Daži no īsti smalkiem veikaliem, – viņa piemetināja.
– Jā, Deizija pieskatīja cietušā mantas, kamēr gaidījām neatliekamo palīdzību. Jūs jau zināt, kādi mēdz būt cilvēki, – Ītans turpināja, tādējādi vēlreiz uzsverot savus nopelnus Noulsa labā. – Es prātoju… lieta tā, ka maisiņš, ko mēs pazaudējām, bija ļoti svarīgs un…
– Tātad jūs esat puisis, kurš palīdzēja tam nelaimes putnam no trīssimt trešās? – Atskatījies Ītans pamanīja tuvojamies vēl vienu medmāsu.
Sasodīts… Ītans klusībā šķendējās, jo bija pietrūcis pavisam nedaudz, lai Mollija pavēstītu, kur patlaban tiek uzglabātas Noulsa mantas. – Tas tiesa. – Viņš izmocīja smaidu.
– Esat rīkojies ļoti cildināmi, ka steidzāties palīgā ielas vidū notriektam puisim, – pienācēja turpināja.
– Droši vien. – Ītanu sāka nogurdināt cilvēki, kas ņēmās viņu pilnām mutēm slavēt, bet nepalīdzēja tikt ne soli tālāk. – Tikai esmu pārliecināts, ka manā vietā jebkurš būtu rīkojies tieši tāpat.
– Ņujorkā? Dārgais, nedomāju vis. Drīzāk jau te cilvēka nelaime tiek uzskatīta par sīkumu, ja vien tādējādi rodas iespēja pievākt kaut ko sev. – Sieviete smaidīdama piemiedza ar aci Deizijai.
– Esmu ieguvis sertifikātu pirmās palīdzības sniegšanā, un paradums šādās situācijās vienaldzīgi nepaiet garām man kļuvis par otro dabu. Starp citu, es esmu Ītans Grīns, un šī ir mana meita Deizija. – Viņš nosprieda, ka tikpat labi var izturēties jauki, lai tādējādi iegūtu sev pēc iespējas vairāk sabiedroto.
– Priecājos iepazīties ar jums abiem. – Sieviete paspieda roku arī Deizijai. – Es esmu Kima, un misters Noulss ir viens no maniem pacientiem. Goda vārds, ir jauki uzzināt, ka tik cildināmas rakstura īpašības vēl nav pavisam izzudušas, jo īpaši, ja tās gūst izpausmi tieši Ziemassvētku vakarā. – Viņa iesmējās. – Vai zināt ko, drīz atnāks mistera Noulsa draudzene Reičela. Esmu pārliecināta, ka viņa katrā ziņā vēlēsies personiski jums pateikties. Ja jūs šeit uzkavētos mirkli ilgāk…
Draudzene? To nu Ītans nebija gaidījis. Tātad jārēķinās ar iespēju, ka cietušā vīrieša pirkumi patlaban atrodas pie viņas. Pagaidām nebija skaidrs, vai tas ir labs vai slikts jaunums. No vienas puses, tas nozīmēja, ka nevajadzēs gaidīt, līdz Noulss pamostas no bezsamaņas, no otras… ja nu šī draudzene nenotic Ītana bēdīgajam stāstam?
Un tomēr – ja viņš godīgi izstāstītu visu, kas norisinājās Ziemassvētku vakarā, varbūt viņa saprastu? Bēdīga situācija, par to nav šaubu. Ītans manīja, ka visai strauji tuvojas izmisīgas bezcerības robežai.
Toties tagad, kad kļuva skaidrs, ka iepirkumu somas neatrodas slimnīcas glabātavās, vairs nebija jēgas pielišķēties medmāsām, bet visādā ziņā vajadzēja sastapt cietušā vīrieša draudzeni.
– Viņa ieradīsies? Vai šodien?
– Protams. Reičela jau bija atnākusi, bet pirms brītiņa devās projām kaut ko nokārtot. Esmu pārliecināta, ka viņa drīz atgriezīsies.
– Skaidrs. – Ītans aši apdomāja situāciju. – Paklau, varbūt mēs pa to laiku varētu kafetērijā iedzert kafiju? – viņš vērsās pie Deizijas, kura pamāja ar galvu. Nabadzīte jutās gluži apjukusi par savu lomu notikušajā, un tas mudināja Ītanu izstrēbt šo putru pēc iespējas ātrāk.
Pa ceļam uz kafetēriju Ītans, kurš atkal jutās kā nelietis, ka spiests vēlreiz melot, piezvanīja Vanesai, lai pavēstītu, ka viņi iestrēguši centra ielu sastrēgumā un atgriezīsies viesnīcā vēlāk. Laika bija maz, un šo jautājumu vajadzēja atrisināt iespējami drīz.
Kad viņu priekšā kūpēja šķīvji ar vistas un nūdeļu zupu, Deizija šķita neparasti klusa, bet Ītanu urdīja nemiers.
– Tēt, vai tu patiešām ceri, ka mēs atgūsim gredzenu?
– Protams, – viņš apstiprināja. – Ja jau visbeidzot esam atraduši šo cilvēku. Kad ieradīsies viņa draudzene un mēs viņai visu izskaidrosim, esmu pārliecināts, ka problēmu nebūs.
Tiesa, viņa rīcībā vairs nebija Noulsa pirkuma, jo rokassprādzi taču nevarēja gluži vienkārši pieprasīt no Vanesas atpakaļ, vai ne? Tomēr varēja to visu izskaidrot Noulsa draudzenei un apliecināt, ka viņa vistuvākajā laikā saņems tieši tādu pašu rotu. Protams, nāksies doties uz Tiffany un iztērēt zināmu summiņu, tomēr tas nešķita būtiski, ja vien izdotos atgūt gredzenu.
Ītans pamanīja, ka Deizija laiski iesmeļ karotē nūdeles, kas tūdaļ pat noplīkšķ atpakaļ zupā. – Neesi izsalkusi?
– Tā īsti ne.
– Tiešām? Arī brokastīs ieknābāji pavisam maz. Varbūt nejūties labi?
Meitene mirkli vilcinājās, it kā vēlētos kaut ko sacīt, bet tad papurināja galvu. – Gluži vienkārši raizējos par gredzenu, tas arī viss.
– Mēģini to nedarīt. – Ītans jutās divkārt vainīgs, ka iesaistījis meitu šajā nejēdzībā un licis bērnam nervozēt. – Un atceries, ka tā nebija tava vaina, – viņš vēlreiz atkārtoja. – Gluži vienkārši gadījās pārpratums, tas arī viss. Esmu drošs, ka atgūsim gredzenu. Iesim un pamēģināsim reizi par visām reizēm noskaidrot, kas un kā, norunāts?
– Norunāts, tēt, – Deizija atbalsoja, tomēr bija redzams, ka viss notikušais bērnu satraucis ne pa jokam.
Viņi atgriezās pie medmāsu posteņa, kur uzkavējās abas iepriekš sastaptās sievietes.
– Vai mistera Noulsa draudzene atgriezusies? – Ītans vaicāja vecākajai, vārdā Kima.
– Diemžēl ne, bet misters Noulss joprojām nav pamodies. Ītana sejā atspoguļojās vilšanās. – Slikti gan, jo mēs patiešām vēlējāmies šodien aprunāties ar viņu. Vai zināt, mums drīzumā jāatgriežas Londonā.
– Man ļoti gribētos jums palīdzēt, – Kima apliecināja, paraudzīdamās uz pacienta kartīti, ko turēja rokā. – Jau teicu, ka Reičelai vajadzēja būt klāt.
– Bet var gadīties, ka viņa devusies meklēt sev kāzu kleitu vai tamlīdzīgi, – Mollija sazvērnieciski iespurcās.
Ītans jutās tā, it kā būtu dabūjis triecienu pakrūtē. – Atvainojiet, ko jūs teicāt?
– Ak, neklausieties viņā. – Kima uzmeta kolēģei nosodošu skatienu.
Ītana domas joņoja kā neprātīgas. Nē, tikai ne to… Draudzene… nevarēja taču būt, ka viņa atradusi…
Nē, protams, ka ne. Viņš sauca palīgā saprāta balsi un domās aprāja sevi, ka ļāvis iztēlei aiziet par tālu. Droši vien šis pāris saderinājies jau sen. Turklāt puisis guļ bezsamaņā – kā gan viņš būtu varējis bildināt draudzeni, pat nenojaušot par gredzena eksistenci?
Mēģinot izvērtēt
