esmu pārliecināta, ka uzaugu ārkārtīgi mīlošā ģimenē.
– Blēņas, – vecene noņurdēja, lai gan sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam. – Vai pirms ierašanās Parīzē tu strādāji pie Londonas Midvinteriem?
– Jā gan, – es apstiprināju. – Es biju viņu dienestā nepilnu gadu. Apburoša ģimenīte. Baismīgi nepievilcīga, tomēr apburoša.
– Tad jau tu pazīsti lēdijas Prūdensas māsīcu lēdiju Amēliju Baterfīldu?
– Vienu vai divas reizes esam tikušās, – es atteicu, būdama pilnīgā neizpratnē, kādēļ mani tā tincina.
Trinitijas hercogiene pacēla galvu no spilvena, un viņas dubultzods piepūtās kā balons. – Un viņas meitu Matildi?
– Meiteni gan nepazīstu, – es atzinu. – Kāpēc jautājat?
– Pieej pie klavierēm, – Trinitijas hercogiene pavēlēja, – un atver vāku.
Es paklausīju.
– Vai tu proti spēlēt?
– Ļoti labi protu, – es paskaidroju. – Mis Lūsijai riebās vingrināties, tomēr māte viņu spieda to darīt. Tālab mis Lūsija man deva karamelizētu ābolu ikreiz, kad es iegāju mūzikas istabā un izlikos par viņu. Izrādījās, ka man šajā jomā ir iedzimtas dotības.
– Vai tu proti nospēlēt “Airē, airē, airē laiviņu”? – hercogiene gribēja zināt.
Es iesmējos. – To, mīļā, prot ikviens.
– Teicami. Nospēlē!
– Hercogienes kundze, ja vēlaties dzirdēt kādu meldiņu, es jums atskaņošu Bēthovenu. Jūs būsiet aizkustināta līdz asarām. – Es lepni pasmaidīju. – Kad es spēlēju klavieres, raud visi klausītāji.
– Dari, kā lieku! – viņa pieprasīja. – Nospēlē “Airē, airē, airē laiviņu”. Tikai vienu reizi. No sākuma līdz beigām.
Vecā grezele acīmredzami bija šķīrusies no prāta. Tomēr, tā kā man nebija kur sprukt un Parīzes ielās mani gaidīja bezpajumtnieces liktenis, es apsēdos un uzsāku spēlēt šo melodiju. Tā plūda kā simfonija. Atskaņojot pēdējo noti, es ar pirkstu galiem jutu klavieres ievibrējamies. Vispirms maigi. Pēc tam spēcīgāk. It kā zeme sašūpotos. Tad mūzikas instrumenta dzīlēs ieklikšķējās mehānisms. Klik! Klik! Klik! Panelis virs taustiņiem bez brīdinājuma sakustējās. Ieslīdēja dziļāk. Klik! Klik! Klik! Aizritēja tikai daži mirkļi, un tad es to ieraudzīju. Paslēptuvi. Šauru, tumsā iegrimušu atveri.
Nepaguvu pat apvaicāties – Trinitijas hercogiene jau deva nākamo rīkojumu.
– Iebāz tur roku!
Man nenoliedzami piemīt piedzīvojumu meklētājas gars. Un bezbailība. Drosme kā lauvenei. Bet, iedomājoties vien, ka jābāž roka tajā melnajā spraugā, kas pletās kā atvērta mute, man pār muguru pārskrēja šermuļi. Tomēr tāds nieks mani neatturēs. Es piesardzīgi ieslidināju roku tumsā. Drīz ar pirkstiem sataustīju kādu priekšmetu. Tas šķita vienlaikus mīksts un ciets.
– Izvelc to, – hercogiene lika.
Priekšmets bija kārbiņa. Aptuveni grāmatas lielumā. Apvilkta ar melnu samtu. Vākā bija iestrādāts atslēgas caurums greznā, smalkā sudraba ietvarā.
– Atnes man! – skanēja nākamā pavēle.
Es ieliku kārbiņu hercogienes pietūkušajās plaukstās. Viņa turēja to kā ziedojumu svētajiem un, zaļajām acīm zaigojot, cieši uzlūkoja savu dārgumu. Pēc tam sieviete nolika to uz segas. Tuklā roka iegrima segu krokās un pēc brīža parādījās, turot saujā misiņa atslēgu.
Neatraudama skatienu no kārbiņas, hercogiene nometa atradumu uz gultas.
– Atslēgu, bērns, – viņa nočukstēja. – Liec to lietā!
2. nodaļa
Es iestūmu atslēgu slēdzenē un pagriezu. Klusumu pārtrauca ass, dobjš krakšķis. Ko gan es kārbiņā ieraudzīšu? Nocirstu pirkstu, kuru vēl grezno zīmoggredzens? Vai acs ābolu, kas sastindzis, tā īpašniekam ņemot nelabu galu? Vai arī vēl pukstošu cilvēka sirdi?
– Skat! – iesaucās hercogiene, izņemdama pavisam parastu kaklarotu, kurā karājās pavisam parasts (vienīgi samērā liels) briljants.
Es biju satriekta. – Un viss? Vairāk nekā?
Vecā sieviete drūmi pasmaidīja. – Vai tev tas nešķiet iespaidīgi?
– Tā noteikti ir jauka kaklarota, – apsēzdamās uz gultas malas, es apliecināju. – Neapšaubāmi gaužām vērtīga.
– Cena tai nav pat nosakāma, – paskaidroja hercogiene. Vecā dāma kārīgi vērās uz rotaslietu. – Kaut arī šis akmentiņš man pieder neilgu laiku, būs skumji no tā šķirties. Lai kādas ciešanas man tas sagādājis!
Ciešanas? Vecā ragana nudien bija nojūgusies. Jā domā, ka pirms nāves tā gadās.
Hercogiene skaļi, sparīgi nopūtās.
– Tu šajā kaklarotā saredzi vienīgi glītu dārgakmeni. Taču Pulksteņbriljantam piemīt daudz kas vairāk. Tas sniedz gaistošu varu.
Es saraucu pieri. Varbūt pat nosprauslājos (taču darīju to smalkjūtīgi un glezni).
– Vai tu apšaubi manus vārdus? – jautāja hercogiene un tagad izskatījās diezgan iepriecināta. – Nevaru to tev pārmest. Taču fakts paliek fakts. Šim briljantam piemīt vairākas apburošas īpašības. Kaut vai spēja noteikt laiku.
Viņa pameta man kaklarotu, nošņākdama:
– Skaties!
Lai apmierinātu šo viegli uzbudināmo radību, es paklausīju. Prāvais briljants pēc apveida un izmēriem līdzinājās olai, vienīgi bija plakanāks. Virs tā elegantā sudraba ietvarā, kas savienoja ķēdīti ar dārgakmeni, bija iestrādāts sīciņš pulkstenis.
– Kā dienā, tā naktī, gan saullēktā, gan zvaigžņu gaismas mirdzumā pēc šīs kaklarotas var noregulēt savus sienas pulksteņus, – vēstīja hercogiene. – Kaut arī pulkstenī neatradīsi nekādu mehānismu un to nevar arī uzvilkt, tomēr tas darbojas jau gadsimtiem ilgi.
Es saraucu uzacis. – Bet kā?
– Pulksteni darbina dārgakmens, – ar dedzīgu sajūsmu paskaidroja hercogiene. – Lai kur tu pasaulē atrastos, pulkstenis pats, it kā neredzamas rokas vadīts, noskaņosies uz pareizo laiku līdz pat sekundei.
Nekad nebiju dzirdējusi par briljantu, kas būtu spējīgs uz tādiem brīnumiem. Taču es ij negrasījos zaudēt prātu
