meitene priecīgi iesmējās un sasita plaukstas.
Vanesa uzrauca uzaci. – Deizij, tu esi mani ieintriģējusi.
Tā laikam ir ļoti īpaša dāvana, – viņa teica.
– Es ceru, ka tāda tā ir. – Ītans paniedza viņai Tiffany dāvanu maisiņu. Slavenā zilā kārbiņa un lente izskatījās tik nepārprotami eleganti, ka būtu grēks to visu paslēpt zem vēl viena dāvanu papīra. – Tas no manis, bet Deizija palīdzēja izvēlēties. Viņai ir lieliska gaume, – viņš piemetināja, uzsmaidot meitai, kura līksmi pasmaidīja pretī.
Vanesa izskatījās apjukusi. – Vai dieniņ… kaut kas no Tiffany? – viņa izdvesa, bet seja gaidās iemirdzējās, gluži kā Ītans bija cerējis.
Džeinai taisnība – pat iesaiņojums no slavenā veikala spēja atmaidzināt visizsmalcinātākās sievietes sirdi.
Mirkli paturējusi rokā zilo kārbiņu, Vanesa sāka atraisīt balto lenti, bet tad aprima un pacēla acis. – Deizij, es jau to pateicu tavam tētim, bet gluži vienkārši vēlos, lai arī tu zinātu, cik laimīga jūtos, ka atrodos šeit un svinu Ziemassvētkus kopā ar jums abiem. Man tas nozīmē ļoti daudz, dārgā. – Viņa pasniedzās un noglāstīja bērna roku, pretī saņemot platu smaidu, kas darītu godu pat Češīras kaķim.
– Ver vaļā, ver vaļā! – meitenīte mudināja, un Ītans pasmaidīja, papilnam izbaudīdams šo brīdi.
Viņš pievirzījās tuvāk Vanesai un satvēra Deizijas roku.
Uzsmaidījusi Ītanam, Vanesa lēni pavilka aiz gludās atlasa lentes gala, itin kā tīksmi izbaudot ikvienu sekundi. Kad lente atrisa un iekrita klēpī, viņa dziļi ievilka elpu un visbeidzot pacēla kārbiņas vāku. Sievietes acis iepletās.
– Hmm, kas tad mums te labs ir? – viņa priecīgi nomurmināja un atvēra filca maisiņu. – Rokassprādze ar piekariņu… Cik jauka!
Sasodīts, kas tas?!
Ītans neticēja ne savām acīm, ne ausīm.
Viņš iesāņus pavērās uz Deiziju, kura izskatījās tikpat apjukusi. Citkārt viņš teju vai būtu gatavs apzvērēt, ka Vanesa joko, kaut arī šādi jokot parasti nemēdz. Ītans pievirzījās tuvāk, lai aplūkotu priekšmetu viņas plaukstā. Kļūdas nebija – tajā patiešām atradās sudraba rokassprādze.
Glīta rota, bet ne briljanta gredzens.
Ak Jēzus, kas gan te notiek?
– Jā, mēs… hmm… to izraudzījāmies kopā, vai ne? – viņš stomījās, notvēris Deizijas skatienu. Meita izskatījās tikpat apjukusi kā viņš. – Mums šķita, ka tā būs jauka piemiņa no mūsu ceļojuma, no šīm dienām, ko esam kopā pavadījuši Ņujorkā. – Kaut arī Ītana domas joņoja kā neprātīgas, lektora iemaņas palīdzēja viņam aši atgūties.
– Jā, mēs nopirkām sprādzi Tiffany veikalā, – Deizija gluži nevajadzīgi paskaidroja. Viņa raudzījās uz tēvu, itin kā mēģinot saprast, ko tagad vajadzētu sacīt vai darīt.
– Aproce ir ļoti skaista. Paldies.
Ītans gandrīz nedzirdēja Vanesas vārdus.
Par spīti apjukumam, sirds dziļumos Ītans noprata, ka jāmēģina glābt situāciju, iekams Vanesa nopratusi, ka kaut kas nogājis greizi. Galu galā viņš pasniedzās pēc sievietes rokas. – Ļauj aplikt rotu. Gribu redzēt, vai tev tā piestāv. – Viņš izņēma sprādzi no Vanesas plaukstas un nostiprināja ap rokas locītavu. – Skaisti… tagad tā izskatās daudz labāk. – Ītans plati pasmaidīja, tomēr apzinājās, ka sieviete redz cauri tēlotā smaida neīstumam. Raugi, viņš nekad nebija pratis mānīties pārliecinoši.
– Paldies – jums abiem paldies. – Vanesa pavirpināja sprādzi ap locītavu. – Tā ir… burvīga, ļoti jauka piemiņa no mūsu ceļojuma. – Iztaisnojusi muguru, sieviete dziļi ievilka elpu un sazvērnieciski uzsmaidīja Deizijai. – Hmm, Deizij, domāju, ka tagad pienākusi tava tēta kārta saņemt dāvanu.
– Ak nē… lai Deizija vispirms atver pārējās viņai domātās dāvanas, – Ītans žigli iebilda, tad izlaida pirkstus caur matiem un pārspīlēti cītīgi ņēmās meklēt savu kafijas krūzi, vārdu sakot, darīja visu iespējamo, lai izkļūtu no šīs neērtās un nepārprotami mulsinošās situācijas.
– Nē, es palieku pie sava. Visi saņem dāvanas pēc kārtas. Deizija paraudzījās uz tēvu. – Jā, tēt, tagad tava kārta, tas būs tikai godīgi.
– Labi, es piekāpjos dāmām. – Ītans komiski paklanījās, lai tādējādi kliedētu neveiklību un mēģinātu atgūt zudušo Ziemassvētku noskaņu. Tomēr neizprotamā notikumu pavērsiena dēļ Deizija šķita tāda kā aizkaitināta, bet Vanesa… Var jau būt, ka tās bija tikai iedomas, tomēr sievietes sejas izteiksme gandrīz nepārprotami apliecināja, ka viņa nojauš ko nelāgu. Ītans nometās uz grīdas un atbalstīja muguru pret atpūtas krēsla galu.
– Tas tev, – viņa draudzene noteica un paņēma no eglītes apakšas iegarenu kārbu, kas pārceļoja Ītana rokā. Zem ierastā toņa un smaida viņas balsī jautās tāda kā mākslotība – droši vien netīša, tomēr saklausāma itin skaidri. Vanesa novērsās un paņēma no galdiņa tasi, lai iemalkotu jau padzisušo dzērienu.
Ītanam sagribējās vēlreiz atkārtot dziļdomīgos vārdus par īpašajiem Ziemassvētkiem, bet, pavēris muti, viņš acumirklī apjauta šīs iedomas bezjēdzību.
– Vai tu grasījies kaut ko sacīt? – Vanesa pavaicāja.
– Ai, nē… – Ītans sev neraksturīgā pacietībā plēsa vaļā līplentes gabaliņus, kas nostiprināja iesaiņojuma papīru.
– Pasteidzies, tēt, – skubināja Deizija un pievirzījās viņam tuvāk.
– Labi, labi. – Kad kārbas vāks visbeidzot bija atvērts, Ītana seju apstaroja nemākslots smaids. – Paskat tik! Vienreizēji! Vai tu re, gaišiem prātiem patiešām piemīt spēja domāt līdzīgi. – Ar zināmu atvieglojumu viņš izcēla no kārbiņas sudraba aproci. Rota izskatījās senatnīga un izteikti vīrišķīga, to veidoja kopā sastiprinātas taisnstūrveida plāksnītes.
– Tur ir kaut kas iegravēts, – Vanesa dedzīgi norādīja.
– Ak tā… – Ītans tūdaļ bažīgi nodomāja, vai kļūmīgo Tiffany aproci arī nerotā kāds gravējums. Ja tāds ir, varbūt tas ļautu noskaidrot, no kurienes tā uzradusies? Bet tad viņš izlasīja Vanesas veltījumu, kas smalkiem burtiņiem bija iegravēts uz aproces plāksnītēm, un tūdaļ manīja, ka sirds kļūst smaga kā akmens.
Mīlestība darīja skatienu tik redzīgu, ka viņai uzmācās bailes no mīļotā izvairības.
– Vanesa… – Ītans teju vai nespēja palūkoties sievietei acīs. – Nezinu, ko sacīt. Paldies tev. – Viņš paliecās uz priekšu, lai maigi noskūpstītu viņas mutes kaktiņu, uz mirkli sastingstot šajā pozā.
Citāts
