meitiņa, mana margrietiņa, – Paskalīna čukstēja. – Es atsakos tevi zaudēt. Tas nav iespējams.
Viņa brīdi raudāja, pirms piecēlās un piegāja pie loga. Nakts bija skaidra un mēness gaismas pielieta. Kurtizānes dārzs un pils šķita veidota no dzelzs un sudraba režģu vijumiem. Paskalīna tos vēroja, no visas sirds vēlēdamās, kaut viņas rokās būtu vara izsaukt uguni un pārvērst pelnos visu, ko viņa ienīda. Tomēr melnajās debesīs neparādījās dūmi. Liesmas nepiešķīra košu krāsu melnbaltajai ainavai. Viss bija kluss un stings.
“Man jāglābj meita,” viņa nodomāja.
Viņu piepeši pārņēma vājums, un viņa pieliecās, ar abām rokām turēdamās pie palodzes, un nolaida galvu. Kad reibonis atkāpās, Paskalīna pacēla galvu un ieraudzīja balto, zvanam līdzīgo sievietes stāvu mēness apspīdētajā dārzā. Viņa lūkojās augšup, uz Paskalīnu. La Strega. Netikle. Ragana.
Paskalīna aizcirta slēģus, bet bija jau par vēlu. Ragana viņu ieraudzīja.
Viņa stāvēja nekustīga. Mēness gaisma iespiedās caur slēģiem, nokrāsojot viņas seju un augumu ar baltām un melnām svītrām. Varbūt, ja viņa nekustēsies un pat neelpos, viņai izdosies sastindzināt laiku. Margarita mūžam gulēs mierpilnā miegā, iebāzusi īkšķi mutē. Alesandro mūžam gaidīs savu sievu gultā. Viņu māja peldēs mazā, apburtā burbulī ārpus laika un jebkādām briesmām.
Atskanēja pilsētas zvani, atzīmējot pusnakti. Paskalīna spēji ievilka elpu. Zeme šķietami sasvērās viņai zem kājām. Viņa akli izstiepa rokas, sagrīļojusies spēra soli uz priekšu. Laiks traucās tālāk.
Paskalīna nokrita ceļos pie meitas gultas. Gaisma bija pietiekama, lai viņa saskatītu Margaritas sejas izliekumu, pie vaigiem noslīgušās skropstas, rūsganos matus, kas klājās pār spilvenu. Paskalīna pielieca galvu un noskūpstīja Margaritas mazo, mīksto rociņu.
Caur balto apsēju sūcās asinis, veidojot traipu uz Margaritas pirksta gala gluži kā nejauši izspraukušos ziedu. Vai arī pētersīļa zariņu.
Pieta
– Margarita, mīļā, mosties. Mosties!
Meitene samiegojusies pakustējās un atvēra acis. Māte bija nometusies ceļos pie gultas un ar plaukstu aizsedza sveces liesmu, lai gaisma nemocītu meitenes acis. Pārējā istaba slīga tumsā.
– Tev jāceļas. Celies nu, mana mīļā margrietiņa. Tieši tā. Celies sēdus. Es tev palīdzēšu uzvilkt kleitu. Pacel rokas.
Kad Margarita bija apģērbta, māte ievīstīja viņu apmetnī un nolaida kapuci, slēpjot matus.
– Tev būs vajadzīga Bella Stella. – Paskalīna paķēra iemīļoto auduma skrandu un iespieda to meitai rokā.
– Mamm, ir nakts. Kas notiek? Kur mēs ejam?
– Kuš, piccolina. Mēs dosimies piedzīvojumā. Tomēr jāuzvedas klusi. Vai varēsi nokāpt lejā tumsā?
Margarita pamāja. Māte nopūta sveces liesmu, un gaisā uzvijās dūmi kā jautājuma zīme. Viņas kāpa lejā, ar kājām iztaustīdamas ceļu. Paskalīna cieši turēja Margaritas roku.
Alesandro viņas gaidīja pagalmā, kur parasti kaltēja savas papjēmašē maskas. Viņš bija pavēris režģi, lai varētu piekļūt ūdenim, un caur restēm vijās migla. No kanāla puses bija dzirdami klusi šļaksti. – Laiva ir klāt. Pasteidzieties! Neviens nedrīkst redzēt mūs aizbraucam.
Ielūkojusies tumsā, Margarita pamanīja garo, izliekto gondolas apveidu. Laiva šūpojās kanāla ūdenī, un kāds tajā stāvēja, pārliecies pār garu airi. Gondoljers pagriezās un uzsmaidīja meitenei. Tas bija tēvocis Eduardo. Margarita atbildēja uz viņa smaidu, kaut gan jutās nemierīga. Kāpēc tēvocis ieradies nakts vidū? Vai viņi apciemos tēvoča sievu?
Paskalīna iekāpa laivā un iecēla Margaritu sev blakus. – Klusu, mia cara.
Alesandro nolaida režģi un aizslēdza to. Atslēga skaļi noskrapstēja slēdzenē. Viņš sarāvās un čukstēja: – Es jau mēnešiem ilgi grasos to ieeļļot.
– Kuš! – Paskalīna nošņāca.
Gondola lēni slīdēja uz priekšu, šķeļot miglu. – Vai mēs jebkad varēsim atgriezties mājās? – Alesandro lūkojās uz nelielo namu, kurā bija dzimis.
– Tikai pēc raganas nāves, – Paskalīna atbildēja.
– Mammu, kur mēs braucam?
– Nezinu.
Tumšie mūri abās pusēs palika braucējiem aiz muguras, un gondola ievirzījās Lielajā kanālā. Margarita saskatīja neskaidros kupolu un baznīcas smaiļu apveidus, kas tumši izcēlās pret naksnīgajām debesīm, un dzirdēja klusos ūdens šļakstus pret akmeņiem.
Piepeši viņai acīs iespīdēja gaismas staru kūlis. Margarita sarāvās. Paskalīna spēji ievilka elpu un cieši apvija rokas apkārt meitai. Alesandro izgrūda lāstu. – Airē, airē! – Tēvocis Eduardo lika laivai traukties uz priekšu.
Bet abās pusēs gondolai pulcējās tumši stāvi. Tie satvēra laivas priekšgalu un pievilka to tuvāk ietvei. Kāds spalgā balsī pavēlēja: – Paņemiet bērnu!
– Nē! – Paskalīna spieda Margaritu sev klāt, cik cieši vien spēja, bet vīri jau bija satvēruši meiteni un vilka viņu prom. Tie stenēja un kaut ko sauca. Atskanēja būkšķis. Šļaksts. Māte iekliedzās.
– Klusāk! – spalgās balss īpašnieks pavēlēja. – Mēs negribam sacelt kņadu.
Gondola bīstami sašūpojās, kad tajā iekāpa milzis, ar vienu roku atgrūda Paskalīnu malā un ar otru satvēra Margaritu. Paskalīna kliedza un centās atgūt meitu. Margarita sita ar dūrēm, vicināja rokas un kājas, cik vien spēja, bet radās iespaids, ka viņa sita pa matraci, kas piebāzts ar vilnu. Neviens sitiens neko nepanāca, un milzis ar apaļo seju tos šķietami pat nemanīja. Viņš pārmeta Margaritu pār plecu un izkāpa no gondolas.
– Margarita! – Paskalīna izmisīgi centās pavirzīt aizpeldējušo gondolu uz krasta pusi, abām saujām smēla ārā ūdeni, šņukstēja un vaidēja.
– Mammu! Tēti!
Milzis iegrūda kaut ko viņai mutē, apslāpēdams kliedzienus. – Klusē, citādi es tev iebelzīšu tā, ka ilgi nožēlosi.
Margarita kunkstēja un dauzīja ar dūrēm milzim pa muguru. Viņš uzsita meitenei pa dibenu. – Mierā!
Meitene izstiepa kaklu, pūlēdamās kaut ko saskatīt, kamēr milzis soļoja prom. Nebija nekā, tikai akmens mūri, akmens zeme, akmens krāsas debesis, bezgalīgs akmens labirints.
Vēlāk milzis izvilka aizbāzni viņai no mutes un piespieda iedzert pretīgu šķidrumu. Margarita sāka klepot un mēģināja to izspļaut, bet milzis ar platajām plaukstām turēja viņas muti ciet, un viņa bija spiesta dziru norīt. Tā apsvilināja viņas rīkli, bet sasildīja
