nomirusi pirms trim gadiem, un Ītans zināja, ka ir saņēmis mīļotās svētību nākamajām attiecībām, jo viņa bija vēlējusies, lai Ītans nepaliek viens.
– Sameklē sievieti, kura ceps tev maizi, – Džeina bija smējusies, tādējādi atsaucot atmiņā viņu seno joku par ēšanas paradumiem. Džeina bija kā apsēsta ar veselīga uztura principiem, un viņi reti lietoja rafinētus, cieti saturošus produktus, sacīsim, maizi un kartupeļus. Ītans, kuram garšoja ogļhidrātiem bagāta pārtika, nereti iebilda pret šādu kārtību. Beigu beigās izrādījās, ka nav nozīmes tam, ko kurš ēd, ja vēzis tā kā tā aizraidīja Džeinu aizsaulē.
Tomēr viņš saprata, ka šim vēlējumam ir metaforiska nozīme; kaut arī tobrīd viņš nespēja pat iztēloties, ka Džeinas vietu varētu ieņemt cita sieviete, gadu gaitā šī sajūta pamazām izbālēja. Sieviete, kura ceps viņam maizi? Jāšaubās, ka Vanesa atbilst šim kritērijam, tomēr Ītans skaidri zināja, ka mīl šo sievieti, un juta, ka viņa varētu kļūt par nevainojamu sievišķās dzīvesziņas paraugu viņa strauji nobriestošajai meitai.
Kad Ītans ierosināja trijatā nosvinēt Ziemassvētkus Ņujorkā, Vanesa ar prieku piekrita. Viņa labi pazina Manhetenu, bieži ieradās šeit komandējumos vai apciemot draugus.
– Kā tu domā – vai mamma ar mani lepotos? – iejautājās Deizija, atsaukdama Ītanu tagadnē. Viņš pielieca galvu un jautājoši uzlūkoja bērnu. – Viņa vienmēr atkārtoja, ka lepojoties ar mani ikreiz, kad esmu paļāvusies uz saviem spēkiem un piedzīvojusi kaut ko jaunu, – Deizija turpināja. – Un tagad es atrodos mammas dzimtajā pilsētā un piedzīvoju kaut ko jaunu.
– Par to es esmu drošs, sirsniņ, – Ītans klusi noteica, un viņa zilās acis kļuva mazliet valgas.
Tad viņš ielūkojās pulkstenī un apjauta, ka pēcpusdiena jau sliecas uz vakara pusi. Vanesa drīz atgriezīsies no draugu apciemojuma, bet viņam vēl jādodas pēc kāda ļoti nozīmīga pirkuma.
Īsts neprāts, Ītans nodomāja. Viss notiek steigā un pēdējā mirklī. Deizija bija nogurusi un kavējās atmiņās par savu mammu, tomēr neko darīt – veikalā gaidīja viņa ierašanos. Ītans turpināja klusībā svārstīties – pabeigt iesākto vai atgriezties Plaza viesnīcas omulīgajā patvērumā. Pēdējās dienās izbaudītais jūsmīgais pacēlums sāka mazliet noplakt, tā vietā atstājot vieglu nervozitāti. Saņemies, viņš sev pavēlēja.
– Vai zini, kurš vēl lepojas ar tevi? – Ītans atsāka sarunu. – Jā, – meitene bez vilcināšanās atbildēja, pabeigdama tukšot karstās šokolādes tasi. – Tu. Un Vanesa arī. Viņa man to pateica lidmašīnā.
Ītans pasmaidīja. Tas bija viss, ko viņš vēlējās dzirdēt.
Tagad, kopā ar Deiziju gaidot, līdz pārdevējs iesaiņos pirkumu, viņš izjuta dziļu atvieglojumu; viss šķita nokārtojies lieliski. Protams, vēl jāuzzina Vanesas domas par šādu attiecību pavērsienu, tomēr radās iespaids, ka viņš jau iepriekš zina atbildi.
Ja ne vairāk, šādu gredzenu viņa pratīs pienācīgi novērtēt.
No Džeinas, kurai sarunas par Tiffany izraisīja gandrīz vai poētisku noskaņojumu, Ītans bija uzzinājis, ka slavenā zilā kārbiņa uzskatāma par romantiskas mīlestības simbolu īstā ņujorkiešu garā. Spriežot pēc viņas vārdiem, neviena sieviete pasaulē nespētu tam pretoties; greznais veikals un tā piedāvājums spēja apburt un iemiesoja miljoniem sieviešu sapņus. Rotas no Tiffany allaž bija likušas teju vai saļodzīties Džeinas ceļgaliem, un Ītans joprojām mocījās rūgtās nožēlās, ka viņam tā arī nebija radusies izdevība uzdāvināt mīļotajai kādu no izslavētajiem Tiffany briljanta gredzeniem.
Viņš cerēja, ka Vanesa pratīs pienācīgi novērtēt dāvanu. Tā tam jābūt, ņemot vērā to, cik augstu šī sieviete vērtēja visas labās lietas dzīvē. Darbs, kuram Vanesa nodevās ar lielu aizrautību, nodrošināja viņai iespēju atļauties vislabāko, un Ītans uzskatīja, ka viņa patiešām to ir pelnījusi.
Domājot par vērtīgā pirkuma cenu, Ītans norija siekalas un kārtējo reizi pateicīgi atcerējās pirms dažiem mēnešiem piedzīvoto akciju celšanos. Akcijas bija dāvana no tēva, un tikai negaidot iegūtā prāvā summa ļāva Ītanam izdot tik daudz naudas par briljantu – un arī numuru Plaza viesnīcā.
– Vai dosiet priekšroku mūsu klasiskajai baltajai lentei, vai arī vēlēsieties kaut ko svētkiem piemērotāku? – pavaicāja pārdevējs. – Varbūt sarkanu pušķi?
– Ko tu teiksi, Deizij? – Ītans atstāja izlemšanu meitas ziņā.
Viņa mirkli domāja. – Katrā ziņā baltu.
– Ahā, tātad klasiskajā Tiffany stilā, – pārdevējs atzinīgi pasmaidīja. – Slavējama gaumes izjūta, jaunā dāma.
Arī Deizija pasmaidīdama uzlūkoja pārdevēju un savu tēvu. – Mana mamma stāstīja par šo veikalu, – viņa bikli ieminējās. – Viņa sacīja, ka Tiffany ir ļoti īpaša vieta, kur vienmēr esot sajūtama burvība un mīlestība.
Pārdevējs paraudzījās uz Ītanu, kurš pasmaidīja, klusībā nodomādams, ka Deizijas vecuma meitenēm šādi romantikas apdvesti apgalvojumi šķiet visai nozīmīgi.
– Deizijas mātes vairs nav šaisaulē, bet viņa bija dedzīga Tiffany cienītāja.
Nebija šaubu, ka Džeina, savulaik stāstot meitai par Ņujorku, bija visnotaļ dzejiski raksturojusi arī šo veikalu. Ītana dzīves lielā mīla bija vecmodīgi romantiska dvēselīte, kas ticēja tik savādām lietām kā liktenim un Visuma noslēpumiem.
Jāšaubās, vai Džeinai tas nāca par labu, vīrietis nodomāja, bet tagad kaut kas līdzīgs šķita izpaužamies Deizijas raksturā. Tiesa, viņa jau vēl bija tikai astoņus gadus veca meitenīte, kuras guļamistabas sienas nolīmētas ar princešu un vienradžu plakātiem, un tas skaitījās gluži normāli.
Tā vai citādi, Ītans ar atvieglojumu atklāja meitas spēju ļauties iztēlei, jo pāragrā mātes zaudējuma dēļ Deizija citkārt bija pārlieku nopietns bērns, kas bieži šķita raizējamies par vismazāko nieku.
– Ak tā… – Pārdevējs pamāja ar galvu, itin kā saprazdams. Tad pietupās, lai būtu ar Deiziju vienā augstumā. – Tas tiesa, šī ir īpaša vieta, un tu pati vari vērot, ka šajā pašā mirklī daudzi cilvēki te piedzīvo patiesi romantiskus brīžus. – Viņš norādīja uz citiem apmeklētājiem. Un patiesi – radās iespaids, ka ikvienu pāri ietver mirdzošs mīlestības loks. – Man jāatzīst, ka arī es šeit pavadītajos darba gados esmu piedzīvojis vairākus brīnumainus mirkļus. Sacīsim, tādus kā mūsu šodienas sastapšanās, jaunkundz, – viņš piebilda un piemiedza ar aci Deizijai, kura priekā pietvīka.
Meitas smaids lika Ītana sirdij uzgavilēt.
Kad iesaiņotā kārbiņa, zila kā sarkanrīklītes ola, bija rūpīgi ievietota nelielā maisiņā, pārdevējs sniedza pirkumu Ītanam, bet Deizija pasteidzās pirmā satvert maisiņa rokturus. – Vai es drīkstu to nest? – viņa jautāja, raudzīdamās uz maisiņu tik bijīgi, it kā tajā atrastos kaut kas īpaši rets un vērtīgs.
Kā
