style="font-size:15px;"> Pastāstījis mediķiem nedaudzos faktus, ko zināja par šo satiksmes negadījumu, viņš drīkstēja doties projām, kamēr cietušais, kas joprojām bija bezsamaņā, tika ievietots neatliekamās palīdzības automašīnā, kur nonāca arī viņa daudzie iepirkumi.
– Ei, mister, – Ītanam uzsauca kāda piesmakusi balss. Saucējs izrādījās vēl viena dzeltenā Ņujorkas taksometra vadītājs, kurš acīmredzot bija atradies tuvumā un vērojis notiekošo. – Tas bij’ dikti lādzīgi no jumsīm. Kā būtum, ja es jūs un meitēnu aizvestu, kur vajag? Par velti.
– Paldies, tas patiešām ir laipni no jūsu puses. – Ītans nodomāja, ka visi ņujorkieši varbūt nav pār vienu kārti metami. – Tas ir tikai viens kvartāls, aiziesim kājām. Tomēr pateicos. Un priecīgus jums Ziemassvētkus.
– Labs ir. Jums tāpat. – Vadītājs atvadoties piešķieba savu beisbola cepurīti, bet Ītans un Deizija turpināja ceļu uz Plaza viesnīcu, kas laimīgā kārtā atradās pavisam netālu.
Viesnīcas istabā Ītans palīdzēja Deizijai atpogāt ziemas mētelīti un sasildīja savās plaukstās meitenes nosalušās rociņas. Vanesa vēl nebija atgriezusies, un viņš nopriecājās, ka pēc nelāgā starpgadījuma radusies iespēja vēl brīdi pabūt divatā ar meitu. Pēc mātes zaudējuma mazā šķita baiļojamies par katru sīkumu, bet jo īpaši viņu satrauca doma, ka varētu zaudēt arī tēvu. Tās bija gluži saprotamas bažas.
Taisnību sakot, palaikam Deizija atgādināja Džeinas samazinātu kopiju, jo gluži tāpat mēdza Ītanu rāt par viņa ēšanas paradumiem un pamācīt, ka nedrīkstot lietot tik daudz neveselīgas pārtikas. Ītans uzskatīja, ka sava daļa vainas par panikas sēšanu viņa astoņgadīgās meitiņas prātā būtu jāuzņemas televīzijas reklāmām, kas pastāvīgi cildināja zāles sirds slimību un diabēta ārstēšanai. Šādā vecumā bērnam pieklātos raizēties nevis par veselības problēmām, bet par to, vai vakara pasaciņai būs laimīgas beigas.
Negadījums šķita atvedinājis atpakaļ agrāko baiļpilno Deiziju, un Ītanam vajadzēs krietni papūlēties, lai atjaunotu meitiņas pašpaļāvību un bezrūpīgo noskaņu.
– Vai viss kārtībā? – viņš apvaicājās, un Deizija nenoteikti pamāja ar galvu. – Tu man biji krietns palīgs. Bēdīgi, bet netrūkst tādu cilvēku, kas mēģinātu izmantot iespēju un nozagt šī vīra mantas. Tu viņam palīdzēji tikpat lielā mērā kā es. Mēs abi esam lieliska komanda. – Šie vārdi lika Deizijai lepni pasmaidīt, un Ītana sirds kļuva mazliet vieglāka. – Kamēr gaidām Vanesu, varbūt pasūtīsim apkalpošanu numurā. Tad pastāstīsim viņai visu notikušo. Vai tu gribēsi vēl krūzi karstas šokolādes?
– Nezinu, – Deizija vilcinādamās bilda. – Mēs šodien jau izdzērām daudz…
– Tas nekas, tava mamma mēdza teikt, ka Ņujorkā Ziemassvētku laikā karstās šokolādes nekad nevarot būt par daudz.
Deizija plati pasmaidīja. – Tiešām? Labi, tad es gribu.
– Lieliski. Tūlīt piezvanīšu un pasūtīšu. Kamēr gaidām, varbūt tu varētu nomazgāties un uzvilkt pidžamiņu?
– Labi.
Pēc piecpadsmit minūtēm Deizija jau zvilnēja ērtajā guļamkrēslā, rokā krūze karstas šokolādes ar pastilu cepurīti – tieši tāda viņai garšoja vislabāk –, bet Ītans omulīgi iekārtojās atzveltnes krēslā iepretī. Aizvadīta savāda diena, viņš nodomāja; droši vien to pašu juta arī Deizija.
Šodien bija piedzīvots ļoti daudz.
– Tu esi tik klusa. – Ītans pārsēdās guļamkrēsla kājgalī. – Cerams, tu zini, ka ārsti darīs visu iespējamo, lai palīdzētu cietušajam vīrietim.
– Zinu, tēt, televīzijā esmu redzējusi tamlīdzīgus sižetus. – Jauki, tad jau tu saproti, ka viņš ir nonācis drošās rokās.
Tātad meitas prātu neaizņēma vienīgi satiksmes negadījums. Ītans lāgā nesaprata, vai tas ir labi vai slikti.
– Un ko tu domā par skaisto saderināšanas gredzenu? Par to, ka es lūgšu Vanesu, lai… lai viņa kļūst par tavu pamāti? – Ītans satvēra meitas roku. – Vanesa jau labu laiku ir mūsu dzīves daļa, un viņa tevi patiešām iemīlējusi, viņai patīk lasīt tev priekšā, vest uz baleta nodarbībām un darīt visu citu.
Kā tu domā – vai būtu jauki atkal dzīvot kā īstai ģimenei?
Deizija nobaudīja krietnu malku karstā dzēriena un pamaisīja ar pirkstu pastilas. – Jā. Ģimene – tas būtu jauki.
– Protams, mēs abi arī allaž esam bijuši ģimene, – Ītans piebilda un spēja emociju uzplūda dēļ bija spiests brīdi paklusēt. Tad pagrieza uz augšu un atvēra bērna plaukstiņu. – Atceros, ka man patika turēt tavu sīko rociņu savējā un brīnīties, cik līdzīgas, bet vienlaikus atšķirīgas ir delnas līnijas. – Viņa rādītājpirksts pārslīdēja tām pāri, bet Deizija uzmanīgi klausījās, jo dievināja stāstus par sevi zīdaiņa un mazuļa vecumā. Droši vien šāda interese raksturīga visiem bērniem, tomēr Deizijai tā šķita īpaši saasināta, jo šie stāsti viņai deva iespēju iztēloties kopā gan savu tēti, gan mammu. – Mums ar tevi ir tik daudz līdzīga, gan ārēji, gan iekšēji. Tu vienmēr būsi mana mazā meitenīte, lai gan es ik mīļu dienu vēroju tevi augam un maināmies, jo tu ik brīdi aizvien lielākā mērā kļūsti pati par sevi. Tas ir brīnišķīgs process, bet… bez tavas mammas reizēm man bijis tik grūti. – Viņa balss mazliet nodrebēja. – Tomēr man sagādā prieku allaž atrasties tev līdzās, sirsniņ, un es gribu, lai tu to zinātu. Tikai… Paklau, es laikam runāju nesakarīgi. – Ītans izlaida pirkstus cauri saviem tumšajiem matiem, nobrīnīdamies, ka šajā mirklī iecerētā bildināšana atkal šķiet tik sirreāla, ja Tiffany salonā viņš bija nepārprotami jutis, ka rīkojas pareizi. Apklājis meitas rociņu ar savu prāvo plaukstu, Ītans turpināja: – Gluži vienkārši atceries, cik ļoti es tevi mīlu. Tu vienmēr būsi manā dzīvē vissvarīgākā meitene. Tava mamma mēdza sacīt, ka mums abiem ir sev jātic. Šobrīd varbūt ir īstais laiks noticēt un izmēģināt kaut ko jaunu?
Pirmo reizi, kopš abi bija aizgājuši no negadījuma vietas, Deizija pasmaidīja. – Mamma lepotos ar mums, – viņa apgalvoja. Tad nolika krūzi un dāvāja tētim tik sirsnīgu apskāvienu, kāds sen nebija pieredzēts.
3. nodaļa
Reičela Konti mīlēja svētku rotā tērpto Ņujorku. Kaut arī prieku sagādāja ikviena viesošanās reize, Ziemassvētku laikā Manhetena bija viskrāšņākā – pilsēta zaigoja neskaitāmās ugunīs un vilināja ar pacilājošu svētku noskaņu.
Malkojot karstvīnu un raugoties pa Soho viesnīcas logu uz debesskrāpi iepretī, Reičela izjuta vieglu nožēlu, ka nav rīkojusies vērienīgāk un rezervējusi numuru kādā no centra viesnīcām, sacīsim, Plaza, vai vismaz izvēlējusies apmešanās vietu ar skatu uz Centrālparku. Tas būtu daudz romantiskāk, jo īpaši tāpēc, ka laika prognoze šovakar solīja sniegu. Tomēr Reičelas tā brīža finansiālās iespējas pieļāva uzturēšanos vienīgi kādā Vidusmanhetenas hotelī. Viņa un Gērijs bija tikai divi no milzīgās tūristu
