style="font-size:15px;"> – Protams, ar prieku visu izstāstīšu. Vai jums atradīsies laiks iedzert kafiju? Vēlams, rīt no rīta, jo pēcpusdienā es lidoju atpakaļ uz Londonu. Turklāt ceru aprunāties ar jums par vēl vienu lietu.
– Jā, medmāsa minēja kaut ko tamlīdzīgu.
– Tā šķiet, ka tur uz ielas atgadījās arī kāds pārpratums un… tas ir garš stāsts, turklāt, hmm… situācija ir kutelīga. – Ītans mēģināja rūpīgi izvēlēties vārdus, jo viņam tuvojās Vanesa un Deizija. – Man rīt no rīta atradīsies brīvs brītiņš, tālab būtu jauki aprunāties aci pret aci, vai tas der? – Viņš uzsmaidīja Vanesai, kuras vērīgais skatiens kā pielipis kavējās pie viņa sejas.
Reičela šķita vilcināmies. – Hmm, es lielākoties uzturos slimnīcā, bet…
– Tad varbūt satiksimies tur? Sacīsim, vienpadsmitos? – Kaut nu viņa uzstājība neizbiedētu sievieti, tomēr izvēles nebija. Ja izdosies visu nokārtot tā, lai atgriešanos mājup nenāktos pārcelt uz vēlāku laiku, jo labāk.
– Jā, domāju, ka tas der.
– Burvīgi. Redzēsimies rīt.
– Ar ko tu runāji? – Vanesa jautāja, tiklīdz viņš bija pabeidzis sarunu. – Vai tu rīt no rīta norunāji tikšanos? – Viņa šķita izbrīnīta. – Bet rīt taču ir mūsu pēdējā diena Ņujorkā. Par laimi, Ītans jau bija sacerējis gluži sakarīgu aizbildinājumu. – Tici vai ne, bet zvanīja aģente, kurai pirms kāda laika nosūtīju savu piedāvājumu, – viņš skaidroja ar tēlotu entuziasmu balsī. – Pirms Ziemassvētkiem aizsūtīju e-pastu, ka būšu Ņujorkā, un, rau – viņa vēlas mani sastapt!
Bija skaidrs, ka Vanesa mīļuprāt atbalstīs šādus centienus;
galu galā tieši viņa pastāvīgi mudināja Ītanu vairāk laika un enerģijas veltīt rakstīšanai. Viņš pasmaidīja, itin kā nespēdams noticēt savai veiksmei. – Nedrīkstu taču laist garām tādu izdevību, vai ne?
– Tie ir brīnišķīgi jaunumi! – Vanesa neslēpa sajūsmu, un viņai nenāca ne prātā apšaubīt viņa vārdus. Droši vien tāpēc, ka Vanesa vērtēja Ītana talantu daudz augstāk nekā viņš pats. – Protams, tev jāsatiekas ar aģenti. Kādu aģentūru viņa pārstāv? Varbūt es viņu pazīstu? – Pirms Ītanam radās iespēja pavērt muti, viņa uzsmaidīja Deizijai. – Oho, tā vien šķiet, ka rīt mūs gaida meiteņu izpriecām veltīta priekšpusdiena!
– Bet es gribu iet kopā ar tevi, tēt, – meita aizvainota protestēja. – Lūdzu!
Ītans sabužināja matus, lāgā nezinādams, kā atrisināt šo situāciju. Skaidrs, ka Deizija vēlas būt klāt brīdī, kad tiks atgūts gredzens, bet viņai taču jāsaprot, ka Ītans nedrīkst spēlēt ar atklātam kārtīm. Lai gan – viltība un izmanība nevar būt astoņus gadus veca bērna stiprā puse, vai ne?
– Hmm, domāju, ka to var. Tad tu, dārgā varēsi pavadīt kādu laiciņu savā nodabā, – viņš atkal pievērsās Vanesai.
– Ko? Bet es jau esmu pavadījusi savā nodabā krietni daudz laika. Ītan, vai tu patiešām grasies uz biznesa tikšanos ņemt līdzi bērnu? – viņa neticīgi pārvaicāja.
– Tās būs tikai neoficiālas pārrunas. Jebkurā gadījumā es… savā piedāvājumā es neslēpu to, ka meita man kalpo par pastāvīgu iedvesmas avotu, tāpēc esmu pārliecināts, ka aģente labprāt iepazīsies arī ar Deiziju, – Ītans neatlaidās, kaut arī aizbildinājums šķita baltiem diegiem šūts.
– Tiešām? – Vanesa pamīšus uzlūkoja gan tēvu, gan meitu, un viņas sejas izteiksme mainījās, it kā viņa būtu nopratusi, ka tikšanās ir tikai aizsegs citām, viņai nezināmām darīšanām. – Lai tā būtu. Gan es kaut ko izdomāšu, lai īsinātu laiku, varbūt vēlreiz apmeklēšu Gugenheima muzeju. Satikšos ar jums abiem vēlāk.
Vanesa droši vien nojauš kaut ko aizdomīgu, bet, tiklīdz samainīto pirkumu lieta būs nokārtota, viss noskaidrosies, un viņi drīz vien varēs kopā pasmieties par nesenajiem notikumiem. Turklāt tik neapskaužamā situācijā Ītans bija nokļuvis viņu kopīgas nākotnes labad, un tādā gadījumā mazi, nevainīgi meli nudien nekaitē, vai nav tiesa?
Jā, rīt ap šo laiku viss atkal būs kārtībā, par to Ītans jutās drošs.
Nākamajā dienā, sasniedzis slimnīcu, Ītans piepeši atskārta, ka viņam nav ne jausmas, kāda izskatās šī Reičela, tomēr nosprieda, ka medmāsas to zinās. Ja vien viņas būs ar mieru atbildēt. Proti, Ītans jau bija paguvis pārliecināties, ka šveiciešu gvardu apsardze ir nieks, salīdzinot ar šīs slimnīcas medicīnisko personālu.
Kamēr viņi brauca liftā, Deizija cieši turēja tēva roku. Viņš uzsmaidīja meitai. – Iesim un visbeidzot atgūsim gredzenu, sirsniņ.
Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem Ītans tuvojās medmāsu postenim un tūdaļ pamanīja labi ģērbtu sievieti ar tumšiem, īsi apgrieztiem matiem un sievišķīgu figūru – bet tā noteikti nebija meklētā, viņš nosprieda. Diezin vai tik iznesīga un… eleganta sieviete būtu kopā ar Noulsam līdzīgu puisi. Kaut arī Ītans ar prieku palīdzēja ikvienam nelaimē nonākušam cilvēkam, šis vīrs atstāja visai netīkamu iespaidu, ja spriež pēc lamāšanās, kas atskanēja īsu mirkli pirms negadījuma.
Viņš neizlēmīgi tuvojās tumšmatei, kura acumirklī pagriezās, lai uzlūkotu pienācējus. – Sveiki. – Viņa nedroši pasmaidīja. – Vai jūs esat Ītans?
Uzrunātais pamāja ar galvu. – Un jūs – Reičela?
– Jā. Nospriedu, ka tas noteikti esat jūs, – viņa turpināja, uzsmaidīdama Deizijai. – Medmāsas man stāstīja, ka jums esot līdzi ļoti piemīlīga maza meitenīte. Sveika, mīļā.
– Tas tiesa. – Viņš paslepšus pavērās uz sievietes kreiso roku. Gredzena nebija. – Liels paldies, ka atradāt laiku satikties ar mums. Mans vārds ir Ītans, un šī ir Deizija.
– Priecājos ar jums iepazīties. – Sieviete vispirms sarokojās ar Ītanu, tad noliecās, lai sasveicinātos arī ar Deiziju. – Paldies, ka atnācāt, tomēr man jūs jābrīdina, ka ilgi runāties nevaru. Drīz apgaitā ieradīsies ārsts, kas izmeklēs Gēriju, tāpēc gribu būt tepat tuvumā.
– Protams, mēs jūs neaizkavēsim. – Sasodīts, Ītans nodomāja. Šādu sarunu nav vēlams risināt steigā. – Tomēr ceru, ka jums atradīsies laiks aši iedzert pa tasei kafijas?
– Hmm… – Sieviete šķita svārstāmies. – Domāju, ka to var.
Visi trīs devās uz slimnīcas kafetēriju, tikai iepriekš Reičela palūdza, lai medmāsa viņai piezvana, kad ārsts būs ieradies nodaļā.
Pie letes iegādājies kafiju un cepumus, Ītans novietoja to visu uz galdiņa un apsēdās iepretī sievietei.
– Paklausieties, nespēšu vien jums pienācīgi pateikties, ka tovakar palīdzējāt Gērijam. Turklāt pateicība pienākas jums abiem. – Viņa pievērsās Deizijai, kura kautrīgi pasmaidīja. – Cik
