skaistulīt, kas noticis?
Mobilais telefons iezvanījās, kad Gērijs Noulss atradās Bergdorf Goodman universālveikala vīriešu apģērbu nodaļas uzlaikošanas kabīnē. Viņš iespieda aparātu starp plecu un vaigu, lai atbrīvotu abas rokas šobrīd veicamajam darbiņam.
Pagriezies iesāņus, vīrietis atlieca plecus, lai novērtētu uzlaikojamo Ralph Lauren kreklu, un uzsmaidīja savam atspulgam kabīnes spogulī. – Jā… priecājos, ka tev tas patīk, – viņš izklaidīgi turpināja un pagrieza galvu, lai uzmanīgāk pavērotu, vai krekls mugurpusē nemet krokas. – Hmm? Jā, esmu gandrīz beidzis.
Atzinīgi pamājis ar galvu savam spoguļattēlam, Gērijs atglauda no pieres smilškrāsas cirtas (balinātas tikai mazdrusciņ, lai piešķirtu tēlam spilgtāku mūsdienīgumu) un izlēma, ka šis krekls jāpērk katrā ziņā. – Tas neaizņems pārāk ilgu laiku. Varbūt tu varētu saposties vakaram? – viņš ierosināja. – Vēlāk satiksimies viesnīcā. Skaidri nezinu… ap septiņiem? Man vēl šis tas jānokārto. – Viņš sarauca pieri. – Ko tu saki? Visu ieplānoto esi jau paveikusi? Nav slikti, turklāt meitenei! – Smiedamies par savu joku, viņš novilka kreklu, nopētīja savu kailo torsu un nosprieda, ka šajā apgaismojumā reljefie krūšu un vēdera muskuļi izskatās jo īpaši iespaidīgi. Žēl gan, ka tos neredz neviens cits. – Lieliski. Tātad satiekamies viesnīcā? Jā… es tevi arī.
Gērijs pabeidza sarunu un noglabāja telefonu kabatā. Tad apģērbās, paņēma uz grīdas noliktos daudzos iepirkumu maisiņus un izgāja no kabīnes, lai uzmeklētu tuvāko kasi.
Viņš uzsūca sevī un izbaudīja ikvienu Lielajā Ābolā pavadīto mirkli. Gadiem ilgi Gērijs bija vēlējies doties šādā ceļojumā, tomēr dažu iemeslu dēļ tas tā arī netika īstenots. It īpaši tagad, kad biznesā iestājies panīkums, būtu nepieļaujami izdot par ceļojumu ievērojamu naudas summu.
Agrākajos labajos laikos, kad Īrijā būvniecības nozare zēla un plauka, Gērija celtniecības firma, kurā viņš bija vienīgais darbinieks, par piebūvīti telefona būdiņas lielumā varēja prasīt maksu, kas drīzāk līdzinājās telefona numuram; diemžēl tās dieniņas sen palikušas pagātnē.
Protams, viņš bija šo to iekrājis un trūkumu vēl necieta, tomēr par ceļojumiem uz Ņujorku var aizmirst, ja cilvēkam pieder četri parādu apgrūtināti nekustamie īpašumi (diviem no tiem vēl nebija atradušies uzticami īrnieki), kā arī motocikls, kas uzskatāms par visai dārgu vaļasprieku.
Par laimi, Gērija dzīvē bija ienākusi Reičela, kura pēc deviņus mēnešus ilgušām attiecībām viņa trīsdesmit piektajā dzimšanas dienā uzdāvināja ceļojumu uz Ņujorku. Abi izlēma braukt mazliet vēlāk, jo draudzene, kura vairākkārt bija apmeklējusi šo pilsētu, prata Gēriju pārliecināt, ka Ziemassvētki esot vispiemērotākais laiks iecerētajam braucienam.
Augstu paceltu galvu Gērijs lavierēja cauri ļaužu drūzmai uz tuvāko kasi, pie kuras stāvēja gara rinda, bet pa ceļam viņa uzmanību piesaistīja TAG Heuer pulksteņu vitrīna. Gērijs gluži neviļus attapās dilemmas priekšā – tās cēlonis bija neliela plāksnīte “Ziemassvētku vakarā pazeminām cenas”. Visbeidzot, nospriedis, ka pulkstenis viņam jau ir un otrs nav vajadzīgs, Gērijs turpināja virzīties gar juvelierizstrādājumu vitrīnu, lai paraudzītos, vai netrāpīsies kāds cits izdevīgs pirkums.
Tiesa gan, Paul Smith aproču pogām cena nebija pazemināta, toties tās noteikti atstās vajadzīgo iespaidu – it īpaši, ja cilvēkam jātiekas ar bankas menedžeri. Šādi pirkumi allaž uzskatāmi par vērtīgu naudas ieguldījumu, Gērijs sev iegalvoja. Viņa darbības jomā ārienei allaž jābūt augstā līmenī, it īpaši jau šajos biznesam tik skarbajos laikos. Aproču pogas šķita padārgas, bet šis pirkums taču uzskatāms par ieguldījumu viņa nākotnē, vai ne?
Gērijs vērsās pie pārdevēja, kurš izņēma kārbiņu no vitrīnas, lai pircējs varētu tuvāk aplūkot kāroto mantu. – Varbūt vēlēsieties dāvanu arī savai draudzenei? – pārdevējs ieminējās, un Gērijs ne pirmo reizi izjuta apbrīnu par to, cik nadzīgi šeit mācēja tirgoties. Tiesa, reizēm šie puiši kļuva mazliet uzmācīgi, tomēr viņš nosprieda, ka Īrijā joprojām valdītu uzplaukums, ja tur pārdevēji darbotos tikpat uzcītīgi. – Parfimērijas nodaļā mums ir brīnišķīgi speciālie piedāvājumi…
Tālāk Gērijs neklausījās, jo pārdevēja vārdi viņam kaut ko atgādināja.
Reičela.
Iepriekš viņš bija aplūkojis burvīgu apakšveļu, kas lieliski noderētu dāvanai, bet tikai šajā mirklī Gērijs attapās, ka draudzenei nav nopircis itin neko.
– Hmm, nē… nē. Ņemšu tikai aproču pogas, pateicos. – Viņa domas joņoja vēja ātrumā.
Smaržas nederēja, jo tās viņš jau bija uzdāvinājis Reičelai dzimšanas dienā, bet ko citu lai izdomā tik vēlā Ziemassvētku vakara stundā? Pulkstenis rādīja gandrīz seši, un viņš bija pieteicis, lai Reičela būtu gatava iziešanai ap septiņiem. Lai gan abi zināja, ka Gērijs vienmēr kavējas, tālab rezervē vēl ir vismaz pusotra stunda, viņu sāka mocīt izsalkums, un arī veikalu slēgšanas laiks bija tuvu.
Maksājot par kreklu un aproču pogām, Gērijs izlēma, ka izies uz Piektās avēnijas un iegriezīsies nākamajā veikalā, kas piesaistīs viņa uzmanību. Galu galā Reičela tā kā tā lieliski izklaidējas un acīmredzot jūtas laimīga par iespēju atrasties Ņujorkā kopā ar viņu, tāpēc noderēs jebkura dāvana, kas atgādinās viņai par šo ceļojumu.
Pamanījis nosaukumu Tiffany & Co., Gērijs izdvesa atvieglotu nopūtu.
Slavens juvelierizstrādājumu veikals, vai ne? Ideāli. Acīmredzot viņa gaitas bija vadījuši augstāki spēki, jo radās iespēja dāvanas problēmu atrisināt bez īpašām grūtībām. Gērijs pagrūda vēl vienas no šīm sasodītajām virpuļdurvīm, kas uzdzina viņam reiboņus – Manhetenā tās šķita ierīkotas ik uz soļa –, un iegāja veikalā.
Skatienu acumirklī piesaistīja stiklota lete labajā pusē, turklāt viņu ieinteresēja ne tik daudz vitrīnas saturs, cik būtne aiz šīs letes. Skaistās un krāšņi noaugušās gaišmates smaids tā vien vilināja pienākt tuvāk.
– Priecīgus svētkus, – sieviete novēlēja, kad Gērijs nostājās pie letes.
– Sveiki, jums tāpat. – Gērijs žigli pārlaida skatienu vitrīnā izvietotajām elegantajām kaklarotām un tūdaļ manīja, ka uz pieres izsprāgst auksti sviedri. Žēlīgā debess, paraugieties vien uz šīm cenām!
– Laipni lūdzam Tiffany veikalā. Ko es drīkstu jums piedāvāt? Vai meklējat kaut ko īpašu?
– Hmm… patiesībā ne, – Gērijs nomurmināja. – Gluži vienkārši kādu jauku dāvaniņu… māsai. – Atliktu ieminēties, ka apdāvināmā ir draudzene, un pārdevēja uzskatītu, ka Gērijs ir īsts skopulis, ja reiz viņš nevēlas izdot par dāvanu astronomisku summu. – Jauku dāvaniņu, bet ne pārāk… jūs jau pati saprotat. – Viņš jutās kā idiots, ka bija iedomājies uz labu laimi paķert kaut ko tik smalkā vietā kā šī.
– Hmm, šķiet, ka zinu, kas jums vajadzīgs. Nāciet man līdzi. – Pārdevēja vedināja Gēriju pie citas vitrīnas. – Šīs
