Viņa apsēdās blakus Margaritai un atglauda matus no meitenes pieres, tinot sprogu sev ap pirkstu.
Piespiedusi noskrandušo segu pie krūtīm, Margarita ielūkojās mātes bālajā, saspringtajā sejā, ko apspīdēja svece. – Kāpēc, mamm? – viņa čukstēja. – Kāpēc tā sieviete mani grib? Kāpēc viņa nokoda man pirksta galu? Kāpēc viņa teica, ka apsolīji atdot mani?
Mīl, nemīl
Visa mana ģimene mira no drausmīga drudža, teica Paskalīna, ar pirkstu saudzīgi vilkdama apļus Margaritai uz pieres.
Tur, no kurienes nāku es, mēs to saucām par blitz-katarrh, jo tā uzbruka tikpat negaidīti un iespaidīgi kā zibens šautra. Kādu dienu mana māte pažēlojās par kakla un galvas sāpēm. Jau pēc dažām dienām viņa bija mirusi, un visi mani radi dega drudzī. Es centos, patiešām centos, bet arī pati saslimu, un man bija tikai četrpadsmit gadu. Un nebija neviena, kas man palīdzētu. Drīz nomira visi: mani vecāki, vecvecāki, jaunākā māsa un mazais brālītis.
Es nespēju ietērpt vārdos to, cik drausmīgi tas bija. Man nebija ne jausmas, kā rīkoties. Atnāca līķu vācēji, aizvilka prom nelaiķus un iemeta tos miroņu bedrē ārpus pilsētas, bet mani pameta aiznaglotā mājā, kur es dzīvoju četrdesmit dienas un naktis. Šķiet, es nedaudz zaudēju prātu. Man nebija nekā cita, ko darīt, vienīgi mērot soļiem mūsu nelielo namu, skaitīt lūgšanas un dziedāt sev šūpuļdziesmas. Dienas aizritēja, un es tās atzīmēju uz pavarda ar ogles stienīti. Četrdesmitajā dienā neviens neieradās mani atbrīvot. Es izsitu bēniņu logu un atklāju, ka iela ir tukša. Gandrīz visi bija miruši.
Es meklēju ēdienu un zagu to no pamestajām mājām. Kādā no tām es atradu mirušu sievieti, kam blakus bija miris zīdainis. Neviens neatnāca aiznest viņus uz miroņu bedri. Es atstāju viņus turpat un paņēmu monētas no pavarda dzegas.
Man nebija ne jausmas, kur iet un ko darīt. Es izgāju uz galvenā ceļa un virzījos lejup pa kalnu, jo tas šķita visvienkāršāk. Es ubagoju ēdienu un lūdzu darbu visur, kur gāju. Dažreiz cilvēki bija labsirdīgi. Citreiz viņi rīkojās nežēlīgi. Nekur es neatradu ne laimi, ne sirdsmieru. Mani vajāja atmiņas par mirušajiem radiniekiem.
Divus gadus pēc savas ģimenes nāves es nokļuvu Venēcijā. Tā izskatījās pēc maģiskas pilsētas, kas peldēja lagūnā, gluži kā burvju nūjiņas radīta. Es sēdēju pļavā un vēroju to, plūcot ziedus sev ap kājām – āboliņu, margrietiņas un lakšus – un pinot vainagu. Kad piegāju pie krasta, kāds zēns laivā mani pārcēla pāri lagūnai apmaiņā pret skūpstu.
Tobrīd es jau biju ģērbusies skrandās. Manas kājas bija basas, un izsalkums bija tik mokošs, ka es jutos kā veidota no pieneņu pūkām. Tomēr bija vasara, un pilsētas laukumu bruģakmeņi man zem pēdām šķita tīkami vēsi. Es klīdu pa Venēciju, gāju, kur vien acis rādīja, un sasniedzu greznu tiltu, kas slējās virs platās akmens arkas gluži kā neliela pilsēta, kas celta uz varavīksnes. Es kāpu augšā, līdz sasniedzu septīto arku ar piešķiebtu akmens virsotni, un apstājos, pārliekusies pār margām. Tālu lejā ūdenī virmoja mans atspulgs, un es prātoju, kas ir šī meitene – šī novājējusī meitene ar nezāļu vainagu ugunssarkanajos matos. Viņa nepavisam nelīdzinājās tai Paskalīnai, ko es pazinu. Ja nemaldos, es sāku raudāt. Piepeši manam attēlam blakus ūdenī parādījās jauna vīrieša seja.
– Kāpēc tu raudi? – viņš jautāja.
Gandrīz jau atzinos, ka mani māc vientulība, bet nobijos, ka viņš mani pārpratīs, tāpēc ieminējos par izsalkumu.
Brīdi klusējis, puisis painteresējās: – Vai pārdosi man ziedus, ko esi ievijusi matos? Mēs šeit reti redzam tik skaistas puķes.
Es pamāju, noņēmu vainagu no galvas un pasniedzu to jauneklim. Viņš savukārt iedeva man nelielu monētu un paskaidroja, kur atrodams tirgus. Es pateicos un nogaidīju, līdz viņš nozūd skatienam, pirms aizzagos viņam līdzi. Jauneklis dzīvoja veikalā, pilnā ar skaistākajām un dīvainākajām mantām, ko jebkad biju redzējusi – maskām, uz kurām mirguļoja dārgakmeņi, zeltījums un košas krāsas. Tā bija īsta dārgumu krātuve. Virs veikala bija logs, uz kura palodzes kastē auga ziedi un garšaugi, un man virs galvas uz virves karājās smalks paklājs, ko labsirdīga izskata sieviete dauzīja ar slotu. Es saodu zupas un nupat ceptas maizes aromātu. Šī aina bija tik mājīga, ka es atkal sāku raudāt, skaudri ilgodamās pēc šādas mītnes.
Vēl joprojām turēdama plaukstā monētu, es pielavījos nedaudz tuvāk, jo gribēju ielūkoties logā. Es dzirdēju smieklus un balsi, kas mīļi kādu ķircināja. Pēc tam man tieši virs galvas atbildēja jaunais vīrietis, kurš man iedeva monētu: – Labi, atzīstu, ka viņa bija skaista. Viņai bija brīnišķīgi rudi mati. Bet ne jau tāpēc es nopirku ziedus. Viņa izskatījās ļoti skumja…
Es neuzkavējos, lai dzirdētu vēl kaut ko, jo baidījos tikt pieķerta klausāmies zem viņa loga. Aizlavījos prom pa ielu, pametot skatienu atpakaļ, lai pārliecinātos, ka neviens mani neredz. Kad pagriezos, lai ietu tālāk, es atklāju, ka ielas galā stāv sieviete un mani vēro. Viņa bija ārkārtīgi skaista, ģērbusies tērpā, kādu vēl nekad nebiju skatījusi. Tas bija apšūts ar dārgakmeņiem, kas mirdzēja, sievietei kustoties. Viņas mati bija zeltaini rudi, tāpat kā manējie, un viņa tos nēsāja izlaistus pār muguru kā jauna meitene. Acis bija tieši tādā krāsā kā mati.
Viņa man uzsmaidīja. – Vai esi izsalkusi?
Es pamāju, un viņa atvēra durvis sienā. Aiz tām pletās neiedomājami brīnišķīgs dārzs, vēss, zaļš un skaists; tas aizstiepās līdz pat greznai pilij tālākajā galā. Mucās slējās apelsīnu koki, un dažādi garšaugi, dārzeņi un ziedi auga zaļu krūmu ielokā, kas bija apcirpti tā, ka atgādināja puķes. Pie augstajām mūra sienām auga citi augļu koki. Es redzēju aprikozes, plūmes, granātābolus un vīģes. Tās smaržoja tik kārdinoši, ka man mutē sariesās siekalas.
– Cienājies! – sieviete atļāva.
Varu apliecināt, ka es nemetos dārzā klupdama krizdama. Dažu pēdējo gadu laikā biju kļuvusi piesardzīga, tāpēc veltīju viņai aizdomu pilnu skatienu. – Ko jūs gribēsiet apmaiņā?
– Tikai iespēju aprunāties.
Es atkal ilgpilni uzlūkoju dārzu, bet neuzdrošinājos pārkāpt slieksnim. Mūri bija augsti, pārāk augsti, lai pār tiem pārrāptos, un durvis, ko sieviete turēja pavērtas, bija veidotas no koka manas sažņaugtās dūres biezumā, turklāt apvilktas ar greznām dzelzs stīpām. Slēdzenē rēgojās smaga dzelzs atslēga. Vajadzētu tikai mirkli, lai viņa to pagrieztu un ieslēgtu mani dārzā.
– Mēs varam aprunāties šeit, – es sacīju.
Sieviete man uzsmaidīja, pasniedzās un noplūca augli, ko iedeva man. Tā bija vīģe. Miziņas krāsa atgādināja debesis krēslas laikā. Es iztēlojos, kāda būs garša man uz mēles, kā sula notecēs lejup pa manu izkaltušo rīkli. Vēl mirkli pretojos, līdz atcerējos monētu plaukstā un piedāvāju to sievietei.
Viņa šķita pārsteigta un pēc tam uzjautrināta. – Tev taisnība. Par visu ir jāmaksā. Šī monēta ir arī maizes un vīna vērta. Ienāc!
Nupat ceptas maizes aromāts man sagādāja neizturamas mokas. Sieviete pieņēma manu monētu
