Arī Dimfna smējās, plati pavērusi muti, un viņas acis samiedzās līdz šaurām spraudziņām.
– Kāpēc? – Elēna jautāja.
– Vienmēr esmu gribējusi tādu redzēt, – Dimfna paskaidroja. – Dzirdēju stāstus par kamieļiem. Ar tiem var jāt tuksnesī, dzert pienu un neļauties slāpēm, pat ja nekur nav ūdens. Un es reiz redzēju kamieli kokgrebumā, un tas izskatījās pēc pasakaina radījuma.
– Es arī labprāt aplūkotu kamieli, – Margarita piebalsoja. – Un lauvas, ziloņus un pērtiķus.
– Es arī, – Dimfna priecīga piekrita.
– Man gribētos apceļot pasauli, – Margarita turpināja. – Es daudz ko vēlētos redzēt. Kalnus, kas stiepjas debesīs, un jūras, kas plūst pār pasaules malu.
– Es arī gribu apceļot pasauli, – sacīja Elēna, – un dziedāt karaļu un karalieņu galmos, un ģērbties zīda un samta tērpos, bet matos ievīt pērļu virtenes. – Meitenes dzintarkrāsas acis iemirdzējās.
– Mēs to nevaram, – Karmela iebilda. – Mums nav ļauts dziedāt sabiedrībā. Pat tad ne, kad pametīsim šejieni.
– Ja tas jebkad notiks, – Elēna noteica, zaudējusi sparu. Viņai jau bija divdesmit gadu, un nešķita ticams, ka viņa atradīs vīru vai darbu kādā saimniecībā. Viņai nāksies palikt patversmē līdz nāvei.
Ilgi valdīja klusums, pirms Sperenca piecēlās un sāka novākt traukus. – Labāk nomazgāšu visu, pirms Kristīna pamostas no snaudas. – Arī Agnese piecēlās, uzrotīja piedurknes un devās pie sūkņa pēc ūdens. Margarita pielēca kājās, bet Sperenca papurināja galvu. – Nē, mēs visu izdarīsim. Tā ir vienīgā dāvana, ko varam tev pasniegt.
– Tas nav taisnīgi. Jūs nemaz nezināt savu dzimšanas dienu…
– Varēsi nomazgāt traukus Ziemassvētkos, – Sperenca solīja, atguvusi pierasto dzirkstošo humora izjūtu.
Margarita ievaidējās. – Bet Ziemassvētkos ir tik daudz katlu un pannu!
– Nu, vismaz šodien tu varēsi atpūsties un baudīt dzīvi, – Agnese noteica, nesdama spaini pie milzīgā katla, kas karājās uz āķa virs uguns.
Dimfna plati nožāvājās un devās pārbaudīt sviestu. Margarita izgāja pagalmā kopā ar Elēnu, Citu un Karmelu, savām labākajām draudzenēm no kora. – Tev vajadzētu sapņot par dziedāšanu galmā, – Elēna klusi, bet kaismīgi vērsās pie Margaritas. – Tava balss ir skaistāka nekā mums visām, un tev ir iespēja izrauties no šejienes. Nav paciešams, ka tevi sūtīs strādāt virtuvē pie tās sievietes. Tādējādi tiek izšķiests tavs talants.
– Tev jāuzmanās, – Cita sacīja, un viņas balsī ietrīsējās šausmas. – Es dzirdēju, ka viņa patiesi ir kurtizāne un staigā pa patversmēm, meklējot jaunas, skaistas meitenes, ko pieņemt savās mājās, bet pēc tam pārdod viņu jaunavību tam, kurš sola vairāk.
Margarita nodrebēja. Viņa paberzēja kreiso īkšķi pret zeltnesi, pataustot senās, baltās pusmēness veidola rētas gludo virsmu. Vai tā sieviete patiesi nokoda viņas pirksta galu? Vai arī tas bija sapnis? Vai viņa patiesi ir nozagta, vai arī izdomājusi stāstu, tādējādi izskaidrojot, kāpēc vecāki viņu pametuši? Daudzas meitenes patversmē bija izgudrojušas šādas pasakas un, tāpat kā Margarita, gaidīja savus vecākus. Margarita ļoti neskaidri atcerējās dzīvi ārpus patversmes. Viss bija izplūdis un tumšs, gluži kā audums, kas pārāk bieži mazgāts, līdz no raksta palikusi vienīgi ēna.
Viņa zināja tikai to, ka sinjorina Leonelli atvedusi viņu uz patversmi un reiz ieradīsies piedāvāt viņai kalpones darbu. – Tev nāksies berzt nažus cītīgāk, kad dzīvosi pie sinjorinas Leonelli, – virtuvene mēdza teikt, vērojot, kā Margarita ar upes smiltīm tīra virtuves piederumus. – Viņa nepieļaus tādu laiskošanos kā es.
Kad Margarita aizvēra acis un domāja par sinjorinu Leonelli, viņa atcerējās zeltaini rudus matus un lauvas acis, un maigu balsi sakām: “Es tevi apēdīšu.”
– Varbūt viņa mani aizmirsusi. Pagājis ilgs laiks.
Elēna mīloši paraustīja Margaritas garo bizi. – Viņa noteikti samaksāja daudz naudas, lai tev nenogrieztu matus un neiededzinātu zīmi papēdī. Māsa Eugēnija sadusmojas katru reizi, kad tevi ierauga. Es esmu redzējusi, kā viņa saviebjas, tevi uzlūkojot.
– Pie visa vainīgi rudie mati kopā ar sarkano tērpu, – Karmela noteica. – Arī man tie liek saviebties.
– Ja vien es varētu aizbēgt! – Margarita iesaucās. – Es dotos uz Ferrāru vai Florenci un dziedātu, cik labi vien protu, kad garām brauktu hercogs. Ferdinando de Mediči atklāja kādu vienpadsmit gadus vecu meiteni dziedam Romā un aizveda viņu uz Florenci, lai apmācītu, vai ne? Man ir divpadsmit, un es mācos jau gadiem ilgi.
– Pasaulē nav tādas hercogistes, kas tevi neuzņemtu atplestām rokām, – Elēna apliecināja. – Tagad visi vēlas sieviešu korus. Es dzirdēju, ka tāds ir pat Romā – par spīti pāvesta iebildumiem.
Elēna vienmēr zināja visu jauno par mūziku ārpus mazā, pelēkā patversmes loka; viņu apmācīja maestri, kas ieradās dot norādījumus vecākajām meitenēm trīs vai četras reizes nedēļā.
– No kurtizānes mājas aizbēgt būs daudz vieglāk nekā no šejienes, – Cita sacīja. – Tikai jāuzmanās, lai viņa nepagūst tevi pārdot.
– Man ir tikai divpadsmit gadu, – Margarita iebilda.
– Dažiem tas šķiet pats piemērotākais vecums, – Cita brīdināja.
– Nebiedē viņu tā! – Elēna apsauca biedreni. – Māsa Eugēnija nemūžam neļautu kādai no mūsu meitenēm nokļūt priekamājā.
– Droši vien ļautu, ja vien saņemtu pietiekami daudz naudas, – Cita iebilda. – Māsa Eugēnija vēlas atjaunot baznīcu un izveidot jaunu kora telpu. Viņu māc neprātīga skaudība pret jauno baznīcu Incurabili slimnīcā.
– Nerunāsim par to, – Elēna sacīja, ar vienu roku apskaudama Margaritu. – Tā sieviete nav šeit bijusi jau piecus gadus. Esmu pārliecināta, ka viņa aizmirsusi Margaritu. Varēja notikt jebkas. Varbūt viņa pati jau ir Ospedale degli Incurabili!
Meitenes iespurdzās, jo Elēnas pieminētā slimnīca bija paredzēta ar sifilisu sasirgušajiem.
Pēc divām nedēļām Margarita pamodās no tā, ka viņai uz pleca kāds spēcīgi uzlika roku. Viņa uztrūkās no miega un piecēlās sēdus, spiežot sev klāt plāno segu. Māsa Eugēnija stāvēja pie gultas, un viņas garais stāvs bija tērpts melnā. Uz galda viņai blakus nevienmērīgi dega vāja sveces liesmiņa. – Celies, bērns, – viņa vēsi, bezkaislīgi noteica.
Margarita satraukta palūkojās apkārt; viņas sirds šausmās sažņaudzās, kad viņa ieraudzīja divas milzīgas, salīkušas ēnas uz sienas aiz atvērtajām durvīm. Tās meta divi cilvēki, kas gaidīja ārā. Ragana un milzis! Viņa atvēra muti, grasīdamās kliegt.
Māsas
