Margarita aizcirta slēģus un ielēca gultā. Viņas sirds strauji sitās pret ribām.
Nedaudz vēlāk kāds pieklauvēja pie durvīm. Viesis ilgi dauzījās un nerima. Margarita centās neklausīties, bet klauvējieni bija pārāk skaļi. Viņa iedomājās, ka to dzird kaimiņi un prāto, kas noticis. Viņa iztēlojās, ka tēvs iekļuvis nelaimē vai māte trāpījusies ceļā kādam negadījumam tirgū. Drīz spriedze vairs nebija izturama. Meitene piecēlās un aizlavījās lejup pa kāpnēm līdz veikalam, kur pustumsā smaidīja un mirkšķināja maskas, un nedaudz pavēra durvis.
Aiz tām stāvēja milzīgs vīrs, ģērbies melnā, un viņa seja bija apaļa kā mēness.
– Kas noticis? Ko jūs gribat?
– La Strega Bella vēlas tevi redzēt. – Vīrs atgrūda durvis vaļā, kaut gan Margarita ar visu savu svaru gūlās tām virsū.
Veikalā ienāca burve. – Margarita, tu man liki vilties.
Margarita pārāk baidījās, lai spētu parunāt. Viņai saļodzījās kājas.
– Vai tu atkārtoji mātei manus vārdus?
Meitene papurināja galvu.
– Kāpēc? Vai tu baidies? Tev nevajadzētu no manis baidīties. Es tevi jau sen gaidu.
Margarita sarauca pieri. Viņai šķita, ka izturējusies nepieklājīgi, tomēr negribējās atvainoties.
– Izstiep roku, – burve norīkoja.
Margarita paklausīja. Viņai ienāca prātā, ka burve varbūt pasniegs viņai vēl vienu kaklarotu, un viņas sirds gaidās iepukstējās straujāk. Pēc tam viņa iedomājās, ka burve varētu arī uzsist viņai pa plaukstu ar vītola stibu, kā priesteris sita zēnus skolā, un viņa grasījās roku atraut.
Bet burve pasmaidīja un pieliecās, satverot Margaritas plaukstu savās mīkstajās, baltajās un iesmaržinātajās rokās. Viņa pacēla meitenes plaukstu pie mutes un nokoda zeltneša galiņu. Margarita iekliedzās.
Burve izspļāva nelielo miesas skrandu. Viņas lūpas bija notraipītas asinīm. Viņa tās noslaucīja ar mutautiņu, ko izvilka no piedurknes. – Saki mātei, lai atceras solījumu, citādi es apēdīšu tevi visu, – burve mīlīgi noteica un izgāja no veikala.
Margarita ar kāju aizcirta durvis un metās pie tām. Pa viņas kreiso roku tecēja asinis. Viņa ietina plaukstu priekšautā, un audums jau pēc mirkļa bija sarkans. Margarita skaļi iešņukstējās. Viņa noslīdēja lejup gar durvīm un apsēdās, pievilkusi ceļgalus pie krūtīm, bet pirksts tikmēr mokoši sāpēja.
Viņa nesaprata, ko darīt.
Drīz viņa dzirdēja atslēgu griežamies slēdzenē un aizrāpoja, durvīm atveroties. Ienāca māte, rokā nesdama grozu ar ēdienu. Margarita pacēla raudot pietūkušo acu skatienu un stiepa mātei pretī ievainoto roku, vēl joprojām ietītu asiņainajā priekšautā. Paskalīna nometa grozu. – Svētā Dievmāte! Kas notika?
– Viņa… viņa atnāca… un nokoda man pirkstu. Viņa teica… ka apēdīs mani visu… ja tu aizmirsīsi solījumu.
Aizsmakušā balsī iekliegusies, māte nokrita ceļos Margaritai blakus. Viņa attina asiņaino priekšautu un aplūkoja roboto brūci meitas kreisās rokas zeltneša galā. – Nav nemaz tik briesmīgi. Neesi zaudējusi visu pirkstu, pat ne visu galiņu. Tas sadzīs. Noteikti sadzīs, mīļā. Neraudi. Es tūlīt apsaitēšu brūci. Mana nabaga meitiņa! Vai es tev nepiekodināju neatvērt durvis?
– Viņa teica, ka apēdīs mani. – Margarita jutās tā, it kā viņas ādā piepeši dzīvotu divas meitenes. Viena raudāja un drebēja, stiepjot mātei pretī roku, pa kuru tecēja tumši sarkanas stīgas. Otra stāvēja it kā ārpus pirmās – auksta un sastingusi.
Paskalīna rūpīgi pārsēja Margaritas pirkstu un uzsildīja zupu. Viņa baroja meitu ar karoti, it kā Margarita atkal būtu zīdainis, un meitene paklausīgi norija šķidrumu. Pēc tam Paskalīna apsēdās un šūpoja meitu klēpī, dūdojot šūpuļdziesmu. – Farfallina bella e bianca, vola vola, mai si stanca, gira qua, e gira la – poi si resta spora un fiore, e poi si resta spora un fiore... Taurenīt, skaistais un baltais, lido un lido nepaguris, griezies te un tur – viņš apmetas uz zieda… un apmetas uz zieda.
Alesandro atgriezās mājās jau dziļā krēslā. – Piedod. Viņa ilgi lika man gaidīt, – viņš noguris paskaidroja. – Vai chiacchere guļ?
Margarita neatvēra acis, piespiedusi seju mātei pie krūtīm.
– Kamēr tu sēdēji viņas pilī, La Strega Bella atnāca šurp un nokoda Margaritas pirksta galu.
– Ko? – Alesandro pieliecās un satvēra Margaritas roku, nopētīdams apsaitēto pirkstu. – Vai viņa ir zaudējusi prātu?
– Tas ir brīdinājums.
– Manas rokas. – Alesandro gausi apsēdās. – Ja neatdosim viņai Margaritu, viņa apsūdzēs mani zādzībā. Man nocirtīs abas plaukstas. No kā mēs dzīvosim?
– Vai tu viņu satiki? – Paskalīna pēc brīža jautāja.
Alesandro papurināja galvu. – Viņa mani nepieņēma. Es ilgi gaidīju, līdz atnāca viņas kalpotājs kastrāts. Bija dīvaini dzirdēt tik spalgu, augstu balsi no tik milzīga vīra mutes. Viņš teica…
– Viņa neapžēlosies, – Paskalīna secināja, kad Alesandro nespēja pabeigt teikumu. Viņas balss bija tikpat skarba un drūma kā vīram.
– Nē. Ragana neatkāpsies. Es esot viņu apzadzis, man jāsamaksā sods. Dieva dēļ, runa ir par sauju lapu, kas nav necik vērtas, bet viņa varētu pateikt jebko, un tiesneši viņai ticētu. Viņa guļ ar daudziem no tiem.
Margarita juta mātes krūtis cilājamies. – Mana meitiņa…
– Viņai ir septiņi gadi. – Alesandro aizlūza balss. – Pietiekami, lai viņa iestātos klosterī vai kādam kalpotu. Ja mums būtu bērnu pulciņš, mēs priecātos, ja viņai izdotos kaut kur iekārtoties.
– Bet viņa ir mūsu vienīgā atvase, mūsu dārgums. Mēs nevaram atdot viņu tai sievietei. Iedomājies vien, ko viņa izdarītu ar mūsu meitu!
– Kastrāts apgalvoja, ka sinjora Leonelli izturēsies pret Margaritu kā pret savu bērnu. Viņa apmeklēs skolu, un viņai nekā netrūks.
– Bet kas raganai no Margaritas vajadzīgs? Vai viņa grasās… – Paskalīnai aizlūza balss.
– Kastrāts man zvērēja, ka sinjora Leonelli nedomā… apmācīt meiteni savās mākslās. Viņa solot rūpēties par Margaritas drošību.
– Vai man… vai man būs ļauts viņu apciemot?
Klusums.
– Droši vien nē, – Alesandro beidzot atzina.
Paskalīna raudāja, spiezdama meitu sev tik cieši klāt, ka Margaritai bija grūti elpot. Viņa pūlējās piecelties sēdus.
