izgrūda. Tā tikai vēl trūka, lai viņš iesaistītu šajā padarīšanā divus ziņkārīgus sievišķus, kaut arī radās iespaids, ka abas zina itin daudz par Noulsa privāto dzīvi.
– Kāzu kleitas… jauki, vai ne? – viņš bilda, mēģinot domāt žigli. Tad palūkojās uz Deiziju un vēlreiz pievērsās medmāsām, kaut arī nesaprata, ko tālāk iesākt. Vanesa gaidīja, un viņi nevarēja nīkt slimnīcā visu dienu. – Sakiet, vai jūs būsiet tik laipna un iedosiet mistera Noulsa draudzenei manu telefona numuru? Un palūgsiet, lai viņa man piezvana? Es patiešām vēlētos aprunāties ar viņu. Protams, gribu zināt arī to, kā norisinās mistera Noulsa atlabšana.
– Noteikti.
Ītans rūpīgi uzrakstīja uz Kimas iedotas papīra lapiņas savu vārdu un telefona numuru. – Vēlreiz pateicos par palīdzību. Paldies jums abām, – viņš neveikli piebilda.
– Nav par ko, – Kima atbildēja, bet Mollija plati pasmaidīja. – Katrā ziņā nodošu zīmīti Reičelai. Bija jauki ar jums iepazīties. Ar tevi arī, Deizij.
– Jā, paldies, ka mums palīdzējāt, – meitēns ar smaidu atbildēja.
Pēc tam tēvs un meita pameta slimnīcu, lai sameklētu taksometru un atgrieztos viesnīcā. Atpakaļceļā Ītans turpināja domās izvērtēt visai neskaidro situāciju.
Atlika cerēt, ka šī Reičela drīz vien piezvanīs, un tad viņš uzzinās, vai vispār ir vērts rēķināties ar gredzena atgūšanu. Ītanu darīja bažīgu runas par šī pāra saderināšanos. Bet nebija taču iespējams, ka tam būtu kāds sakars ar viņa nopirkto gredzenu, vai ne? Tas puisis taču lāgā nespēj pat acis atvērt, kur nu vēl saņemt spēkus, lai bildinātu iecerēto. Un viņa draudzene taču nevarēja zināt, kas atrodas puiša iepirkumos – protams, ja vien viņi nebija plānojuši saderināties Ziemassvētku vakarā. Un arī tādā gadījumā Ītana pirktais gredzens nespēlētu tur nekādu lomu, vai ne?
– Tēti, vai tev nekas nekaiš? – Deizijas bažīgums lika viņam papūlēties izmest no galvas jebkuras domas par gredzenu, lai šis jautājums vairs nesatrauktu meitu. Tomēr zaudētās rotaslietas nozīmība un ievērojamā vērtība padarīja šos pūliņus teju neiespējamus.
– Ar mani viss kārtībā, sirsniņ, gluži vienkārši prātoju par mūsu lidojumu mājup. Varbūt mums vajadzēs palikt šeit mazliet ilgāk. Ja nu šīs lietas atrisināšana prasīs vairāk laika, nekā mēs plānojam?
Bērna sejiņa atplauka. – Mēs varam palikt?
– Protams. – Ītans nespētu pamest Ņujorku, neticis skaidrībā. Lai gan ceļojuma paildzināšana izrautu papildu robu maciņā, diezin vai tam būtu īpaša nozīme, ja zaudēt iespējams daudz vairāk. – Vai tev nebūs iebildumu? Diena vai divas neko nemainīs, ja vien pagūsim atgriezties pirms gadumijas…
– Urā! Vai mēs varēsim vēlreiz aiziet uz Toys R Us veikalu Taimskvērā? Iepriekšējā reizē es tur neko lāgā nepaguvu apskatīt.
– Protams, mīļā, varēsim darīt visu, ko tu vēlēsies, – Ītans izklaidīgi atbildēja.
Interesanti, ko Vanesa sacīs par ceļojuma pagarināšanu? Un kā viņš izskaidros piepešo lēmumu paildzināt uzturēšanos Lielajā Ābolā? Kaut kas jāizgudro, kaut vai jāizliekas, ka pēdējā mirklī viņš sadabūjis biļetes uz populāru Brodvejas mūziklu, ko sen vēlējies apmeklēt.
– Paskatīšos, ko varētu izdomāt, bet pagaidām brauksim atpakaļ uz viesnīcu un pavadīsim jauku vakaru trijatā. Gaidīšu šīs Reičelas telefona zvanu; ja viņa piezvanīs, varbūt man nāksies sagudrot vēl kādu ieganstu, lai aizšmauktu projām. Vai tu man pievienosies?
Deizija pamāja ar galvu. – Protams. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Vanesa uzzina par notikušo. Mēs nedrīkstam stāstīt viņai par gredzena pazaudēšanu.
– Laba meitene, – Ītans atzina un pacēla roku ar izplestiem pirkstiem, lai brālīgi sasistu kopā plaukstas, tomēr vienlaikus jutās līdz izmisumam vainīgs, ka iesaistījis savu astoņgadīgo meitu melos un viltībās. Viņas plaukstiņa sparīgi atsitās pret tēva delnu.
– Tēti, uzvelc cimdus, tev rokas nosalušas!
– Jauki, jauki… ap tevi izskatīgi puisieši uzrodas kā no zila gaisa! – Kima pavēstīja, tiklīdz Reičela atgriezās slimnīcā tikai dažas minūtes pēc Ītana aiziešanas.
– Ko?
– Viens izskatīgs blondīns guļ tepat palātā, bet sapņaini glīts, Maiklam Bublē līdzīgs vīrietis nupat atstāja tev savu telefona numuru. Es viņam noteikti piezvanītu, ja būtu tavā vietā.
– Par ko tu runā? – Reičela nesaprata.
Kima skaļi iesmējās. – Piedod, gluži vienkārši nespēju noturēties. Ja runājam nopietni, tu neticēsi, bet šeit kopā ar savu meitiņu bija ieradies vīrietis, kurš pēc negadījuma palīdzēja Gērijam. Tas cilvēks, kurš pagaidīja, kamēr atbrauks “ātrie”.
– Tiešām? – Uz Reičelu, kura jau bija dzirdejusi par šo “žēlsirdīgo samarieti”, dziļu iespaidu atstāja fakts, ka viņš ieradies apvaicāties par Gērija veselības stāvokli. – Brīnums gan, kā viņš mūs atrada?
– Nav ne jausmas. Zinu tikai to, ka viņš ir satriecoši izskatīgs, bet viņa meita – mīlīga kā pumpuriņš.
Reičela sarauca pieri. – Un viņš atstāja savu telefona numuru? Kāpēc? Tu katrā ziņā jau viņam pastāstīji, ka Gērijs sekmīgi veseļojas.
– Pats par sevi saprotams, bet es nopratu, ka negadījuma brīdī viņš kaut ko pazaudējis, tāpēc gribot noskaidrot, vai tev par to kaut kas zināms. Arī apvaicāties par Gēriju. Nudien, tev vajadzētu viņam piezvanīt.
Reičela apjuka. – Lai notiek, piezvanīšu un pateikšos. Tikai nesaprotu, ko es tur varu līdzēt, ja viņš kaut ko pazaudējis.
– Hmm… – Kima nenoteikti paraustīja plecus. – Ko gan šeit, Ņujorkā, var zināt…
8. nodaļa
Kad vēlāk vakarpusē Ītans, Vanesa un Deizija apbrīnoja Taimskvēra jaukumus, iezvanījās viņa mobilais telefons. Izņēmis vibrējošo aparātu no kabatas, Ītans ieraudzīja displejā nepazīstamu numuru un nosprieda, ka zvanītāja ir Reičela. Lieliski.
Viņš izgāja no M&M veikala un jutās pārlieku laimīgs, ka radies iemesls atstāt šo vietu un pamest savas dāmas neprātīgi krāsainajā dražeju pasaulē.
– Sveiki. – Viņš mēģināja maskēt nepacietību, kaut arī rokas satraukumā trīcēja.
– Sveiki, vai es runāju ar Ītanu Grīnu? – Zvanītājas balsī jautās īru akcents. – Mans vārds ir Reičela. “Sinaja kalna” slimnīcas medmāsas iedeva man jūsu numuru.
– Jā, liels paldies, ka piezvanījāt. – Ītans atvieglots izelpoja, bet tad pacēla acis un pamanīja, ka Vanesa, kura kopā ar Deiziju patlaban stāvēja rindā pie kases,
