pirms iegriezās gaitenī, kas veda uz Gērija palātu.
Jau grasīdamās strauji mesties iekšā, viņa tā vietā klusi nospieda rokturi un paraudzījās iekšā pa spraugu. Gērijs sēdēja gultā ar televizora tālvadības pulti rokā un patlaban pārslēdza kanālus.
Ieraugot draugu tik normālā stāvoklī, Reičelas krūtīs uzbrāzmoja emociju vilnis.
– Nespēju noticēt, ka tu patiešām esi atguvies! – viņa iesaucās un traucās pie gultas, lai sirsnīgi apskautu vājinieku.
– Rāmāk, rāmāk! Man joprojām sāp visas maliņas. – Gērijs kā atvairīdamies paslēja roku.
– Ai, piedod. – Reičela noglāstīja drauga pieri un vaigu, durstīgu no trīs dienas neskūtajiem bārdas rugājiem. – Stāsti, kā tu jūties! Vai tu atceries, kas īsti notika?
Gērijs saviebās. – Gan jau es izdzīvošu. Sasodītais taksists, ņēma un notrieca mani ielas vidū. – Viņš riebumā pašūpoja galvu. – Ceru, ka kruķi pēc tam piežmiedza to apdauzīto ērmu.
– Nabadziņš. Tas droši vien bija briesmīgi.
– Paklau, vai mani pirkumi ir drošībā? – Gērijs pavaicāja. – Man teica, ka tu esot tos paņēmusi. Ceru, ka nekas nav pazudis vai pat nozagts – gadās tak ļautiņi, kas otram aci no pieres izzags, – viņš piemetināja un sāpīgi nosēcās, kad mēģināja apsēsties taisnāk.
Reičela klusībā pasmaidīja. Cik savādi – tikko atguvis skaidru apziņu, Gērijs tūdaļ bija iedomājies par saderināšanās gredzenu.
– Nē, cik man zināms, nekas nav pazudis – pateicoties tam krietnajam cilvēkam un viņa meitiņai. Pēc negadījuma viņi steidzās tev palīgā un pieskatīja tavas mantas, kamēr atbrauca “ātrie”. Vēlāk pastāstīšu sīkāk. Esmu tik priecīga, ka tu sāc atveseļoties. Nebiju pārliecināta, vai man vajadzētu paziņot par notikušo tavai mammai.
– Bet tu taču to neizdarīji, vai ne? – Gērijs strauji pacēla galvu, un šķita, ka viņa sejai pārslīd ēna. Bet varbūt tās bija tikai Reičelas iedomas?
– Nē, es nospriedu, ka labāk pagaidīšu un pavaicāšu tev.
It īpaši tāpēc, ka neesmu pat pazīstama ar viņu…
– Tas ir labi. Nevēlos, lai citi lieki raizējas par mani.
– Jā, es nodomāju to pašu. Protams, es būtu apliecinājusi, ka tavi ievainojumi nav pārāk bīstami, tālab nav jāraizējas.
Gērijs sabozās. – Tik labi arī nemaz nav. Ribas joprojām neciešami sāp.
– Es saprotu, – Reičela mierināja. – Jebkurā gadījumā labāk, lai tava mamma paliek neziņā, ja jau atrodamies otrpus okeānam, turklāt vēl ir Ziemassvētku laiks. – Viņa izlēma mainīt sarunas tematu. – Žēl, ka tev svētki gāja gar degunu, bet mēs varam tos nosvinēt, tiklīdz tevi izlaidīs no slimnīcas. – Viņa pasmaidīja. – Tad arī apmainīsimies ar dāvanām.
– Jā, protama lieta, – Gērijs nevērīgi atbildēja. – Gandrīz nespēju noticēt, ka esmu šeit novāļājies tik ilgi. Mums labi drīz jātiek atpakaļ uz mājām; trešdien jāsāk strādāt. Kāds šodien datums? Divdesmit septītais, vai ne? Man šķiet, ka dakteris minēja šo datumu.
Reičelas seja izstiepās. – Bet es jau samainīju lidmašīnas biļetes uz vēlāku datumu, jo nezināju, cik ilgi tevi paturēs slimnīcā. Gērij, tu nedrīksti atsākt darbu tik drīz pēc gūtajām traumām. Pats teici, ka vēl nejūties simtprocentīgi ierindā, tāpēc vismaz kādu laiku pasaudzē sevi.
Šķita, ka Gērijs pārdomā šo ieteikumu. – Varu jebkurā brīdī piezvanīt saviem puišiem un pateikt, ka būšu tūlīt pēc Jaunā gada…
– Tas jau skan labāk. Varbūt pēc tam, kad tevi izrakstīs no slimnīcas, mēs varētu līdz Jaunā gada svinībām palikt Ņujorkā? – Reičela sprieda, ka draugu tas iepriecinātu, it īpaši tāpēc, ka negadījums bija izjaucis viņa grandiozo bildināšanas plānu. Nav šaubu, ka Jaungada sagaidīšana Ņujorkā izvērtīsies par brīnumainu piedzīvojumu. Viņi varētu doties uz Taimskvēru un baudīt īpašo svētku noskaņu līdz pat brīdim, kad kritīs mirdzošā lode; tas viss kompensētu sabojātos Ziemassvētkus.
Gērijs paraudzījās uz draudzeni tā, it kā viņa būtu sajukusi prātā. – Nemaz neceri! Mazā, samaini biļetes vēlreiz, turklāt uz iespējami tuvāko reisu. Godīgi sakot, pēc visa piedzīvotā es nevaru vien sagaidīt, kad tikšu no šejienes projām.
– Ak tā…
– Turklāt man jābrauc mājās un jāsāk meklēt papildu darbi. Tu labi zini, ka nauda kokos neaug.
– Jā, es saprotu. – Reičela nebija gaidījusi, ka viņas ideja tiks uztverta tik noraidoši.
– Tikai nepārproti mani. Es augstu vērtēju šo ceļojumu un visu citu. Un pirmajās dienās mēs šeit lieliski pavadījām laiku. Runa ir par darbu un lielo Jaungada motociklu braucienu, kurā piedalīšos par spīti neganti sāpošajām ribām.
– Nē, nē… to visu es saprotu. – Reičela ar pūlēm pasmaidīja. Galu galā viņam taisnība. Nauda patiešām kokos neaug, un viņa nekavējās sev atgādināt, ka draugs krietnu summu nopelnītā izdevis par gredzenu. Un varēja taču gadīties, ka viņš jau sācis plānot kāzu un medusmēneša izdevumus, tātad šādā aspektā vēl dažas Ņujorkā pavadītas dienas patiešām būtu uzskatāmas par nevajadzīgu izšķērdību. Nemaz nepieminot to, ka arī Reičelu gaidīja savi pienākumi.
Galu galā labi vien ir, viņa nosprieda. Gērijs droši vien visu pārdomājis sīki un smalki, galu galā izlemjot, ka bildinājums var pagaidīt, kamēr viņi atgriezīsies mājās.
Lai tā būtu, Reičela nodomāja; laikam nāksies vēl mazliet paciesties līdz brīdim, kad viņas pirkstā iemirdzēsies briljanta gredzens.
– Laba meitene. Nāc pie manis. – Gērijs ar žestu aicināja viņu apskāvienā. Reičela paklausīgi noliecās, lai dāvātu draugam maigu skūpstu. – Bet tagad pasauc dakteri, lai viņš man izraksta zāles, un tad es beidzot varētu tīties no šejienes projām.
Kā šķita, Gērijs pārlieku nepacietīgi vēlas pamest slimnīcu. Varbūt viņš negrasās gaidīt atgriešanos mājās, bet izteiks bildinājuma vārdus, vēl pirms viņi sēdīsies lidmašīnā?
Tas būtu daudz jaukāk; Reičela domāja, ka saderināšanās Ņujorkā vai nu Ziemassvētkos, vai jebkurā citā dienā atstātu daudz romantiskāku iespaidu.
– Sveiki! – aiz muguras atskanēja balss. Reičela un Gērijs pagriezās pret durvīm.
– Kima, sveika! – Reičela sirsnīgi sveicināja pazīstamo medmāsu. – Priecājos tevi sastapt. Es… mēs vēlamies tev pateikties un atvadīties. Tu biji tik laipna, un man sagādāja prieku mūsu sarunas.
– Man tapat. Domāju, ka pacientu izrakstīs rīt, bet var gadīties, ka tad manis te nebūs, tāpēc vēlējos pateikt sveiki. Hei, īru puis,
