tāpēc viņa gluži vienkārši sakravāja mantas un devās prom, atstājot meiteni, lai tā pati cenšas izdzīvot.
– Tā nav. Nekas tāds nenotika! – Margaritai izdevās piecelties sēdus, bet abas sievietes, kas viņu apsprieda, stāvēdamas pie gultas, pat nepalūkojās uz meiteni. Vecā mūķene, sēžot viņai blakus, skumīgi pasmaidīja un ar mezglainu roku noglāstīja matus.
– Ja jūs viņu pieņemtu uz turpmākajiem pieciem vai sešiem gadiem, pēc tam es viņai piedāvātu darbu savā namā, – burve sacīja. – Pagaidām viņa ir pārāk jauna un nepakļāvīga. Tomēr es ticu jūsu spējai savaldīt pat vismežonīgākās meitenes, māsa Eugēnija.
– Pateicos par uzslavu, sinjora Leonelli, – garā mūķene sausi atbildēja.
– Es neesmu mežonīga. Neesmu! Lūdzu, man te nav jābūt! Viņa mani aizveda… Es gribu savu mammu!
– Nabaga bērns, – vecā mūķene noteica.
Māsa Eugēnija pat nepalūkojās uz meiteni. – Kā viņu sauc?
Ragana pielieca galvu sānis. – Hmm. Ja nemaldos, viņa ir Petrosinella.
– Mazais pētersīlis? Bērnu sauc par pētersīli? – Vecās mūķenes balsī asi ieskanējās neticība.
– Bērniem dod vārdus par godu rozmarīnam, angelikai un āboliņam. Kāpēc gan ne pētersīlim? – Burves balsī skanēja uzjautrinājums. – Turklāt viņai uz kreisās krūts ir dzimumzīme pētersīļa veidolā. Tā droši vien ir iemesls šādam vārdam.
Margarita apjukusi pacēla roku pie krūtīm. Kā burve zināja par dzimumzīmi? Viņa centās iebilst, bet kaklā piepeši sakāpa dzeldīga, skāba garša. Viņa noliecās pār gultas malu un izvēmās uz grīdas.
Vecā mūķene atlēca atpakaļ, paceļot melnos svārkus. – Nabaga piccolina!
Dzirdot mātes iecienīto mīļvārdiņu no šīs svešinieces mutes, Margarita ieraudājās vēl izmisīgāk. Viņas augums raustījās šņukstos, līdz atkal nācās vemt. – Māsa, parūpējieties par Petrosinellu, – garākā mūķene pavēlēja. – Parunāsim ārpusē, – viņa vērsās pie burves.
– Kuš, kuš, maziņā, viss būs labi, – vecā mūķene sacīja un grasījās nomazgāt meitenes seju ar samitrinātu drānu. Margarita atgrūda viņu, pūlēdamās ieklausīties klusajā sarunā aiz durvīm, bet dzirdēja tikai dažus vārdus.
– Viņa ilgi slimoja… neklausieties viņas murgos… nabaga bērns nesaprot… ne florīna pie dvēseles…
– Vai viņai ir kāda lipīga slimība?
– Nē, nē, meitene tikai saņēmusi pārāk maz ēdiena un daudz cietusi…
– Taisnība, viņa ir kalsna, bet es neredzu nekādas vardarbības pazīmes.
– Ne jau visa nežēlība ir acīm redzama.
– Dievam zināms, ka tā ir patiesība. Vai tiešām nav citu radu, kas varētu viņu pieņemt?
– Nevienas dzīvas dvēseles.
“Vecmāmiņa?” Margarita nodomāja, notrulinoša izmisuma pārņemta. “Tante Donna un tēvocis Eduardo? Vai neviens mani negrib?”
– Zinu, ka varu jums uzticēties. Pie jums meitene būs drošībā.
– Ospedale della Pietá visas meitenes dzīvo stingrā nošķirtībā…
– Negribu, lai viņai apgriež matus… Esmu gatava dāsni ziedot… – Margarita dzirdēja, kā neskaidri notinkšķ monētas.
– Lai Dievs jūs svētī!
– Es atgriezīšos meitenei pakaļ pēc pieciem gadiem… Ceru, ka viņa būs labi apguvusi visus saimniecības darbus…
Balsis pagaisa, jo abas sievietes gāja prom pa gaiteni. Margarita pietrausās kājās, gribēdama bēgt, bet istaba sagriezās, to pārņēma melna tumsa, kurā mirgoja zvaigznes. Meitene pieķērās pie gultas, jo nesaprata, kāpēc kājas ir tik vājas.
– Iesim atpakaļ gultā, Petrosinella, – mūķene mudināja.
– Tas nav mans vārds. Es esmu Margarita! – viņa šņukstēja.
– Tev jāatpūšas, Petrosinella. Tu nejūties labi. Apgulies.
– Es gribu mammu, – Margarita raudāja. – Kur viņa ir? Kur ir tētis?
– Man ļoti žēl, maziņā, bet viņu vairs nav.
– Nē! – Margarita mēģināja skriet pie durvīm, bet mūķene viņu satvēra un cieši turēja. – Gribu mammu un tēti. Kur viņi ir? Tas sliktais cilvēks viņiem nodarīja pāri. Lūdzu, laidiet mani vaļā. Man viņi jāatrod… Laidiet mani vaļā!
Mūķene iecēla viņu aukstajā, cietajā gultā, un Margarita rūgti raudāja, saucot vecākus. Vecā sieviete centās viņu mierināt, kā prata, un atnesa zāles karotē. Margarita tās norija, tik tikko manīdama, ko dara. – Kur ir Bella Stella? Es gribu Bellu Stellu, – viņa šņukstēja, sarāvusies kamoliņā. Bet iemīļotā sedziņa bija zudusi.
Kaut kur tālumā atskanēja smeldzīga dziesma. Margarita klausījās, un viņas seju slacīja asaras. Balsis bija eņģeļu cienīgas. – Kas tur dzied? – viņa jautāja.
– Kora meitenes, – mūķene atbildēja, slaucīdama viņas asaras. – Ja uzvedīsies labi, varbūt reiz arī tu iemācīsies dziedāt tāpat kā viņas.
Mūzika vērpa burvestību ap Margaritu. Vairs neraustīdamās šņukstos, viņa iebāza īkšķi mutē. Pacēlusi otru roku, viņa sameklēja matu šķipsnu un sāka to vīt ap pirkstiem. Beigu beigās viņa iegrima nemierpilnā miegā.
Gaisma un ēna
Dienu ritējumu noteica zvani un lūgšanas. Margarita cēlās rītausmā kopā ar pārējām meitenēm garajā, pelēkajā kopmītnē, noskaitīja lūgšanu, apģērbās, devās uz kapelu, atkal lūdzās, mācījās rakstīt un rēķināt līdz ar biedrenēm garajā, pelēkajā mācību istabā, atkal lūdzās. Pēc pelēkām pusdienām viņa šuva drēbes kopā ar citām meitenēm, atkal lūdzās, pirms viņu aizsūtīja uz virtuvi mizot rāceņus un kapāt sīpolus. Paēdusi viņa berza katlus, mazgāja bļodas un krūzes ūdenī, kas drīz kļuva tikpat pelēks kā viss pārējais. Pēc tam viņa vēlreiz lūdzās un tad devās gulēt.
Tā pagāja ilgās, pelēkās dienas.
Margarita vairākas reizes mēģināja bēgt, bet neatrada izeju. Ēku ieskāva augsti mūri, un durvis vienmēr bija cieši aizslēgtas. Visus logus sedza dzelzs režģi, un meitenes visur gāja, sapulcējušās divās rindās. Viņas ne mirkli nebija vienas, pat mazmājiņu apmeklējot. Otrajā naktī Margarita pagaidīja, līdz visas aizmiga, tad piecēlās
