viducim.
Margarita aplūkoja masku. Tā bija nokrāsota koši dzeltena un apzīmēta ar sīkiem vara krāsas aplīšiem, kas atgādināja mazus ziediņus. Uz visām pusēm stiepās baltas ziedlapas ar zelta krāsas stīgām. Ap acu izgriezumiem rotājās garas zelta skropstas, bet mute izliecās priekpilnā smaidā. – La sua bella, – viņa čukstēja, šļupstēdama jūtamāk nekā jebkad.
– Tu varēsi to nēsāt Debesbraukšanas svētkos pēc dažām nedēļām, topolina, – Alesandro solīja.
Reiz Margarita līksma dejotu, ieģērbusies jaunajā tērpā un uzlikusi masku, un sajūsmināta dziedātu. Tagad viņa tikai klusi sacīja: – Pateicos.
– Vai tev nepatīk dāvanas? – māte satraukta jautāja.
Margarita pamāja un savilka lūpas smaidā; arī tā bija maska, tāda pati kā papjēmašē darinājumi viņas tēva darbnīcā.
Burve
Nākamajā dienā Margarita atkal ieraudzīja burvi.
Sieviete ar lauvenes acīm ielūkojās aiz darbnīcas slēģiem un uzrunāja Margaritu, kamēr meitene sēdēja uz tēva sola, šķirodama krellītes un spalvas.
– Labrīt, Margarita.
Meitene neatbildēja, bet viņas plauksta noraustījās, un sudraba krellītes izbira pār koka virsmu.
– Tu noteikti esi gatava nākt pie manis.
Margarita papurināja galvu.
Burve sarauca pieri. – Ko tas nozīmē? Vai tava māte aizmirsusi solījumu?
– Es… es viņai neko neteicu, – Margarita sameloja un juta, ka pietvīkst.
– Nu, pasaki mātei, ka es viņas solījumu atceros un arī viņa to nedrīkst aizmirst. Es ticu, ka viņa to pildīs.
Margarita ielika īkšķi mutē un pamāja. Tiklīdz burve aizgāja, meitene skrēja pie vecākiem. Steidzoties augšā pa kāpnēm, viņa dzirdēja dusmu pilnās balsis.
– Viņa nemūžam nepiekritīs! – Paskalīna raudādama sacīja.
– Man jāmēģina. Viņas sirds taču nav no akmens.
– No ledus!
– Ir vērts censties. Kāpēc viņai vajadzīga maza meitene? Pēc septiņiem gadiem chiacchere būs gandrīz pieaugusi sieviete. Es uzmeklēšu tirgū vēstuļu rakstītāju. Viņš zinās labākos vārdus…
– Vēstule? Madonna, apžēlojies! Vēstule nemūžam nespēs aizkustināt viņas salto sirdi. Alesandro, lūdzu, mums jātiek prom!
– Viņa mūs atradīs, lai kur mēs dotos. – Alesandro balss skanēja asi un dusmīgi. – Vai esi aizmirsusi, ka viņa ir ragana? Mēs nevaram noslēpties no viņas skatiena.
– Bet mēs nevaram arī atdot viņai savu piccolina.
– Mammu, ko tas nozīmē? – Margarita ieskrēja virtuvē un cieši apskāva mātes kājas.
Mirkli valdīja spriedzes piesātināts klusums. Pēc tam Paskalīna pieliecās un apskāva meiteni. – Nebaidies, mana mīļā margrietiņa. Tētis visu vērsīs par labu, vai ne? Alesandro?
Tēvs veltīja Margaritai skatienu, kurā vīdēja skumjas un vēl kaut kas. Meiteni pārņēma šausmas, kad viņa saprata, ka tās ir bailes. Viņa neteica vecākiem, ka atkal redzējusi burvi, un iebāza īkšķi mutē, piekļaudamās mātei un ieķerdamās Paskalīnas svārku stērbelē.
Alesandro iztaisnojās un piecēlās. – Tūlīt iešu. – Viņš novilka ādas jaku un uzģērba izšuvumiem rotāto kamzoli, ko noņēma no āķa aiz durvīm. Uz brīdi apstājies, viņš noglāstīja Margaritas vara krāsas matus. – Neraizējies, topolina, viss būs labi. – Pēc tam viņš devās prom.
Pēc vakariņām Paskalīna apguldīja Margaritu, kura rokās turēja mazu, noskrandušu, gaiši zaļu audumu. Tas bija pēdējais gabals no Margaritas zīdaiņa sedziņas. Paskalīna izšuva pelēcīgi zaļo audumu ar baltām satīna zvaigznēm pirms Margaritas dzimšanas, bet palikusi bija tikai viena zvaigzne, ko ieskāva apspuruša auduma loks. Margarita to dēvēja par Bella Stella, un mātei tikai nesen izdevās viņu pārliecināt nenēsāt segu visur līdzi, lai tā nepazustu.
Ielikusi īkšķi mutē, Margarita saritinājās kā pelēns, bet māte dziedāja viņai šūpuļdziesmas, līdz meitenes ciešais tvēriens atslāba, viņa palaida vaļā mātes roku un ieslīga miegā.
Nākamā diena aizritēja gausi. Tēvs norūpējies lieliem soļiem mēroja istabu un nespēja strādāt. Māte sēdēja, klēpī turēdama šuvekli, un žņaudza plaukstas dūrēs, saspiežot smalko audumu. Neviens daudz nerunāja.
Pēcpusdienai ieilgstot, Alesandro piecēlās. – Viņai jau bijis pietiekami daudz laika izlasīt vēstuli. Es došos ar viņu aprunāties.
– Uzmanies, mīļais, – Paskalīna brīdināja. – Nezaudē savaldību, nesadusmo viņu. Lūdzies… lūdzies žēlastību.
Alesandro ieģērbās savā labākajā kamzolī un aizgāja. Paskalīna sēdēja, gluži kā iegrimusi citā pasaulē, līdz Margarita ierāpās viņai klēpī un apvija rokas ap kaklu. – Mamm, kāpēc…
Māte izrāvās no pārdomām un piecēlās, nolikdama Margaritu uz grīdas. – Mēs varētu izcept īpašu pīrāgu tavam tēvam. Tikai mēs abas. Viņš… drīz atgriezīsies. Mēs viņam pagatavosim kaut ko gardu.
Tomēr, nokāpušas pagrabā, viņas atklāja, ka žurkas mielojušās ar miltiem. Paskalīna apsēdās uz zemākā pakāpiena un nosēdināja Margaritu sev klēpī. Abas skatījās uz sabojāto maisu. – Tieši šodien, – Paskalīna nomurmināja. – Nu labi, mums nāksies tomēr iet uz tirgu…
– Lūdzu, nē. Neiesim.
Paskalīna pakošļāja apakšlūpu. Vasarraibumainajā, bālajā sejā jautās nogurums. – Man jāiet. Nevaru izcept maizi vai pīrāgu, pat ne izvārīt zupu, ja nav miltu. – Viņa piecēlās.
– Es negribu nekur iet. – Margarita pieķērās mātei pie kājām, un viņai acīs sariesās asaras. Paskalīna brīdi klusēja, it kā apsvērdama, vai ir vērts iet uz tirgu, ja ik uz soļa viņai pie kājām tversies raudoša meitene, un nopūtusies sacīja: – Labi, paliec šeit, mana margrietiņa. Es pati došos uz tirgu. Ilgi nekavēšos. Neatver nevienam durvis.
Margarita uzkāpa augšā uz savu istabu, lai parotaļātos ar lelli. Viņas istaba bija maza, zemiem griestiem. Tajā bija neliels logs, no kura pavērās labs skats pār šauro ielu uz dārzu tālākajā mūra galā. Dārzs bija skaistākais, ko Margarita savā mūžā redzējusi. Pavasarī tas pārvērtās par trauslu ziedu jūru. Vasarā dārzs bija zaļš un auglīgs. Rudenī koku lapas bija zeltītas, sarkanas un oranžas, tikpat košas kā Margaritas mati. Pat ziemā dārzs bija skaists; kailie zari stiepās gar vecajiem mūriem, un zaļi
