz ielu, no otra varēja redzēt nelielo kanālu. Istaba bija iekārtota vienkārši, jo Margaritas vecāki bija nabadzīgi, bet māte izšuva vairākus spilvenus, lai uz cietā sola sēdēt būtu patīkamāk, un virs galda bija piestiprināts nobružāts paklājs. Tā sarkanās bārkstis bija izbalojušas sārtas. Pie vienas sienas karājās brīnišķīgs gobelēns, kurā attēloti kuģi ostā. Uz viena no šiem kuģiem vairāki cilvēki, ģērbušies ļoti skaistos zilos, tumši sarkanos un oranžos tērpos, mielojās ar augļiem un putna cepeti, un uz galda bija noliktas savādas vīna krūkas. Citā kuģī strādnieki iekrāva mucas un kastes, bet vēl cits izgāja jūrā, atritinātajām burām vējā piepūšoties. Margaritai vienmēr bija paticis šis gobelēns, un viņa mēdza iztēloties, ka reiz dosies uz tāltālām zemēm, kur redzēs kaut ko neparastu un metīsies lieliskos piedzīvojumos.
Bagātie klienti parasti sēdēja šajā istabā un dzēra vīnu, kamēr Alesandro viņiem rādīja audumus, spalvas un dārgakmeņus, kā arī jau pagatavotās maskas. Pircēji aprakstīja savu sapņu masku, un Alesandro to uzzīmēja ar ogli. Maska atdzīvojās uz pergamenta – skaista vai groteska.
Tēvs bieži teica, ka cilvēki atklāj savu īsto būtību tikai tad, kad maskējas.
Margaritai nebija ļauts spēlēties šajā istabā, jo nekad nevarēja zināt, kad ienāks kāds pircējs, un istabai vienmēr jābūt tīrai, kārtīgai un cienījamai. Ģimene to izmantoja tikai īpašos gadījumos, tāpēc Margarita iepleta acis, redzot, ka māte uzklājusi uz galda nevainojami baltu audumu un salikusi uz tā labākās alvas bļodas un krūzes. Apaļīgā zilā krūkā gozējās neliels margrietiņu pušķis, un māla traukā bija ielikti trīs saldie apelsīni, bet uz koka dēlīša – rupjmaizes klaips, kam blakus novietota bļoda ar mīkstu, baltu sieru, kas peldēja zeltainā eļļā un timiāna zariņos. Lielā māla traukā kūpēja zupa no zivīm, gliemežiem un fenheļa, apbārstīta ar svaigām pētersīļu lapiņām.
– Nāc, ēd, topolina. – Alesandro pacēla Margaritu un nosēdināja viņu uz vienīgā krēsla – smaga troņa ar muguras atzveltni un roku balstiem, kas darināts no tumša, izgrebta koka un nosegts ar spilveniem. Ja tas notiktu pirms trim stundām, Margaritu pārņemtu sajūsma. Viņa jau sen uzskatīja, ka šis krēsls pieder kādai pasaku princesei, un priecājās par lauvu ķetnām kāju vietā, kā arī grifu sejām uz roku balstiem. Tagad viņa tikai jutās nelaimīga un nobijusies. Viņa nesaprata, kāpēc vecāki tā satraucas.
Kamēr tēvs un māte sagatavoja ēdienu, Margarita satvēra pirkstos savu jauno zelta karuli un beidzot to nopētīja. Smalkais pētersīļa zariņš karājās trauslā zelta ķēdītē. Tas bija veidots tik mākslinieciski, ka izskatījās pēc īstas, dārzā noplūktas pētersīļa lapiņas, ko kāds iemērcis zeltā. Margaritai šķita, ka šis karulis ir viens no skaistākajiem priekšmetiem, ko viņa savā mūžā redzējusi.
Māte pacēla skatienu un pamanīja, ar ko meita nodarbojas. – Ņem to nost! – Viņa nometa zupas kausu, kas skaļi nograbēja un apšļāca balto galdautu ar brūnām šķidruma pilītēm. Norāvusi kaklarotu Margaritai pār galvu, viņa izmeta to pa atvērto logu. Margarita dzirdēja klusu šļakstu, zeltlietai iekrītot kanālā.
– Mana kaklarota!
– Paskalīna, tas bija muļķīgi. Ko darīsim, ja viņa pieprasīs dāvanu atdot?
– Es neļaušu savai Margaritai nēsāt kaut ko tādu, kas nācis no tās sievietes rokām.
– Paskalīna, rota izskatījās dārga…
– Mani tas neinteresē!
– Mana kaklarota! Tu izmeti to pa logu.
– Piedod, mia cara. Sagādāšu tev citu kaklarotu, daudz skaistāku. Apsolu. Tu taču negribēji to šausmīgo mantiņu, vai ne?
– Tā nebija šausmīga. Man tā patika. Gribu savu kaklarotu! – Margarita sāka raudāt un atgrūda māti, kad tā nometās uz ceļiem viņai blakus. Arī Paskalīna sāka raudāt, un mātes skaļie šņuksti Margaritu tā nobiedēja, ka viņa apklusa. Bikli pastiepusi roku, viņa noglāstīja mātes vaigu, un Paskalīna spēji apskāva meitu, liedama asaras tai matos. Abas brīdi cieši turēja viena otru, pirms Paskalīna noslaucīja seju ar priekšauta stūri un piecēlās. – Piedod, manu margrietiņ, bet tu nevari gribēt neko tādu, ko tev iedevusi tā sieviete. Tavam tēvam ir taisnība. Viņa ir burve, un viņas veltes nekad nav dotas no tīras sirds. Mēs ar tēvu nopirksim tev kaut ko skaistu, kad nākamreiz dosimies uz tirgu. Labi, ēd zupu, tā atdzisīs.
Paskalīna centās smaidīt, pasniedzot zupu, un Alesandro sagrieza
