acis iedzirkstījās spožāk par lampiņu virtenēm ielās. Viņa pavērās pulkstenī un skaļi norija siekalas.
Ziemassvētki taču jau bija klāt, vai ne? Aizturētu elpu viņa ielūkojās dāvanu maisiņā.
Un ieraudzīja tur visā pasaulē slaveno zilo kārbiņu.
4. nodaļa
Nespēdams nogulēt ne mirkli ilgāk, Ītans piecēlās rītausmā un nostājās pie loga, lai pavērotu austošo sauli, kas apmirdzēja Centrālparku un ēkas ap to. Taisnību sakot, kopš Deizija bija pietiekami veca, lai sajūsminātos par šo īpašo rītu, pirmā vienmēr uzmodās viņa. Tikai ne šajā reizē. Retām pārslām sniga sniegs, un Ītans vērās laukā, malkojot svaigi pagatavotu kafiju; viesnīcas Plaza numuri bija aprīkoti ar visu nepieciešamo. Šis bija nevainojami skaists Ziemassvētku rīts, tomēr Ītans nespēja novaldīt žāvas, jo visu nakti bija miegā nemierīgi grozījies un mētājies pa gultu.
Viņš atkal domāja par Deizijas māti un viegli pasmaidīja, kad kafijas aromāts uz brīdi aizvedināja viņu pagātnē. Džeina nebija sajūsmā par šo vīra paradumu un allaž uzstāja – ja jau viņam vispār esot jādzer kafija, vajagot izvēlēties organiski audzētu vai nekādu. Protams, Deizija vienmēr baudīja no organiskiem produktiem gatavotu mājas ēdienu. Džeina bija apbrīnojama māte, un viņas pūliņu dēļ Ītanam tagad auga tik veselīgs un laimīgs bērns.
Laimīgs? Šis vārds pārrāva pārdomu virkni. Protams, Deizija bija uzskatāma par laimīgu bērnu, tomēr Ītanam joprojām šķita, ka viņai pietrūkst pārāk daudz kā tāda, ko viņš nespēj sniegt. Pirksti izbrauca cauri biezajiem, brūnajiem matiem, bet plaksti mazliet noslīga, kad Ītana domas pievērsās trim vientulībā pavadītiem gadiem un neskaitāmiem vakariem, kad viņš bija sēdējis līdzās Deizijas gultiņai, apskāvis un mierinājis meitu, līdz bērns visbeidzot spēja aizmigt; tādos brīžos mazā allaž bija sūrojusies, cik ļoti ilgojas pēc mammas. Ar laiku tie atkārtojās aizvien retāk, tomēr Ītans kvēli alka vēlreiz nodibināt pilnvērtīgu ģimeni.
Visvairāk tas nāktu par labu Deizijai, tomēr jāatceras tas, ka viņš patiešām mīlēja Vanesu. Tiesa, sākumā Ītans svārstījās, bet pēdējā gada laikā viņi bija satuvinājušies pa īstam, un tagad kļuva skaidrs, ka Vanesa ir tas cilvēks, kas spēs bagātināt tēva un meitas eksistenci ar īstas ģimenes sajūtu.
Viņi bija iepazinušies grāmatu izstādē – ne vairāk, ne mazāk. Ītana labs draugs un agrākais universitātes kolēģis tagad bija ārkārtīgi veiksmīgs un augstu vērtēts romānu rakstnieks. Aptuveni pirms gada Braiens ar lielām pūlēm bija pārliecinājis Ītanu, ka viņš drīkst doties uz Frankfurti un trīs dienas atstāt Deiziju vecvecāku gādībā, neriskējot izpelnīties pavirša un nevērīga tēva slavu.
– Draugs, tas galvenokārt ieplānots kā biznesa brauciens, – Braiens skaidroja. – Šajā reizē būs runa par manu grāmatu, bet nākamgad tā varētu būt tavējā. Varbūt šis brauciens iedvesmos tevi visbeidzot pakustināt pakaļu un ķerties pie Dižā Angļu Romāna sacerēšanas, – viņš pazobojās par Ītana godkārīgajiem sapņiem. – Ne tik diža kā manējie, tomēr esmu pārliecināts, ka Bukera prēmijas nominantu sarakstā pietiks vietas mums abiem.
Tur Ītanam neatradās ko iebilst (tas ir, ja runā par iecerētā brauciena ieganstu, jo viņš neloloja ne mazākās ilūzijas nokļūt kaut vai tuvumā jebkuras godalgas nominantu sarakstam, par Bukera prēmiju nemaz nerunājot), un viņš galu galā izlēma braukt.
Un gadatirgus otrajā dienā ieraudzīja Vanesu – ne klasiski skaistu, tomēr iznesīgu un nevainojami koptu gaišmati, kas pati pienāca klāt abiem draugiem.
Kopā ar Braienu klīstot pa izstādi, Ītans jau vairākkārt bija uztvēris nepazīstamās skatienu un manīja, ka viņu intriģē šīs sievietes rāmā nosvērtība. Sākumā radās iespaids, ka te varētu būt runa par vienu no daudzajām Braiena literārajām “grūpijām”, viņa daiļrades kvēlām cienītājām, tomēr pieklājīgā saruna apliecināja, ka viņa un Braiens jau agrāk tikušies ar izdevējdarbību saistītos pasākumos. Kā izrādījās, arī viņa darbojās grāmatu izdošanas jomā un bija vecākā redaktore lielākajā Londonas izdevniecībā. Ītans nepaguva ne attapties, kad viņi jau trijatā ieturēja lenču. Sarunā atklājās, ka Vanesa dzīvo Tedingtonas apkaimē netālu no Ričmondas, kur mitinājās arī viņš. Neilgi pēc tam viņi jau ieturēja vakariņas divatā, vispirms Frankfurtē, tad Londonā. Ītanam sagādāja prieku Vanesas sabiedrība un aizrautīgās sarunas – abiem patika izcila literatūra un māksla –, turklāt viņa apbrīnu raisīja arī sievietes neslēptā mērķtiecība, kas vadīja viņas profesionālās gaitas un ļāva soli pa solim veidot veiksmīgu karjeru šajā konkurences pārsātinātajā jomā. Viņas godkāre nepazina robežu. Vanesa vēlējās, lai viņas autoru sarakstu greznotu pašu izcilāko, visaugstāk vērtēto literātu vārdi, un smiedamās stāstīja Ītanam, ka Frankfurtes gadatirgū tuvojusies abiem draugiem tādēļ, lai pamēģinātu pārvilināt Braienu uz savu izdevniecību.
Vanesas stingrais un mērķtiecīgais raksturs tik ļoti atšķīrās no Džeinas nepiespiestās dzīves uztveres, ka Ītans bija pārsteigts pats par sevi, kad sākumā jutās ieintriģēts, bet pēc tam dziļi iemīlējās šajā sievietē. Reizēm viņam sareiba galva gan no Vanesas plašajām un komplicētajām zināšanām par ceļojumiem, ēdieniem un vīniem, gan arī no nepiespiestās pašpaļāvības, kas caurauda ikvienu viņas esības brīdi. Šāda pašpārliecība piesaistīja uzreiz, tomēr Vanesas būtībā jautās arī kaut kas noslēpumains, kas uzjundīja vēlēšanos iepazīt viņu tuvāk.
Tomēr Ītans nogaidīja sešus mēnešus, iekams izšķīrās iepazīstināt Vanesu ar Deiziju, jo sprieda, ka paša vēlme virzīties dzīvē tālāk nebūt nav pietiekams iemesls, lai piespiestu meitu rīkoties tāpat.
Kad visbeidzot svarīgais brīdis bija klāt, Ītans izkārtoja sastapšanos sestdienā pēc Deizijas iknedēļas baleta nodarbības. Viņš bija darījis visu iespējamo, lai radītu iespaidu, ka tikšanās ir nejauša un neoficiāla, tomēr piemuļķot savu gudro un vērīgo meitu tā arī neizdevās. Kamēr trijotne soļoja gar Temzu un mielojās ar saldējumu, Deizija apveltīja savu tēvu ar skatieniem, kas savulaik bija tik raksturīgi Džeinai. Ītans tos sauca par “sāniski šķībajiem”, un Deizija mēdza šādi raudzīties, kad tika pierunāta veikt kādu mājas darbiņu vai tā paagrāk likties gulēt.
Ar laiku mazā kļuva pielaidīgāka. Viņai patika, ka Vanesa lasa priekšā, jo pasaku klausīšanās bija viena no meitenes mīļākajām nodarbēm. Jo īpaši viņai patika Vanesas akcents, kur jautās gan kultūras lielpilsētā Londonā pavadītie piecpadsmit gadi, gan viņas īru saknes. Sākumā šī īpatnība bija saistījusi arī Ītana interesi, lai gan Vanesai patika uzsvērt, ka Anglijā nodzīvotais laiks esot gandrīz pilnībā izskaudis viņas īriskumu.
Ītanam gribējās, kaut Vanesa neaprobežotos tikai ar vienu vienīgu pasaciņu pirms Deizijas gulētiešanas, tomēr mierināja sevi, ka cilvēks, kam savu bērnu nav, šo to uztver atšķirīgi; nebija šaubu, ka pamazām viņa iegūs pareizo izjūtu. Kaut arī Ītans uzskatīja, ka nepieder pie pārspīlēti mīlošo vecāku tipa, tomēr bija samīlējies savā jaundzimušajā meitiņā turpat dzemdību palātā, kad mazulīte pirmo reizi apvija savu sīko plaukstiņu ap viņa rādītājpirkstu. Viņš piekļāva sīko, trauslo ķermenīti pie savām kailajām krūtīm un tūdaļ saprata, ka meitiņa uz visiem laikiem nolaupījusi viņa sirdi. Kādreiz tas pats notiks arī ar Vanesu, Ītans nodomāja. Deizija
